Staburags.lv ARHĪVS

Rallijkrosa lielpilsēta

Rallijkrosa lielpilsēta

Šajā nedēļas nogalē — 4. maijā — Biķernieku sporta kompleksā startēs Latvijas rallijkrosa čempionāta pirmais posms. Sezonas atklāšanas sacensībās piedalīsies vismaz 50 sportistu, un starp viņiem 1. posmam reģistrējušies pieci braucēji no Aizkraukles un viens koknesietis.

Jānis Bergs, Latvijas rallijkrosa čempionāta organizators, saka: “Rallijkross ir izcīnījis piekrišanu gan Latvijas sportistu, gan līdzjutēju vidū. Šogad šī būs otrā sezona, kad rallijkrosa sacensības Latvijā norisināsies čempionāta līmenī. Ir samazināts posmu skaits, bet tie tiks organizēti lielākā mērogā — padarot tos interesantus plašākai auditorijai. Esam piestrādājuši pie tā, lai sacensībās justos labi un tās būtu interesantas ne tikai sportistiem, bet arī līdzjutējiem.”
Viss būs kārtībā!
Rallijkrosa viens no TOP 3 spēcīgākajiem Latvijas braucējiem aizkrauklietis Raivis Galviņš, kuru sezonas atklāšanas pasākumā tā rīkotāji nodēvēja par Aizkraukles bandas vadoni, atklāj, ka kluba “Eissracing” komandas braucēji pirmajam posmam ir gatavi. Nedēļas sākumā gan, iegriežoties pie Raivja garāžā un ieraugot tikai viņa mašīnas korpusu, radās jautājums — vai līdz sestdienai viss būs salikts un autiņš būs gatavs startam? Raivis ir pārliecināts — viss būs kārtībā! Viņš šosezon trasē dosies ar pagājušās sezonas mašīnu, taču tai veikti vairāki uzlabojumi, mašīna būs vieglāka, un tai būs jauns krāsojums — tā vairs nebūs pelēcīgajos toņos, bet ugunīgi sarkana. Arī viņa komandas biedrs Aleksejs Kreipāns pirmajā posmā vēl brauks ar pagājušās sezonas autiņu, taču ir cerība, ka jau nākamajā posmā trasē dosies jaunajā sacīkšu mašīnā, kuru tieši tāpat kā savu mašīnu — no sākuma līdz beigām — būvējis Raivis. Tikai tehniskas aizķeršanās dēļ mašīna nav gatava pirmajam posmam.
Komandā jaunpienācējs
Kluba “Eissracing” komandā ir arī jaunpienācējs — Jānis Miščenko no Aizkraukles pagasta. Jānis ir sportists ar lielu pieredzi, līdz šim piedalījies autokrosā un kļuvis par divkārtēju Latvijas čempionu šajā sporta veidā. Nedaudz izmēģinājis spēkus arī rallijkrosā, taču tehniskas problēmas nav ļāvušas izbaudīt pilnu sezonu. Raivis atklāj, ka Jānis nopietni strādājis pie mašīnas sagatavošanas sacensībām un šoreiz apņēmies nobraukt visu sezonu.
Pirmo gadu rallijkrosā brauks arī koknesietis Andis Ūtēns, kas pēc desmit sezonām autokrosā nolēmis izmēģināt spēkus šajā veidā. Andis atzīst, ka rallijkross pēdējos gados kļūst arvien populārāks, tas ir arī saudzīgāks pret tehniku un solis uz priekšu sportista izaugsmē.
Raivis smej, ka nu jau Aizkraukli varētu dēvēt par rallijkrosa lielpilsētu, jo neviena cita pilsēta, ņemot vērā tās lielumu un iedzīvotāju skaitu, šajā sporta veidā nav tik plaši pārstāvēta kā mūsējā. Pirmajam posmam reģistrējušies pieci braucēji, taču pagājušajā sezonā žiguļu klasē vēl startēja Valters Vectirāns, kuru, iespējams, trasē redzēsim arī šajā sezonā. “Sākām divatā, bet nu jau braucam seši,” piebilst Raivis.
Vissvarīgākais ir starts
Jautāts par šīs sezonas plāniem, Raivis saka — braucu uzvarēt. Citādāk jau nav jēgas ieguldīt naudu, būvēt mašīnu, trenēties un piedalīties. “Var jau trasē labi pavadīt laiku, bet ir jācīnās par uzvaru!” saka autobraucējs un piebilst, ka labs treniņš vasaras sezonai bija sporta kluba “333” rīkotais ziemas kauss autosprintā, kur Raivis veiksmīgi startēja un kopvērtējumā ieguva 1. vietu, Aleksejs Kreipāns izcīnīja 3. vietu.

Bieži sportistiem pirms sacensībām ir dažādi rituāli, kā viņi noskaņojas startam. Raivis atklāj, ka īpašu rituālu viņam nav, taču sacensību dienā atšķirībā no ikdienas viņš nav īpaši runīgs, jo galvā visu laiku ir domas par to, kā braukt ātrāk.

Raivis norāda, ka viņam katrā braucienā ļoti nozīmīgs ir starts. “Tas, manā skatījumā, ja tu māki braukt un tehnika iztur līdz galam, ir vismaz 80% no uzvaras. Tas ir ļoti svarīgi. Ja līdz pirmajam līkumam izdodas izrauties priekšā, neviens nemaisās pa priekšu un var palielināt tempu. Tas ir ļoti grūti, jo mūsu trases nav īpaši ērtas apdzīšanai, tāpēc ir džokeraplis. Te var taktiski izspēlēt dažādas kombinācijas, lai noturētu pozīcijas, apdzītu. Tāpēc mums ir spoteri — tehniskie palīgi, kas stāv trases malā, vēro, izvērtē situāciju un iesaka, kā labāk rīkoties. Viņš labāk pārredz kopējo sacensību laukumu, jo mums pie stūres šis skatupunkts ir tikai taisni uz priekšu. Sākumā gan es mēģināju braukt bez spotera, jo apkārtējie trokšņi, ko var dzirdēt, novērš uzmanību, taču sapratu, ka situācijā, kad mēģinu pats izdomāt, kad braukt džo­kerī, zaudēju,” atklāj autobraucējs.
Braukt iemāca mamma
Jautāju Raivim, kurš Latvijas čempionāta mērogā startē jau desmito gadu un trešo sezonu rallikrosā, vai viņš atceras, kad vispār sācis braukt ar mašīnu. Viņš brīdi padomā un atklāj, ka braukt viņu apmēram desmit gadu vecumā sākusi mācīt mamma. Pie tam darījusi to paslepus no tēva, kuram tas nav paticis. Savukārt lielāka interese par piedalīšanos sacīkstēs parādījusies laikā, kad tās aktīvi notikušas Kokneses trasē. Tolaik sacensībās piedalījās Raivja tēvs, arī autobraucēja Edgara Kokoriša tēvs Aivars, un puiši aizrāvušies ar to. Sākumā braucis līdzi kādam draugam kā automehāniķis, tad pāris reižu piedalījies mehāniķu braucienos, līdz sapratis, ka arī pats grib izmēģināt spēkus trasē. Tā arī viss sākās — saka Raivis. Uzbūvēt savu mašīnu gan toreiz vēl nevarēja atļauties, tāpēc nopirkta ielas mašīna un izmēģināts supersprints. “Manuprāt, tas ir labākais. Iemācīties braukt vari tikai tad, kad iemācies cīnīties ar sevi. Es arī sākumā domāju, ka esmu baigi labais braucējs, taču, kad pirmajā “gonkā” paliku kāds desmitais, sapratu, ka patiesībā nemāku nekā,” saka Raivis.