Ielūdz “Māsa Kerija”

2019. gada 3. maijs 00:00

107

9. maijā Aizkrauklē būs skatāma muzikāla deju izrāde “Māsa Kerija”. Pirms tās uz sarunu aicināju galvenās lomas — Kerijas — atveidotāju dziedātāju Kristīnu Zaharovu. Viņa septiņus gadus dzīvoja Maskavā, no tiem četrus gadus mācījās Krievijas Teātra mākslas akadēmijā un dzīvoja Maskavā. Kopš pagājušā gada atkal redzama un dzirdama uz Latvijas skatuves. Bērnībā piedalījusies mazo vokālistu konkursā “Cālis”, mācījusies mūzikas skolā, bijusi konkursu “Bērnu Eirovīzija”, “Latvijas talanti”, “Dziesma manai paaudzei”, “Zvaigžņu lietus” dalībniece. Pērn Kristīna piedalījās Eduarda Rozenštrauha simtgades jubilejas koncertprogrammā.

Šogad aprit 40 gadi, kopš pirmo reizi uz skatuves, skaņuplatē un videofilmā radās Raimonda Paula un Jāņa Petera kopdarbs “Māsa Kerija”. Tas ir pēc Teodora Dreizera romāna motīviem veidotais stāsts par meiteni, kas dodas uz lielpilsētu ar sapni kļūt par aktrisi. Atzīmējot izrādes apaļo jubileju, uzvedums iestudēts no jauna, šoreiz režisora Valda Lūriņa un horeogrāfa Alberta Kivlenieka sniegumā.
Iespēja “pārslēgties” ir ļoti dārga
— Vai tev ir kāda saistība ar Aizkraukles pusi?
— Esmu no Alūksnes, bet deju grupā, kas piedalās izrādē “Māsa Kerija”, dejo aizkrauklietis — Guntis Spridzāns. Kaut arī piedzimu Baltkrievijā, Vitebskā, par dzimto pusi saucu Alūksni, kurā uzaugu.
— Tavos rados neviena nav bijis ar dziedāšanas talantu?
— Mans vecaistēvs stāstīja, ka viņa mātei bijusi ļoti spēcīga balss.

— Dziedi kopš bērnības. Kādā intervijā teici, ka maziņa kāpi uz suņu būdas un dziedāji mājiniekiem.
— Jā. Kad šogad ar izrādi biju Alūksnē, runāju ar vecomammu un viņa atcerējās, kā kopā ar mani gāja uz autoveikalu. Basām kājām kāpu uz “autolavkas” un arī dziedāju. Neviens nelika man to darīt, nespieda. Tas bija dabiski. Repertuārs? Kaut ko uz vietas izdomāju. Nebija baiļu, kas uzradās pusaudzes gados — vērtēšana, kad “ieslēdzās” iekšējais kritiķis. Bērnudārza laikā man bija privātskolotāja dziedāšanā. Gāju sagatavošanas grupā, lai iestātos mūzikas skolā. Kamēr citi bērni gulēja diendusu, es mācījos. Varēju negulēt, par ko bija prieks. Jau pirmajās klasēs jutos pieaugusi. Tagad gan būtu labi, ja dienas vidū izdotos nosnausties. Tagad jo vairāk zinu par dziedāšanu, jo lielākas bailes. Pēc studijām Maskavā latiņa pret sevi ir augsta.
— “Māsa Kerija” savā ziņā ir stāsts arī par Kristīnu?
— Izrādes darbība notiek Čikāgā. Mans dzīvesstāsts nav tik traģisks, jo uzvedumā otrs galvenais varonis Herstvuds izdara pašnāvību. Kerija ir naiva mazpilsētas meitene, kas aizbrauc uz lielpilsētu un cer, ka tur visi sapņi piepildīsies. Arī man bija nelieks šoks, kad ierados studēt Maskavā. Nesapratu, kā tur cilvēki dzīvo, kā iztiek, kā paspēj diennaktī izdarīt to, ko izdara — attālumi, sastrēgumi, cilvēku drūzma. Daudz enerģijas aiziet, lai pārvietotos no punkta A līdz punktam B. Esmu bijusi Ņujorkā. Salīdzinot abas pilsētas, tās ir enerģētiski līdzvērtīgas. Man “Māsa Kerija” bija liels izaicinājums. Tajā varu izmantot visu, ko esmu mācījusies gan aktiermākslā, dziedāšanā, gan dejā un kustībās. Ja aizdomājos — vai es to varētu izdarīt kā Kristīna? Noteikti nē. Uz skatuves es pārtopu par tēlu — par Keriju — un varu vairāk nekā stundu būt, domāt, rīkoties kā viņa. Kerijas loma mani bagātina kā Kristīnu — emociju, sajūtu, pārdzīvojumu līmenī. Katram mums ir dažādi kompleksi, bet, esot tēlā, uz skatuves, par tiem visiem aizmirstu. Nav vairs “kā es izskatos”, “ko par mani padomās”. Šī spēja “pārslēgties” man ir ļoti dārga.
Mēģinājumos bija spēcīga cīņa ar sevi, lai iekšēji atvērtos, atraisītos, ļautos kam tādam, ko iepriekš neesmu darījusi. Arī dziedāt citādi — plašākā diapazonā. Studiju laikā tas nāca pakāpeniski, bet te uzvedumā tas bija jāsakoncentrē. Tā teikt, dzīve mani sagatavoja brīdim, kad varu to visu realizēt vienā reizē. Pēdējā laikā arvien biežāk apzinos, ka jāuzticas tam, kas ar mani notiek, kā arī domu materializācijai. Tieši pirms iestudējuma iedomājos, ka gribu piedalīties kādā horeogrāfiskā izrādē. Pēc pāris mēnešiem bija telefona zvans, un man piedāvāja Kerijas lomu. Ilgi nedomāju, vien pāris dienu, jo sajutu, ka tas ir mans.
Grūtāk, bet patiesāk
— Biji gatava galvenajai lomai?
— Sākumā neapjautu, cik liels apjoms tas ir. Reāli visu izrādi esmu uz skatuves. Mēģinājumu process bija tik intensīvs, ka pirmizrādē pat neizjutu lielu uztraukumu, nebija tam laika. Tikai vēlāk aizdomājos, analizēju, ko varēju izdarīt citādāk. To pārrunāju ar režisoru Valdi Lūriņu. Izrāde ir kā dzīvs organisms, nekas nav pilnīgs, gatavs.

