Tas mirklis, kad sajutām brīvību, bija skaists
Aizkraukliete Irēna Rimicāne ir viena no tiem cilvēkiem, kuri pirms divdesmit gadiem, Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienā, mājās nosēdēt nevarēja un kopā ar vīru un ģimenes draugiem devās uz Rīgu.
Kad Rimicānes kundzei lūdzu atcerēties notikumus pirms divdesmit gadiem, viņa sākumā nevēlējās runāt par to. Tāpat kā daudziem tā laika lieciniekiem atbilde bija: “Ne par tādu Latviju toreiz cīnījāmies.”
Cilvēku un karogu jūra
— Tolaik mums bija ap četrdesmit. Kā traki skrējām visur, kur kaut kas notika. Arī 4. maija rītā gribējām būt tuvāk brīdim, kad mūsu vecāku stāstītais par brīvās Latvijas laikiem beidzot varēja pārvērsties īstenībā.
Braucām uz Rīgu pacilātā noskaņojumā, un nebija baiļu, ka par šādu uzdrīkstēšanos varētu aizturēt kā par ko prettiesisku. Ne no viena nedzirdēja skeptiskas piezīmes, ka nav vērts, ka iztiks bez mums.
Pirms divdesmit gadiem automašīnu nebija tik daudz kā tagad un iebraukšana Rīgā nesagādāja problēmas. Daugavas krastmala bija cilvēku pilna. Līdz Saeimas, toreizējās Augstākās Padomes, ēkai netikām. Virs galvām sarkanbaltsarkano karogu jūra, zem tiem — cilvēku masas. Turējāmies kopā, lai nepazustu. Nokļuvām līdz Dzelzceļa tiltam, kad sākās tā laika aktīvistu uzrunas — Anatolija Gorbunova, Daiņa Īvāna un citu. Ar sajūsmu uztvērām katru teikto vārdu, kliedzām un dziedājām. Desmitiem tūkstošu cilvēku bija kā viens. Nedomājām par to, vai kāds uzbruks, izdzenās. Rīgā palikām līdz vēlam vakaram, vēlāk kopā ar draugiem devāmies atzīmēt šo dienu viņu vasarnīcā.
Tagad, kad šos kadrus rāda televīzijā, daudzi, kuru tolaik tur nebija, noskatās kā uz kaut ko senu un gandrīz vai nebijušu, bet mēs tur bijām, un ar to es lepojos.
Otrreiz nebrauktu
Dzīvojot Padomju Savienībā, mūžīgi stāvot rindās pēc pārtikas, vienreiz gribējās tam darīt galu. Toreiz krastmalā, protams, par materiālajām vērtībām nedomājām. Zinājām, ka viegli nebūs, bet cerējām, ka brīvā Latvijā visi reiz dzīvosim labāk. Ne tikai šajā dienā, arī barikāžu laikā un citos nozīmīgos notikumos centāmies nebūt malāstāvētāji. Vai tagad to nožēloju? Nē, bet vai otro reizi tā darītu — šaubos.
Šobrīd nedzīvoju pārtikusi un, lai iztiktu, jādomā, kā “savilkt galus kopā”. Jau jaunībā biju iemācījusies taupīt un skolas laikā strādāju, nopelnīju pati sev iztiku un iemanījos iekrāt. Nekas nav mainījies arī tagad — vecumdienās. Cilvēku domāšana gan ar gadiem mainās, un daļa vēstures liecinieku jau ir tik “paēduši” šajā Latvijā, ka neko nevēlas atcerēties. Toreiz aktīvie cilvēki tagad “nogājuši no skatuves” un līdz ar viņiem arī ideja par skaisto, brīvo Latviju. Pirmo lielo vilšanos piedzīvoju, kad mainīja naudu un manai meitai līdz 18 gadiem sakrātais pārvērtās piecos latos. Arī iekrātie 40 tūkstošu rubļu, par kuriem savulaik varēja labi dzīvot, praktiski pārvērtās par neko. Vēlāk arī pensija man kā otrās grupas invalīdei bija un arī tagad ir tikai izdzīvošanai. Tik tas mirklis, kad sajutām brīvības garšu, bija skaists.
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra