Laiks, kas pavēra ceļu Latvijas neatkarībai

2019. gada 3. maijs 00:00

568

Laiks, kas pavēra ceļu Latvijas neatkarībai

Aprit 29 gadi kopš 1990. gada 4. maija, kad Augstākā padome ar 138 deputātu balsīm par pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Atceroties šo notikumu, kas kļuva par sākumu pārmaiņām valsts pārvaldē, publicējam bijušā Stučkas rajona padomes deputāta, tagadējā Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētāja Gunta Libeka atmiņas par tautvaldības veidošanu un citiem tā laika aktuāliem politiski un sociāli nozīmīgiem notikumiem toreizējā Stučkas rajonā. Tas bija laiks, kas pavēra ceļu uz Latvijas neatkarību.

Demokrātijas pamatskola
Demokrātijas un pašvaldības veidošanās procesiem lauku rajonos bija savs politisko notikumu fons, ko noteica sabiedriskie procesi Latvijā un PSRS. 1989. gadā PSRS atļautā varas demokratizācija ļāva iesaistīties politikā plašai sabiedrības daļai, pakāpeniski attīstoties uzskatiem un sapratnei par nākotnes mērķiem un pagātnes vērtējumu. Sākās jaunas, sabiedriski aktīvas cilvēku daļas mācību laiks sabiedrības vadībā. Organizēšanās, saliedēšanās, diskusiju mākslas un politiskās cīņas pirmās mācību stundas sākās ar PSRS tautas deputātu vēlēšanām. Sabiedrības informēšanas un visu jauno procesu atainošanā svarīgākā nozīme bija vietējai presei, tās attieksmei un nostājai. Toreizējā Stučkas rajonā laikraksts “Komunisma Uzvara” kopš Latvijas Tautas frontes dibināšanas aktīvi atbalstīja tautas nacionālo atmodu: LTF, LNNK un citu jauno politisko organizāciju darbību, informējot un ļaujot paust savu viedokli. Neapšaubāmi pozitīvi atzīmējama arī toreizējās rajona kompartijas tolerantā nostāja.

1989. gads sākās ar PSRS tautas deputātu vēlēšanu kampaņu. Kļuva skaidrs, ka pēc daudziem gadiem notiks demokrātiskas vēlēšanas ar alternatīviem kandidātiem. Stučkas rajonā tika noteikts viens nacionālais vēlēšanu apgabals, un rajons tika iekļauts Daugavpils teritoriālajā apgabalā. Par rajona apgabalu viss bija samērā droši: aktīvi darbojoties vietējām Latvijas Tautas frontes (LTF) nodaļām, darba kolektīvi aktīvi izvirzīja LTF kandidātu Ilmāru Bišeru. Vietējie no Pļaviņu HES izvirzīja otru kandidātu — hidroelektrostacijas inženieri Pēteri Gailīti. Sarežģīts stāsts ar aktīvu politisko cīņu veidojās Daugavpils apgabalā. Toreizējais likums prasīja kandidātu izvirzīšanu vispirms darba kolektīvos un apstiprināšanu vēlētāju sapulcēs ar pietiekami lielu dalību. Lai cerētu uzvarēt sarežģītajā Daugavpils apgabalā, LTF izlēma atbalstīt Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) sekretāru Ivaru Ķezberu. Taču, nespējot izturēt LKP vadības un arī LTF spiedienu, Ivars Ķezbers atsauca savu kandidatūru. Jēkabpils, Stučkas un Preiļu rajona delegāti pat devās uz Kompartijas Centrālkomiteju skaidrot situāciju, bet Kompartijas otrais sekretārs V. Soboļevs darīja zināmu, ka apgabalā jābalotējas vietējiem strādniekiem. Uz vēlēšanu sapulci Daugavpilī no Stučkas ar autobusiem devās 78 delegāti, ceļā pārrunājot un diskutējot par iespējamo rīcību. Sapulces laikā tika nolasīta telegramma, kurā I. Ķezbers atsakās piedalīties vēlēšanās, motīvus nepaskaidrojot. Sašutumā Jēkabpils, Preiļu un Stučkas rajonu delegācijas atstāja zāli. Rajona apgabalā pārliecinoši tika ievēlēts Ilmārs Bišers. Atkārtotajās vēlēšanās gan ar LTF, gan Kompartijas atbalstu tika ievēlēts Alfreds Čepānis.