— Izrādē kādā dziesmā ir vārdi: “Mīlu pat tavu gaistošo ēnu.” Vai arī šī sajūta ir tuva?
— Arī es dzīvē esmu izjutusi sāpīgu mīlestību. Pieredze krājas, un vajadzīgajā brīdī to kā no arhīva var transformēt, lai dalītos ar skatītāju. Bieži uz skatuves nevar notēlot, bet gan izdzīvot. Esmu par to, ka jebkura loma jāizdzīvo, nevis jātēlo. Tas ir grūtāk, bet patiesāk.
— Izrādē tev jāveic dažādi teju akrobātiski triki. Vai bija viegli tos apgūt?
— Mani cilā, ir dažādi pārmetieni. No augstuma man bail, ir izteikta jūras slimība, bet pie tā strādāju. Atceros, kad biju Turcijā uz mazas jahtas. Visi apkārt priecājās, valdīja jautrība, bet es visu dienu sēdēju zili zaļa. Lai gan lidot un peldēt man patīk.
— Cik liels ir uzveduma kolektīvs?
— Desmit dejotāji un trīs solisti. Protams, šajā izrādē labāk jūtos uz mazākas skatuves, jo, piemēram, “GORA” skatuve bija nedaudz par lielu. Aizkraukles skatuve ir labi piemērota. Domāju, skatītājs tad labāk var redzēt aktieru emocijas. Man ir lieliski skatuves partneri — Rihards Lepers un Normunds Rutulis. Esam cieši sadraudzējušies, tas ir svarīgi. Skatuves ķīmijai jābūt, lai laiku kopā var izdzīvot, un to jūt arī skatītāji.
Maksimālisms dažkārt traucē
— Būt redzamai uz skatuves nozīmē publisku pazīstamību.
— Gribas, lai par mani runā darbi, nevis interesējas par personīgo dzīvi. Ticu, ka tas ir iespējams. Agrāk bija tā, ka mani pazina veikalā, kaut kur sabiedrībā, un tas mazliet nogurdināja. Maskavā tā visa nebija, tur jutos brīvāk. Tagad gan par to vairs nedomāju, netiecos iekļūt televīzijā, būt uz žurnālu vākiem, bet, ja tas notiek — nepretojos.
— Kas ar Kristīnu notiks pēc “Kerijas”?
— Joprojām spēlēju Daugavpils teātra izrādē “Džeina Eira”. Izrāde laba, biļetes izpirktas divus trīs mēnešus uz priekšu. Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka mani interesē tieši muzikāli teatrālā skatuve, kur varu izpausties arī kā aktrise. Šajā lauciņā gribu turpināt augt. Esmu mēģinājusi pasniegt privātstundas, bet sapratu, ka šajā dzīves posmā mani tās enerģētiski izsmeļ, tāpēc apbrīnoju skolotājus. Ir jābūt aicinājumam. Man patīk tāds grafiks, kurā pati varu noteikt sev darba stundas. Tad arī emocionāli jūtos labāk, ja ir gaiss, ja varu elpot. Ja ir pastāvīga darbavieta, sarūk mērķtiecība. Tad dzīvo ar domu — kur tad es raušos, nekur taču netieku... Šobrīd ir dažādas pilsētas, režisori, komanda, un tas man ļoti patīk. Bet viss var mainīties, kad sajutīšu tieksmi pēc stabilitātes.
— Vai pēc studijām Maskavā akadēmiski pareizās dziedāšanas tehnikas dēļ nezaudē to Kristīnu, kas bija pirms desmit gadiem?
— To man ir teikuši, ka tad bija..., varbūt tas bija naivums, tīrradnis, bet mēs katrs uzkrājam pieredzi un manā gadījumā jāstrādā ar sevi. Protams, mans perfekcionisms, maksimālisms dažkārt traucē iegūt plūsmu, brīvības sajūtu, bet es uz to tiecos. Cilvēki jau to vēlas dzirdēt — brīvu, nepiespiestu skanējumu, nevis perfekti akadēmisko.
