Lielākā dāvana — dēla piedzimšana

2019. gada 3. maijs 00:00

491

Aizkrauklietim Gintam Kokinam šonedēļ ir dubultsvētki — otrdien viņš nosvinēja dzimšanas dienu, šodien ir vārdadiena. Maijs ģimenē ir jubileju mēnesis — dzimšanas diena ir arī meitai, mammai, krustmeitai, pa vidu vēl vārdadienas. Gintam lielākā dāvana šajā dzimšanas dienā, ko saņēmis jau laikus, ir dēliņa Artūra ienākšana ģimenē 10. aprīlī. Kopā ar sievu Inesi audzina arī meitas — Diānu un Ievu.
Iekārto ģimenes albumus
Jautāts par iespaidīgākajām dzimšanas dienas dāvanām, Gints domīgi teic, ka bērnībā iepriecināja visas dāvanas, jo īpaši mīļas bija tās, kuras iepriekš “pasūtītas”. Bija periods, kad jubilejās pats dāvināja un arī saņēma naudu, taču tagad tas īpašu prieku nesagādā: “Ne īpaši patīk ieradums svētkos dāvināt naudu. Kas ir nauda? Tā nāk un aiziet. Vairāk iepriecina kāds nieks, kas saistās ar manu vaļasprieku, vai apziņa, ka dāvinātājs par mani domājis, to pērkot. Lielākā dāvana ir kopā pavadītais laiks ar ģimeni un tuvākajiem draugiem, man sagādā prieku, ja atrodam laiku, lai atcerētos viens otru. Jubilejas svinam kopā ar maniem vecākiem, cenšos arī ikdienā pie viņiem aizbraukt pēc iespējas biežāk. Dzimšanas dienas ir brīdis, kad noteikti sanākam kopā, tā ir īpašāka diena par pārējām nedēļas dienām, jo rada kopības sajūtu. Galvenais, lai visiem ir laba veselība, jo laiks skrien ļoti ātri, mēs nezinām, kas ar mums notiks rīt. Arvien vairāk aizdomājos par to, ka nereti nenovērtējam to laiku, kas mums dots, lai pavadītu kopā ar saviem tuvajiem.”

Ginta sieva Inese rūpīgi iekārto ģimenes albumus, arvien attīstot fotogrāfijas arī papīra formātā. “Nesen skatījos bildes, cik es pirms pāris gadiem izskatījos jauns! Jūtu, ka laiks katru gadu skrien arvien straujāk. Šobrīd lielākā daļa dzīves pakārtota bērniem, cenšos atrast laiku un darboties, pats sevi audzinu — ja bērns prasa, tad paspēlējos tajā brīdī, kad viņš to lūdz, nevis atlieku uz vēlāku laiku,” teic jubilārs.

Arvien kustībā un skrējienā
Ginta vecākajai meitai Diānai dzimšanas diena ir 8. maijā, tad ģimenē veidojusies tradīcija bērna svētkus svinēt plašāk, jo bērnu prieks vienmēr ir pirmajā vietā. “Reizē nosvinam arī manu dzimšanas dienu, bet uzsvars ir bērnu ballītei. Ja ir labs laiks, tad svinam laukos, dabā. Man pašam patīk atpūsties pie ūdens — spiningot un makšķerēt. Pēc manas dzimšanas dienas nākamajā dienā — 1. maijā — ir līdaku sezonas atklāšana, tad parasti ar ģimeni un draugiem pasēžam, pasvinam un otrā rītā var braukt makšķerēt. Kopā ar tēvu Artūru ir izveidojusies tradīcija katru gadu braukt uz Nedža ezeru Inešu pagastā, jo tur es iepazinos ar savu sievu Inesi. Tur esmu izvilcis arī līdz šim savu lielāko lomu — astoņus kilogramus smagu līdaku.

Jubilārs arvien ir skrējienā — viņš ir jaunsargu instruktors Aizkrauklē, Seces pamatskolā māca bērniem vēsturi, Jaunjelgavas vidusskolā — valsts aizsardzības mācību, Aizkraukles Interešu izglītības centrā vada aktīvā tūrisma pulciņu un atrod laiku arī zemessardzes aktivitātēm un mācībām. “Skolā strādāju no 22 gadu vecuma — jau 14. gadu, un manā acu priekšā ir izaugusi vesela paaudze — maniem pirmajiem skolēniem jau ir ģimenes, bērni. Man vienmēr paticis darbs ar bērniem un jauniešiem, jo pašam ir jābūt nepārtrauktā kustībā, mēģinu būt vienmēr un visur ar viņiem, tas ļauj arī man justies jaunākam, savukārt bērnus motivē, ka arī es visur iesaistos. Varu motivēt, varu pamācīt vai dot padomu, ja ir kaut kas neskaidrs, varu iedrošināt,” teic Gints.

Svarīgi, lai uzticas
Gints atklāj, ka, strādājot vairākās vietās, laiks ir saplānots gadu uz priekšu — piemēram, jaunsardzē uzreiz ir gada plāns, tad jāatrod laiks saviem pasākumiem, jāiekļauj zemessardzes grafiks un darbs skolās. “Vienmēr saviem audzēkņiem esmu teicis, ka man nepatīk, ja mani sauc par skolotāju — esmu vai nu instruktors, vai Ginča, jo nejūtos kā skolotājs. Oficiālās sarunās un brīžos, kad neesam vieni, skolēni un jaunsargi mani sauc oficiāli, bet darbojoties negribu dzirdēt vārdu “skolotājs”. Kad strādāju Aizkraukles skolā, uz ielas vienmēr dzirdēju — skolotāj, labdien! Es smejot teicu, ko tu apsaukājies, es taču tevi nesaucu uz ielas par divnieku karali!

Man vienmēr ir bijis tā, ka bērni uzticējušies, strādāt skolā — tas nav tikai darbs klasē, pulciņā noteiktu stundu skaitu. Redzu, kā kuram klājas ģimenē, redzu, ja kādu kaut kas nomāc. Ja vajag, izrunājamies, puišiem vienmēr ir bijis svarīgi pārrunāt puišu lietas, un tas viss vienmēr palicis starp mums. Domāju, ka pa šiem gadiem esmu attaisnojis savu nostāju, jo svarīgi, lai bērni un jaunieši tev uzticas, nevis no tevis baidās, jo esmu skolotājs, instruktors, pieaugušais. Tas, ko esmu sapratis — bērnam svarīgi, lai es esmu viņam draugs, lai man var uzticēties un izrunāties. Esmu centies veidot arī ģimenisku vidi jaunsardzē, man ir svarīgi, lai varam būt savējie,” atklāj jubilārs.

Laiks, kad atslēgties no visiem darbiem un “uzlādēt” enerģiju, Gintam ir svaru zālē. Viņš “uzliek” ausis, uzgriež mūziku un atslēdzas no apkārtējās pasaules. “Klausos dažādu stilu mūziku atkarībā no garastāvokļa, izņemot smago metālu. Svarīgi, lai visu, kas sakrājies pa dienu, neizgāžam mājās viens uz otra, bet iemācīties kaut kā izlādēties, es to mācos darīt svaru zālē,” atklāj jubilārs.

Staburags.lv ARHĪVS

Lielākā dāvana — dēla piedzimšana

Kategorijas