Atjaunotne
LTF valde, gatavojoties Augstākās padomes un vietējo padomju vēlēšanām, aicināja iedzīvotājus izvirzīt kandidātus. 1989. gada 1. maijā — Starptautiskajā darbaļaužu solidaritātes dienā — Padomju laukumā pie Pētera Stučkas pieminekļa notika svinīgs mītiņš, kura laikā virs kultūras nama pacēla sarkanbaltsarkano karogu. To iesvētīja mācītājs Oskars Bogdanovs.

Plašas diskusijas izraisīja LTF valdes 31. maija aicinājums apspriest kā mērķi pilnīgas Latvijas neatkarības izcīnīšanu. Esošā Stučkas rajona Tautas deputātu padome nolēma ierosināt jau esošajai Augstākajai padomei pieņemt labojumus LPSR konstitūcijā par Latvijas PSR suverenitāti un ekonomisko patstāvību, vietējo likumu pārākumu par PSRS likumiem. Līdzīgu viedokli pauda Kompartijas rajona birojs, tajā pašā laikā nosodot LTF aicinājumu. Jāsecina, ka neatkarību un suverenitāti katrs saprata atšķirīgi un neuztvēra kā sinonīmus. Vietējās LTF nodaļas iesaistījās Pilsoņu komiteju vēlēšanu organizēšanā un pilsoņu reģistrēšanā, ko nosodīja LKP rajona komiteja. LTF centrālā valde šo procesu ignorēja. Otrā pasaules kara piemiņas pasākumā Vietalvas padomju karavīru kapos ar sarkanbaltsarkano karogu piedalījās LTF Latviešu strēlnieku apvienība. Veidojās jaunas biedrības, tika atjaunotas partijas un pirmskara institūcijas.

Laikrakstā sāka diskusiju par rajona un pilsētas nosaukumu maiņu. Rajona komjaunatnes organizācija konferencē nolēma dibināt Latvijas Jaunatnes savienību, prasot faktiski likvidēt vai izstāties no komjaunatnes, pieņēma rezolūcijas “Latvijas iestāšanās Padomju Savienībā ir nelikumīga” un “Par ielu un laukumu nosaukumu maiņu”. Pēc neilga laika komjaunieši pavisam pārtrauca darbību, telpas piedāvājot LTF Aizkraukles nodaļai. Tā mēs no pēdējā komjaunatnes vadītāja Ausekļa Bērziņa saņēmām kādus trīs kabinetus Kompartijas ēkā ar visām mēbelēm, kancelejas precēm, rakstāmmašīnām. Izmantojām tos bez maksas vairākus gadus. Ne mēs gājām uz partijas komiteju prasīt kādas atļaujas vai līgumus, ne mums kāds izteica pretenzijas vai interesi.

Vietējo varu dibināšana
Gatavošanās Latvijas PSR Augstākās padomes un vietējo padomju vēlēšanām notika ļoti laicīgi. Tika organizēta aptauja par populārākajiem un cienījamākajiem kandidātiem. Jau no oktobra norisinājās deputātu kandidātu izvirzīšana. Novembra otrajā pusē tika reģistrēti vietējo padomju deputātu kandidāti. Kopumā 10. decembra vietējo padomju vēlēšanās vairākumu guva Tautas frontes kandidāti. Pats tiku ievēlēts Stučkas rajona padomē. Ievērojot, ka vietējās padomēs daudzi deputāti bija ievēlēti pirmo reizi, vietējās padomes rīkoja seminārus un apspriedes pirms pirmās sesijas. Toreizējais Stučkas pilsētas vadītājs Mārtiņš Holsts gan avīzē, gan seminārā izskaidroja pilsētas pašvaldības pienākumus un tiesības, kā galveno problēmu uzsverot, ka pilsētas padomei nekas pilsētā nepieder un nepakļaujas, izņemot bērnudārzus. Visa vara un īpašums esot rajona padomes rokās. Par galveno mērķi viņš izvirzīja decentralizāciju, vietējām varām nododot pilnvaras, iestādes, uzņēmumus un finanses, panākot, ka visu pakāpju padomēm jābūt ar reālu varu, pilntiesīgām saimniecēm teritorijā, ar spējām jaunām iniciatīvām.

