Pērses skola cauri gadsimtiem

www.staburags.lv

2019. gada 26. aprīlis 00:00

322

Rīt Iršos Pērses sešgadīgajā skolā notiks absolventu salidojums. Pasākumā aicināts ierasties katrs, kuram sirds un dzīve saistīta ar mazo, mājīgo skoliņu, kas lielajā dzīvē izauklējusi simtiem gaišu prātu. Turpmāk rakstā sešu bijušo skolas direktoru un pašreizējās vadītājas Santas Kalniņas atmiņas un pārdomas par laiku, kas saistīts ar Pērses skolu.
Mācījās vien divus gadus
Iršos skolu vēsture ir ļoti interesanta. Pirmā tā saucamā lasīšanas skola (Leseschule) izveidota 1766. gadā. Lasīt mācījis kāds no Vāczemes ieceļojis mūrnieks. Ir ziņas, ka 1773. gadā skolā mācījās 15 zēni un 16 meitenes, bet 1778. gadā — jau 136 bērni.
Tā kā vācu kolonijas teritorija Iršos ir liela, izveidoja astoņas šādas skolas. Tās ierīkoja kāda zemnieka mājas lielākajā istabā, kur bērnus mācīja lasītpratēji no kolonistu vidus. Sākumā bērni mācījās vien divus gadus. Ir ziņas, ka 1819. gadā uzcelta atsevišķa skolas ēka, saukta par rakstīšanas skolu (Schreib-
schule). Tur 20 skolēniem no lasīšanas skolām sāka mācīt arī rakstīšanu, rēķināšanu, ticības mācību un krievu valodu.
20. gadsimta sākumā kolonijā darbojušās četras skolas — centra sešklasīgā pamatskola un trīs pirmās pakāpes četrklasīgās skolas: Helfraihshofa (Helfreichshof) skola, skola Nr. 9, skola Nr. 14. 1939. gadā vācieši bija spiesti repatriēties. 1940. gada pavasarī viņu atstātajās mājās uz dzīvi pārcēlās latviešu ģimenes no Latgales un citiem Latvijas novadiem. Tā paša gada rudenī durvis latviešu bērniem vēra centra skola un skola Nr. 14.
Līdz mūsdienām skolas nosaukumi mainījušies — Iršu tautskola, Pērses septiņgadīgā skola, Pērses astoņgadīgā skola, Pērses deviņgadīgā skola, Pērses pamatskola, tagad — Pērses sākumskola. Skolēnu skaits ir bijis ļoti atšķirīgs — pēckara gados vairāk nekā divi simti, vēlāk ap simt.
Tā kā kara laikā nodega centra lielā skolas ēka un internāts, līdz 1959. gadam skolēni mācījās trijās mācībām pielāgotās Iršu centra mājās. 1970. gadā skola ieguva sporta un aktu zāles piebūvi, bet no 2009. gada darbojas arī sporta halle.
Sākot ar 2015./2016. m. g., nelielā skolēnu skaita dēļ skolai ir sešklasīgās sākumskolas statuss.
Laika gaitā mainījušās skolotāju paaudzes, bet skola vienmēr gaidījusi zinātkārus bērnus, lai sniegtu tiem pirmās zināšanas, prasmes, alkas pēc tālākās izglītošanās. Šajā mācību gadā Pērses sākumskolas skolēniem ir iespēja apmeklēt vokālo ansambli, tautas dejas, ritmiku, dekoratīvi lietišķā mākslas pulciņu, darbmācību un datoriku. Skolā izveidojušās tradīcijas — svētku tirdziņi, konkurss “Ko tu proti?”, “Pērses lepnuma kauss”, Skolotāju diena u. c. Patiesi lepojamies ar visiem, kas, turpinot izglītību, apguvuši dažādas specialitātes, radoši strādā atbildīgu darbu.
Skolas sirdspuksti ir skolēns
Santa Kalniņa,
Pērses sākumskolas direktora pienākumu izpildītāja
Ceļi krustojas, aizvijas, atgriežas un atkal šķiras. Mēs liekam pēdas uz ceļa, bet Imants Ziedonis ir teicis, ka zem katrām pēdām ir vēl kādas, senākas pēdas. Daudzos skolas bijušajos skolēnos, kādreizējos un tagadējos skolotājos ir pēdas no tiem cilvēkiem, ar kuriem dzīves ceļi krustojušies Pērses skolā.
Mani ceļi mani aizveda uz Pērses skolu laikā, kad mācījos augstskolā un bija nepieciešams praktizēties, lai iegūtu angļu valodas skolotāja kvalifikāciju. Tobrīd skolai vēl bija pamatskolas statuss. Tas bija 2014. gadā. Kā jau mums visiem laiks skrien vēja spārniem. Pirmā mācību stunda, nedēļa, mēnesis, gads. Tad jau vietniece audzināšanas darbā. Laiks nestāv uz vietas. Paldies iepriekšējai skolas direktorei Gaļinai Krauklei, kuras uzrunāta un atbalstīta varēju sākt jaunu savas dzīves ceļu — kā skolas direktora pienākumu izpildītāja.
Lai arī skolā kopumā nostrādāts salīdzinoši maz, šie gadi man saistās ar jaukiem cilvēkiem, kolēģiem, ar kuriem iets plecu pie pleca kopā priekos un sarūgtinājumos. Šajā laikā ir gavilēts, bijušas spriedzes un bezmiega naktis (parasti pirms skolas pasākumiem), pēc kurām vienmēr seko rīts, kas gudrāks par vakaru. Padarītie darbi un mūžam nepadarāmie, vajadzīgie dokumenti un liekie papīri. Pāri visam — cilvēciskas attiecības. Man ir laimējies strādāt ar tik brīnišķīgiem kolēģiem, kuri viens otru atbalsta, ir saprotoši un izpalīdzīgi.
Strādājot šeit, esmu sapratusi, ka skolas kodols ir skolotāji, bet skolotāji un skola nebūs stipra, ja nebūs skolēnu, vecāku, sabiedrības atbalsta, un Iršos tas ir jūtams. Bērniem ir ļoti aktīvi vecāki, kas iesaistās dažādu jautājumu risināšanā. Īpaši aktīva ir skolas vecāku padome. Visi kā viens uzsver — Iršos skolai jābūt! Vecāki dod ierosinājumus skolas attīstībai. Kopīgi virzoties uz priekšu, realizējot reizēm pat nelielus sīkumus, veidojam skolā vidi, kurā skolēns justos labi, tai piederīgs.
Smaidi, ziedi, sarunas un atmiņas… Tā ir ikviena skolas salidojuma burvība. Angļu rakstnieks Herberts Velss ir teicis: “Mums katram ir sava laika mašīna. Atpakaļ mūs velk atmiņas, bet uz priekšu — sapņi.” Par ko sapņo Pērses skola? Nākotne, protams, ir neparedzama, tāpat arī skolēnu skaits tajā. Lai arī kādi būtu statistikas dati, uzskatu, ka skola Iršos attīstās. Šobrīd darbu Pērses sākumskolā atsākusi Līga Kraukle. Viņa ir viena no “eTwinning” vēstniecēm Latvijā. “ETwinning” vēstnieks ir pieredzējis pedagogs, projektu īstenotājs un padomdevējs, kas regulāri dalās savā pieredzē un vada nodarbības citiem “eTwinneriem”. Lūkojoties nākotnē, šajā mācību gadā kopā ar skolotāju esam uzrakstījušas pieteikumu dalībai “ERASMUS+” projektā “Little gazes at great artwork”. Piedalīšanās tajā kā partnervalstij ļautu mūsu skolas skolēniem izzināt un novērtēt Eiropas kultūras mantojumu, iepazīties ar dažādu valstu māksliniekiem un viņu darbiem. Projekts piedāvā arī pieredzes braucienus.
Laika mašīna ved uz priekšu, un pa tās logu redzu skolu ar aktīviem, zinošiem skolēniem. Skolā turpina strādāt radoši, augsti kvalificēti skolotāji. Pirmsskolas grupas bērni mācās kompetencēs balstītā mācību procesā. Grupas telpas ir plašas, renovētas un atbilstošas bērnu vajadzībām. Iršu iedzī-
votāji, ejot, braucot garām skolai, priecājas par tās atjaunoto fasādi. Visapkārt čalas, prieks! Vēlos novēlēt ikkatram iesēsties šādā laika mašīnā un pasapņot, un censties darīt visu iespējamo, lai šie sapņi piepildās!
Skolotāju zelta fonds
Andris Lemešonoks,
direktors no 1972. līdz 1978. gadam
Manas darba gaitas Pērses skolā sākās 1967. gada 1. septembrī, kad, jaunieceltās direktores Ilgas Zaņķes uzrunāts un skolotājas Hertas Tenises iedrošināts, piekritu būt par vecāko pionieru vadītāju un darbmācības skolotāju. Tolaik Stučkas rajona skolās pionieru vadītāji bijām četri vīrieši. Bez obligātajiem audzināšanas pasākumiem kopā ar sporta skolotāju Verneru Bunduli organizējām dažādas sporta sacensības gan saviem skolēniem, gan ar kaimiņu skolu piedalīšanos. Liels ieguvums ārpus stundu darba pilnveidei bija 1970. gadā pabeigtā skolas piebūve ar sporta zāli. 1971. gadā Izglītības ministrijas ieviestās reformas dēļ arī Pērses skola tika pie sen nebijuša amata — direktora vietnieka mācību un audzināšanas darbā. Šo pienākumu uzticēja man.
1972. gada vasarā Ilgu Zaņķi pārcēla par Neretas vidusskolas direktori, un man rajona Izglītības nodaļa uzticēja vadīt Pērses astoņgadīgo skolu. Vadošais darbs nesagādāja lielas problēmas, jo bija jāturpina iepriekšējās direktores labi veiktais. Skolā mācību kabineti bija izveidoti, saimnieciskais darbs lielas raizes nesagādāja. Skolotāji mainījās maz. Skolotāju zelta fonds — J. un V. Bunduļi, M. Bērziņa, E. Briška, V. Kalniņa, M. Priede, B. Skrīvere, H. Tenise, R. Zeltiņa kopā ar jaunākajiem kolēģiem nodrošināja sekmīgu mācību un audzināšanas darbu. Čaklās skolas kārtības uzturētājas bija Ruta Kalniņa un Anna Pļenkova. Saimniecisko jautājumu risināšanā palīdzību sniedza padomju saimniecība “Līdums” (direktors Roberts Vinks). 1978. gada vasarā tiku pārcelts par Seces skolas direktoru, nostrādājot šajā amatā 24 gadus.
Ar prieku cauri valsts stagnācijas gadiem
Valda Kalniņa,
direktore no 1978. līdz 1985. gadam
Par Pērses skolas direktori strādāju no 1978. gada vasaras. Vajadzēja pašai vadīt skolas sagatavošanu jaunajam mācību gadam. Lai gan man bija tikai 25 gadi, šķiet, ka viss izdevās, jo skolotāji un darbinieki bija pieredzējuši, darbīgi, ar lielu atbildības izjūtu. Skolai bija ļoti laba sadarbība ar skolēnu vecākiem, padomju saimniecību “Līdums”, vietējo ciema padomi. Neskatoties uz to, ka bija vēsturiski pats drūmākais stagnācijas laiks, kad vajadzēja pie sienām izkarināt ne tikai Ļeņina un Brežņeva, bet arī visu PSKP CK politbiroja locekļu portretus, studēt Brežņeva darbus, obligāti atzīmēt padomju svētkus, centāmies savā ikdienas dzīvē ienest prieku, kuru sagādāja tautas un sarīkojuma dejas, kora un ansambļa dziesmas, pārgājieni, vasaras darba nometnes ar dzīvošanu teltīs, sporta pasākumi, peldētapmācība. Turpinājām patiesu draudzību ar pionieru pulciņu varoņu piederīgajiem. Prieku sagādāja arī darbs skolas mācību lauciņā un apkārtnes labiekārtošanā. Pašapkalpošanās darbi bija pašsaprotami gan klasē, gan skolā, gan ēdnīcā.
Pērses astoņgadīgajai skolai toreizējā Stučkas rajonā bija laba reputācija. Mūsu absolventi ar labiem panākumiem turpināja apgūt vidējo izglītību, kas toreiz valstī bija obligāta, daudzi pēc tam studēja augstskolās.

Skolēnu skaits bija vairāk nekā 120. Internātā dzīvoja ap 20 bērnu (pārsvarā no citurienes), kas nodrošināja to, ka klases nebija jāapvieno.
1985. gada beigās ekspluatācijā nodeva saimniecības “Līdums” bērnudārzu ar 95 vietām. Vajadzēja vadītāju. Gribējās izmēģināt ko jaunu, tāpēc pieteicos šim darbam. 1986. gada 6. martā bērnudārzs vēra durvis. Tajā bija četras pilnas grupas, arī diennakts grupa, jo uzņēma bērnus no kaimiņu rajonu ciemiem. Pēc saimniecības likvidēšanas bērnudārzs nonāca Iršu ciema padomes pārvaldījumā, un es atgriezos strādāt skolā par skolotāju.
Lielo remontu laiks
Maija Bērziņa,
skolas vadītāja
no 1985. līdz 1989. gadam
Skolas direktora pienākumu izpildītājas amatā biju neilgu laiku. Atceros to kā smagu periodu, jo bija jārūpējas par mācību un audzināšanas procesu skolā un jārisina arī saimnieciski jautājumi. Grūti gāja ar lielākiem remontdarbiem. Bija jāslēdz līgumi ar cilvēkiem, kuri klasēs mainīja grīdas, kas bija ieliekušās. Ēdnīcā vajadzēja iemūrēt krāsni, lai tur būtu siltums, remontēt sienas, logus. Labi, ka atradās vīri, kas apņēmās to izdarīt.
Bija paredzēta jaunas skolas celtniecība, bet nekas tuvāk par to nebija zināms, tāpēc izdomājām apzaļumot esošās skolas apkārtni — sastādījām kokus un krūmus, no kuriem tagad vairs palikuši daži.

Veneranda Spilva,
skolas direktore
no 1989. līdz 1994. gadam
Par skolas direktori mani ievēlēja no skolotāju vidus, jo Maija Bērziņa bija iesniegusi atlūgumu. Tas notika 1989. gadā. Valstī bija sācies Trešās atmodas laiks, arī skolas dzīvē pamazām ienāca demokrātijas vēsmas. Skolēnu skaits klasēs bija samērā liels — ap 10. Skolēni bija disciplinēti, skolotāju kolektīvs radošs. Pasākumos skanēja padomju laikā aizliegtās dziesmas un dzeja, lietoja sarkanbaltsarkano karogu, auseklīti, piedalījās Baltijas ceļā. Oktobrēnu organizācijas vietā darbojās “Sprīdīši”. Saimniecība “Līdums” atvēlēja transportu, lai skolēni varētu apmeklēt mūzikas skolu. Sākās draudzība ar bijušajiem vācu kolonistiem, kuri apciemoja savu dzimteni, organizējām piemiņas akmens atklāšanu pie “Kļavu” mājas. Izmantojot “Līduma” transportu, bija iespējams rīkot tuvākas un tālākas ekskursijas. No skolas aizgāju, jo 1994. gadā devos pensijā.
Kas palicis sirdī
un prātā
Astra Siliņa,
direktore no 1994. līdz 2007. gadam
Kāda augstāka vara vadīt Pērses pamatskolu man bija uzticējusi no 1994. gada 24. augusta līdz 2007. gada 14. aprīlim. Kas palicis sirdī no šiem 13 gadiem? Liela vienotības sajūta ar cilvēkiem, kas dara kopīgu darbu, ieliekot tajā visu sirdi. Patiesa atvērtība, labestība un atbalsts, dzīves un darba prieks. Liela pateicība tām trim bijušajām direktorēm, kuras tajos gados atkal strādāja par skolotājām un sniedza padomu, ja es to jautāju, un nekad nelika man justies nezinošai.
Manai personīgajai izaugsmei šis laiks deva nenovērtējamu pieredzi, zināšanas un rūdījumu, kas palīdz strādāt un būt stiprai, zinošai vēl tagad. Vai es toreiz spēju dot cilvēkiem un skolai tikpat daudz kā viņi man? Nezinu, lai vērtē un saka tie, kas bija man līdzās. Zinu, ka pieļāvu ļoti daudz pedagoģisku kļūdu, kuras neesmu aizmirsusi, bet varu vien lūgt piedošanu saviem audzēkņiem, kuriem nodarīju pāri savas neprasmes dēļ.
Kas palicis prātā par šiem 13 gadiem? Grūti rakstīt no laika atstatuma. Kas toreiz ikdienā šķita ļoti svarīgs un nozīmīgs, pēc laika kļuvis mazsvarīgs, neinteresants. Nebeidzamie kosmētiskie remonti vasarās, tapešu līmēšana, griestu balsināšana, grīdu “lāpīšana”, grīdas krāsas smārds. Atceros laiku, kad nomainījām satrunējušos logu koka rāmju un palodzes pret siltajiem paketlogiem un ziemas aukstumā skolas telpās nebija jāvelk mēteļi un cimdi, kā bieži to darījām līdz tam. Toreiz logu nomaiņas darbi ieilga līdz augusta beigām. 31. augustā vēl nespēju noticēt, ka nākamajā dienā varēs sākt mācības, jo visas telpas bija putekļiem klātas. Tajā dienā līdz vēlai naktij apkopējām palīdzēja gan skolotājas, gan vecāki un bērni. 1. septembrī viss bija saposts. Organizējām sporta laukuma labiekārtošanas talkas un eglīšu stādīšanu ap to, lai būtu, kur patverties no saules un vēja. Lielo, visu skolēnu ekskursiju organizēšana bija ar domu, lai deviņos skolas gados, no 1. līdz 9. klasei, bērni būtu redzējuši lielāko daļu Latvijas. Pirmajos gados pavasarī gājām uz mežu stādīt eglītes, vēlāk vairs nedrīkstēja, jo mācību stundas nedrīkstēja traucēt. Visus gadus saglabājām tradīciju rūpēties par sakoptām ceļu malām, pilskalniņu un pludmali, lai, Iršos iebraucot, viss būtu tīrs. 1995. gadā visā Latvijā sākās skolu akreditācija un direktoru atestācija. Gadu vēlāk notika arī pirmā Pērses pamatskolas akreditācija. Pirmo skolas salidojumu noorganizējām 1999. gadā pavasarī. Tas patiešām bija gaidīts notikums un izdevās vērienīgs, atbalstu gatavojoties sajutām no ikviena pagasta iedzīvotāja.
Kad sāku darbu kā direktore, par vietniecēm strādāja Līga Kraukle un Malda Sokolovska. Vēlāk Līgu nomainīja Gaļina Kraukle. Skolā strādāja 17 — 21 skolotājs un astoņi tehniskie darbinieki. Vadot skolu, vislielākais skolēnu skaits bija 152. Kopā daudz domājām, kā uzlabot pedagoģisko procesu, lai katra skolēna mācību sasniegumu dinamika būtu iespējami augsta. Daudz gājām vērot stundas, organizējām pieredzes apmaiņas stundas ar labās prakses rādīšanu kolēģēm. Organizējām pedagogiem izglītojošas lekcijas. Izdevās vienoties, un uz skolu regulāri brauca logopēde, vēlāk ar nelielu darba likmi sāka strādāt arī psiholoģe. Ieviesām katra pedagoga darba pašvērtējumu kā obligāti veicamu darbu pirms vasaras atvaļinājuma. Uzlabojām pedagoģiskās padomes sēdes, tās vairs nebija tik formālas. Strādājām grupās (nebija viegli) un analizējām savu darbu, izvirzījām tuvākos un tālākos mērķus, diskutējām un vienojāmies par turpmāk veicamajiem darbiem.
