Uz Černobiļu aizbrauc drauga vietā

2019. gada 30. aprīlis 00:00

Aizkraukles pilsētas kultūras namā notika piemiņas pasākums, atceroties Černobiļas atomelektrostacijas avārijas 33. gadadienu. Par muzikālu sveicienu bija parūpējies Aizkraukles Mūzikas skolas vijolnieku ansamblis.

Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums novadā dzīvojošajiem avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem pasniedza 30. gadadienas piemiņas nozīmes, kuras uz Aizkraukli pagājušā gada augustā, novada svētku laikā, atveda ukraiņu draugi no Ukrainas pilsētas Slavutičas — Aizkraukles sadraudzības pilsētas. Viena černobilieša vietā nozīmi saņēma viņa dēls.
Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas biedrībā no Aizkraukles novada ir 15 dalībnieku. Daudzu vairs nav starp dzīvajiem, bet pārējiem ļoti svarīga ir pleca sajūta, šādas tikšanās un pašvaldības atbalsts. Jau vairākus gadus aprīlī pašvaldība černobiliešiem katram piešķir vienreizēju pabalstu — 50 eiro, pateicoties par viņu ieguldījumu cilvēces glābšanā.
Nikolajs Savenko bija ieradies kopā ar savu mazdēlu Vladislavu. Černobiļā Nikolajs strādāja divus mēnešus, tūlīt pēc avārijas, kad tur atrasties bija visbīstamāk. “Uz Černobiļu sūtīja tos, kuriem jau bija bērni, tolaik biju nodibinājis ģimeni, man bija sieva un dēls. Izsauca uz kara komisariātu, no braukšanas uz Černobiļu izvairīties nevarēja. Man bija ap trīsdesmit gadu, strādāju Aizkraukles kolhozā par sagādnieku. Turp braucot, zināju, cik tas ir bīstami, jo septiņus gadus biju nodienējis armijas raķešu bāzē Vaiņodē. Černobiļā mums katru nedēļu veica asins analīzes. Pēc diviem mēnešiem man pateica — tu esi atbraucis strādāt, nevis ārstēties, tādēļ brauc mājās! Asinīs bija ļoti daudz balto asins ķermenīšu. Pēc tam ārstējos trīs gadus, gandrīz nokļuvu Pļaviņu morgā, tas bija ļoti grūts laiks, ātrā palīdzība pie manis uz mājām brauca bieži. Pamazām sāku atlabt, izķepurojos,” stāsta Nikolajs Savenko. “Černobiļā nēsāju svina vestes, pieļaujamā doza visu darba periodu bija 25 rentgeni, tādu rakstīja visiem, ja arī kāds saņēma 1000 rentgenus. To neviens nestāstīja, kādu starojumu mēs saņēmām patiesībā. Daudziem pēc tam piedzima bērni invalīdi — ar dažādām problēmām. Negribēju, lai mūsu ģimenē būtu bērns invalīds, tādēļ bērnu mums vairāk nebija.”
“Mana attāla radinieka Viktora ģimene gaidīja bērniņu, bijām kopā dienējuši, un draugs lūdza, vai es varētu aizbraukt viņa vietā,” stāsta Vječeslavs Ziediņš. “Tas bija 1987. gada janvārī. Tā kā man jau bija divi bērni, nolēmu izpalīdzēt un pieteicos, toreiz man bija 24 gadi. Pripete bija trīsreiz lielāka par Aizkraukli. Ļoti skaista pilsēta, taču pamesta, neviena cilvēka, tās bija ļoti skumjas, bēdīgas izjūtas, to visu skatot... Strādāju janvārī, februārī un martā, vedu sniegu, veicu dezinfekciju un darīju citus darbus. Dažus gadus pēc tam draugs aizgāja bojā autoavārijā. Domāju — ja viņš pats būtu aizbraucis, varbūt būtu vēl dzīvs... To, ka aizbraucu viņa vietā, nenožēloju, lai gan pēc tam radās veselības problēmas un kļuvu par invalīdu, ārstējos sanatorijā. Daudzi mani draugi černobilieši ir miruši, bet rodas jauni draugi, ar viņiem esmu iepazinies sanatorijā un regulāri sazinos, viens otru atbalstām. Tas mums ir ļoti svarīgi.” ◆

Uzziņa

◆ Černobiļas (Ukraina) atomelektrostacijas kodolkatastrofa notika 1986. gada 26. aprīlī.
◆ PSRS valdība centās slēpt notikušo. Kad paskaidrojumus pieprasīja Zviedrija, kur 28. aprīlī tika konstatēts radioaktīvais piesārņojums un tika noteikts, ka tas nācis no PSRS rietumiem, valdība informēja par notikušo.
◆ Radioaktīvie izmeši ar vēju un nokrišņiem piesārņoja lielāko daļu Eiropas.

Staburags.lv ARHĪVS

Uz Černobiļu aizbrauc drauga vietā

Kategorijas