Deputāti tika iepazīstināti ar rajona budžeta projektu un rajona ekonomiskās un sociālās attīstības plānu 1990. gadam. Abus nopietnos dokumentus bija paredzēts pieņemt jau pirmajā sēdē, jaunie deputāti bija pamatīgi apjukuši no jaunās informācijas daudzuma un atbildības. 1990. gada plānā paredzēts apturēt tālāko ekonomiskās situācijas pasliktināšanos un stabilizēt patērētāju tirgu. Plānots palielināt patēriņa preču ražošanu, nodrošinot preču apgrozījumu dabā, nevis vērtības izteiksmē, sabalansēt iedzīvotāju naudas ieņēmumus un izdevumus. Pirmajā sēdē piedalījās 59 deputāti no 60 ievēlētajiem, vēl pieci bija jāievēlē atkārtotās vēlēšanās. Zāle atgādināja konferenci, jo deputāti sēdēja skatītāju vietās kopā ar vēl tikpat darbiniekiem un amatpersonām. 51 deputāts no 60 ievēlēts pirmo reizi. Starp deputātiem 56 latvieši, divi krievi, viens lietuvietis un viena poliete. PSKP biedri — 35, LTF — 36, LĻKJS biedri — viens, LLS — 22. Deputātu komunistu vārdā par rajona padomes priekšsēdētāja kandidātu tika izvirzīts Kompartijas pirmais sekretārs Pēteris Ludbāržs, LTF izvirzīja Ceļu remonta un būvniecības pārvaldes darbu vadītāju Aleksandru Bergmani. Ar vienas balss pārsvaru uzvarēja Pēteris Ludbāržs. Aleksandrs Bergmanis ievēlēts par priekšsēdētāja vietnieku. Par izpildkomitejas priekšsēdētāju ar balsu vairākumu ievēlēja Jaunjelgavas mežrūpsaimniecības direktoru Jāni Krūmiņu. Par padomes neatbrīvoto sekretāri apstiprināja vietējā laikraksta žurnālisti Silviju Piļku, kas vēlāk veicināja regulāru un pilnīgu rajona pašvaldības darba atspoguļojumu vietējā presē.

Nākamajā laikraksta numurā LNNK aktīvists Ainis Ambarovs sašutis pārmeta daļai deputātu, kuri bija gan LTF, gan LKP biedri, ka Kompartijas viedoklis tiem bijis svarīgāks par Tautas frontes izvēli, ļaujot komunistiem atkal sagrābt varu. Atmosfēra pirmajās sēdēs bija diezgan saspīlēta. Lai gan gados jauni, bet, jau padomju un partijas darbā “apberzušies”, daļa kolhozu un iestāžu vadītāju diezgan naidīgi uztvēra jaunos deputātus — nemiera cēlējus un “trokšņotājus”. No sovhozu un kolhozu vadītāju, kas sasēdušies kopā pēdējās rindās, vietām regulāri atskanēja nosodoši komentāri un replikas. Bez vainas nebija arī daļa “jauniņo”, pie katras izdevības cenšoties kritizēt esošo kārtību un trūkumos vainojot uzņēmumu, iestāžu un pārvaldes darbiniekus. Rajona padomē izveidojās divas frakcijas: LTF un komunistu, pie tam daļa deputātu, kas bija gan LTF, gan LKP biedri, brīvi “dreifēja” starp abām frakcijām. Izšķirošajos brīžos tomēr “māte — partija” vai vecie sakari izrādījās svarīgāki, kā pierādījās amatpersonu vēlēšanās. Pirmajā sesijā apstiprināja rajona laikraksta redaktoru, tika ierosināts likvidēt Tautas kontroles komiteju, uzsākt darbu pie rajona nosaukuma maiņas referenduma. Ilgstošas diskusijas notika par rajona gada attīstības plānu. Jaunais padomes priekšsēdētājs aicināja pirmajā sesijā necensties atrisināt visas rajona problēmas vienā dienā. Tika pieņemts lēmums pārtraukt kara komisariāta un DOSAAF finansēšanu, atcelt priekšrocības deficīta preču sadalē kara veterāniem.