Pirmo datortehniku (lietotu) skolai dāvināja vācbaltiešu pēcteči, kas toreiz ļoti aktīvi brauca ekskursijās uz Iršiem. Atceros, kā vadīju datorapmācību visai klasei pie viena datora savā kabinetā. Katrs praktiski varēja padarboties dažas minūtes. Vēlāk datortehniku iepirka Izglītības un zinātnes ministrija un nodeva skolām lietošanā. Tad arī iekārtojām datorklasi.
Paldies visiem skolotājiem un citiem darbiniekiem, ar kuriem man bija laime strādāt kopā Pērses pamatskolā! Lai visiem skaists satikšanās mirklis salidojumā!
Skola vienmēr paliek sirdī!
Gaļina Kraukle,
direktore no 2007. līdz 2017. gadam
Pērses skolā esmu nostrādājusi 21 gadu, no tiem desmit par direktori. Paldies Astrai Siliņai par iedrošinājumu un atbalstu! Šie gadi bija bagāti ar darbiem un emocijām. Vislielākais gandarījums par to, ka visu šo laiku man blakus bija atbalstoši un profesionāli kolēģi, zinātkāri un sirsnīgi skolēni, atsaucīgi un saprotoši vecāki. Patīkamām emocijām piesātināti gadi, kad darbinieki kopā ar bērniem dziedāja, spēlēja teātri, brauca ekskursijās. Par teātri vislielākais paldies Ligitai Bērziņai, kas piekrita manai idejai un vienmēr mācēja piemeklēt katrai iesaistītai personai atbilstošu lomu. Īpašu paldies gribu pateikt saviem skolēniem un viņu vecākiem, kuriem biju audzinātāja. Tikai viņi zina un atceras mūsu kopīgos pasākumus, izdarības, jokus, kas atmiņās silda sirdi. Esam daudz mācījušies viens no otra. Lepojos ar mūsu skolas absolventiem, jo vienmēr esmu teikusi, ka ikviens bērns ir īpašs un nākotnē katrs var sasniegt visu, ko vēlas. Tikai vajag būt mērķtiecīgam un ticēt saviem spēkiem.
Emocionāli sāpīgs brīdis bija 2015. gadā, kad skolā bija pēdējais 9. klases izlaidums. Labi, ka vismaz ir sākumskola un maziem bērniem nav jābrauc ar sabiedrisko transportu uz attālāku skolu. Ar Kokneses novada domes atbalstu pa šiem gadiem uzcelta sporta halle, renovēta aktu zāle, garderobes, ēdamzāle un vairākas klases, skolas ēkai nomainīts jumts. Esmu gandarīta, ka man ir izdevies izveidot skolas estētisko tēlu — skolas logi, aktu zāle, telpas vienmēr ir noformētas atbilstoši gadalaikiem, saposta, tīra ir skola un tās apkārtne. Par to jāsaka paldies skolotājai Vitai Zariņai un tehniskajiem darbiniekiem.
Prieks, ka domes deputāti 2016. gadā atbalstīja lēmumu par pirmsskolas grupiņas atvēršanu bērniem no 1,5 līdz 4 gadiem. 2017. gadā skolu akreditēja sešiem gadiem, kas ir rādītājs, ka te strādā profesionāļu komanda. Paldies visiem skolotājiem, tehniskajiem darbiniekiem, vecākiem un bērniem par šo brīnišķīgo laiku, jo tikai kopā mēs varējām to paveikt! Piedodiet, ja darba steigā kādu aizvainoju, bet laiks vienmēr visu saliek savās vietās un dzīve turpinās. Pērses skola vienmēr būs mana pirmā darbavieta, kas deva startu manai turpmākajai darbībai. Lai šī salidojuma diena visiem ir prieka pilna! Lai atceramies vien pozitīvo, jo tikai tā mēs varam dzīvot tālāk, nesot pasaulei labestību un cieņu vienam pret otru!
(Vēsturiskie fakti no skolotājas Valdas Kalniņas savāktajiem materiāliem)

Staburags.lv ARHĪVS

Pērses skola cauri gadsimtiem

Kategorijas