Spēlēt ģitāru un dziedāt spāniski
— Ar ko vēl nodarbojies Maskavā?
— Strādāju divos teātros. Vienā dziedāju vokālajā ansamblī, un tā bija laba pieredze, kā sastrādāties komandā. Apzināties, ka ikviens dalībnieks ir svarīgs. Otrā teātrī bija arī galvenās lomas. Tur pārsteidza skaistie tērpi, dekorācijas, orķestris. Skatītāji pārsvarā ir bērni, un šo skatītāju apmānīt nevar. Esmu dziedājusi arī restorānos, kas ir laba skola, kas norūda.
— Šī mēneša beigās tev apaļa dzimšanas diena. Kā to sagaidīsi?
— Pēc vecajiem standartiem, šajā vecumā mani bez bērniem un vīra sauktu par vecmeitu. Uzskatu, ka šāds solis — ģimenes veidošana — jāsper, kad jūti, ka tiešām ir satikts īstais cilvēks, pienācis īstais brīdis. Maniem vecvecākiem augustā būs 55 gadu kāzu jubileja. Tas man ir labs ģimenes paraugs. Ticu, ka tas var notikt arī ar mani. Tad man arī būs, ko nodot bērniem — zināšanas, dzīves pieredzi. Kā stāsta manas draudzenes, līdz ar bērna piedzimšanu viss mainās. Lai arī pirms tam šķita, ka visu zina, izrādās, ka nezina neko. Vērojot kolēģes, redzu, ka to iespējams apvienot — bērna audzināšanu un pašrealizāciju.
— Kādu, kur sevi redzi pēc 10 gadiem?
— Esmu gaisīgs cilvēks un, kas to zina, kur dzīve mani aiznesīs. Gribu iemācīties spēlēt ģitāru, lai varu spēlēt pavadījumu un dziedāt. Vēlos apgūt valodas. Spāņu un lai varu brīvi runāt angliski. Bez latviešiem un krieviem manos senčos ir ebreji, poļi, ukraiņi. Mamma, māsa un māsīca pārcēlušās uz dzīvi ārzemēs, bet es kā savas mājas jūtu Latviju. Kādu laiku es gribētu padzīvot ārpus Latvijas, bet ar domu, ka atgriezīšos.
— Ko dari brīvajā laikā?
— Patīk labas filmas, eju uz kino un varu iet viena pati, man nav vajadzīga kompānija. Noskatījos režisora Pītera Farelija drāmu “Zaļā grāmatiņa”. Tiešām laba filma, kuru gan sākumā nevarēju pieņemt. Vēl ilgi pēc tās, atceroties to, atkal acīs asaras saskrēja. Apmeklēju arī Nacionālo teātri, Operu. Biju dziedātājas Kristīnes Zadovskas koncertā. Apbrīnoju viņas spēju pārvaldīt savu balsi. Gan operas žanrā, gan estrādes mūzikā. Man sirdij tuvas ir balādes, tāpēc sajūtu sevī rezonansi ar to, ko dara Kristīna. Balādēs ir melodija, tās var izdziedāt. Kaut kādā ziņā esmu konservatīva un mani neaizrauj tas, kas šobrīd ir modē populārajā mūzikā. Šķiet, visu laiku skan viena dziesma. Tad gribas pārslēgt radio uz “RetroFM”, kur katra dziesma ir unikāla. Mūsdienās ir tik plašas iespējas digitālajā vidē radīt arī kaut ko unikālu, bet tā vietā dziesmas ir ļoti līdzīgas viena otrai. Tā vietā labāk klausos laundžu. Nesen biju Vīnē, kur baudīju klasisko mūziku.

Staburags.lv ARHĪVS

Ielūdz “Māsa Kerija”

Kategorijas