Rajona padome izveidoja piecas pastāvīgās komisijas: tautsaimniecības, lauksaimniecības un pārtikas, padomju darba un likumības, sociālo jautājumu un taisnīguma un ekoloģijas. Rajona padome nolēma izveidot rajona laikrakstu par patstāvīgu uzņēmumu, priekšrocības deficīto preču tirdzniecībā atstāja tikai daudzbērnu ģimenēm un invalīdiem.

Trūkst naudas un “fondu”
Notika arī pilsētu un ciemu padomju pirmās sesijas. Stučkas pilsētas pirmajā sesijā apstiprināja gada budžetu, kura pamatizdevumi bija sētnieku atalgojumam, lietus kanalizācijai, apgaismojumam, labiekārtošanai un apzaļumošanai. Tika ievēlēta dzīvokļu komisija. Galvenā pilsētas deputātu prasība bija pēc pašpārvaldes, pārņemot iestādes, atbildību un finanses no rajona, — pirmais priekšlikums bija pārņemt rajona dzīvokļu un komunālās saimniecības nodaļu. Stučkas pilsētā par padomes priekšsēdētāju ievēlēja skolotāju Arni Rudiņu, par izpildkomitejas priekšsēdētāju — Mārtiņu Holstu. Par pilsētas prioritātēm var spriest pēc izveidotajām komisijām: pašvaldības ieviešanas, saimniecības, ekoloģiskā un pilsētas vides, tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas, dzīvokļu un migrācijas, izglītības, veselības aizsardzības un žēlsirdības, kultūras un sporta un sabiedriskās kārtības.

Visās pilsētu un ciemu vietējās padomēs jaunie deputāti saskarās ar milzīgu daudzumu sadzīves problēmu, diskutēja, bet risinājumus nerada, jo trūka gan naudas, gan “fondu” — materiālu un izpildītāju. Pieredzes un pašvaldības likumdošanas trūkums neļāva saprast un atšķirt izpildkomitejas un padomes uzdevumus, deputāti jaucās ierēdņu darbā ar ikdienišķiem jautājumiem, neļāva izprast savus pienākumus un atbildību.

Neskaidra bija arī padomes priekšsēdētāja loma un pilnvaras, kā arī varas sadalījums ar izpildkomitejas priekšsēdētāju. Atbilstoši toreizējai kārtībai padomes vēlēja izpildkomitejas, kurās ietilpa vadošie pārvaldes speciālisti un kuras lēma svarīgākos ikdienas jautājumus. Ja padomes un izpildkomitejas struktūru starpā vēlāk nekādu asu konfliktu nebija, tad vadītājiem bija ļoti grūti pielāgoties esošajiem apstākļiem. Likumdošanas nenoteiktība un nespēja sadalīt kompetences un atbildību vēlāk sakonfliktēja divas spēcīgas personības — rajona padomes priekšsēdētāju Pēteri Ludbāržu un izpildkomitejas priekšsēdētāju Jāni Krūmiņu.

Vienoti Latvijas valstiskajai neatkarībai
Tika sākta kandidātu izvirzīšana LPSR Augstākajai padomei. Galvenā intriga un viedokļu sadursme bija par vietējiem vai LTF valdes ieteiktajiem kandidātiem. Kokneses apgabalā LNNK aktīvisti nepierasti aktīvi cīnījās par rīdzinieku Odiseju Kostandu un pret vietējo LTF un kompartijas kandidātu Vilni Plūmi. Aizkraukles apgabalā veidojās konflikts LTF biedru starpā: pēc LTF valdes izvirzītās Imanta Ziedoņa kandidatūras darba kolektīvos un sabiedriskajās organizācijās tika atbalstīts vietējais kandidāts — rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Aleksandrs Bergmanis. Jaunjelgavas vēlēšanu apgabalā bez konkurences paliek Kurmenes kolhoza dispečers, LNNK, LĻKJS un LLS biedrs Raimonds Krūmiņš.

1990. gada 23. februārī Stučkas pilsētā vietējie tautfrontieši un LNNK nodaļa organizēja neformālāko un drosmīgāko akciju “Par demilitarizāciju un deokupāciju”, teatralizētā mītiņā aicinot boikotēt iesaukumu padomju armijā un visus rezervistus nodot savas karaklausības apliecības kara komisariātam ar atteikumu kalpot okupācijas armijai.

Rajonā notika atbalsta akcijas Lietuvas 11. marta neatkarības deklarācijai, protestējot pret PSRS militāro agresiju un Lietuvas blokādi.
21. aprīlī uz Vislatvijas tautas deputātu sapulci Daugavas stadionā ar autobusiem organizēti devās 201 Stučkas rajona deputāts, daudzi pievienojās Rīgā, tomēr dalībnieku skaits sasniedza aptuveni pusi no visiem 510 ievēlētajiem. Sapulce palika atmiņā ar savu vienreizējo vienotības, apņēmības un gaišu cerību sajūtu. Bija nojauta, ka ilgotais mērķis — neatkarīga Latvija — ir nenovēršami tuvu. Redzot pilnu stadionu ar sabraukušajiem tautas pārstāvjiem, pārņēma lepnuma sajūta un liela kopības spēka apziņa.

Sapulcē pret balsoja 41 deputāts. Starp “pret” balsotājiem bija arī viens no mūsējiem, radikālākais “neatkarībnieks”, kurš uzskatīja, ka “Aicinājumā Latvijas PSR Augstākajai padomei un Latvijas tautai” bija jābūt prasībai par pilnīgas valsts neatkarības pasludināšanu un tādam kompromisam kā aicinājumā viņš nepiekrita.

Pēc nacionālkomunistu atdalīšanās no PSKP rajonā turpināja pastāvēt Latvijas Komunistiskā partija, kuras pēdējais publiskais pasākums bija 1. Maija gājiens. Rīgā Pilsoņu kongresā piedalījās rajonā ievēlētie deputāti, uzturot rezerves neatkarības ceļu gadījumam, ja Augstākā padome nespēs pieņemt Neatkarības deklarāciju.

Rajona sesija nolēma mainīt nosaukumu rajonam un pilsētai, piešķirot Aizkraukles vārdu. Rajona padomē tika izveidota Latvijas Tautas frontes frakcija, kura sapulcējās uz sēdēm pirms deputātu padomes sēdes dienas. Gada beigās rajona deputāti atzina, ka jāveido rajona padomes valde, kura sanāktu biežāk, vienlaikus likvidējot izpildkomitejas lēmējinstitūciju, tā izbeidzot divvaldības pazīmes un ieviešot skaidrāku varas dalījumu. Atlūgumu iesniedza padomes priekšsēdētājs Pēteris Ludbāržs, viņa vietā tika ievēlēts Aleksandrs Bergmanis. Vietējās padomēs tika pieņemti noraidoši lēmumi plānotajam Savienības līgumam. Interfronte aicināja Gorbačovu Latvijā ieviest prezidenta pārvaldi.

Turpmākajās sesijās satraucošākā problēma bija pārtikas preču trūkums. Veikalu plaukti bija principā tukši. Aizkraukles 2. vidusskolā (latviešu) trūka telpu: bērni mācījās jau trīs maiņās. Piketā tika prasīts atdot skolai rajona pārvaldes ēkas pirmo stāvu.

Aizkrauklē tika nodibināta katoļu draudze, dievkalpojumi notika kultūras namā un vēlāk rajona padomes ēkā. Rajonā darbību sāka atjaunotā partija “Latviešu zemnieku savienība”.

Vienīgā Interfrontes organizācija paslepeni darbojās Stučkas telefonu aparātu rūpnīcā. Atklātībā parādījās Rubika kompartijas rūpnīcas komitejas aicinājums vākt parakstu pret Latvijas atdalīšanos no PSRS un padomju varas aizsardzībai.

Avīzēs publicēja informāciju par rajona padomē lemto automašīnu un dzīvokļu sadali. Novembra beigās streikot draudēja skolotāji, prasot algu paaugstināšanu. LTF un LNNK aktīvisti organizējās “Īpašo kārtības sargu vienībās”. Priekšā bija vēl vairāki sarežģīti gadi.

Staburags.lv ARHĪVS

Laiks, kas pavēra ceļu Latvijas neatkarībai

Kategorijas