“Ļauj dzīvei lidot, nežēlo to!”

2019. gada 26. aprīlis 00:00

334

Vakar, 25. aprīlī, 30. dzimšanas dienu nosvinēja neretietis Mārtiņš Trainis. Šobrīd Mārtiņš strādā Rīgā, dzīvo Aizkrauklē, bet par savām mājam uzskata Neretu, kur arvien gaida lauku darbi. “Mēs visi varam locīties uz priekšu un atpakaļ, bet, ja gribi veidot savu mugurkaulu, tu izveidosi. Ļausi lauzt — lauzīs! Mums jāpastāv par saviem principiem,” pārliecināts
Mārtiņš.

Laukos nav brīvdienu
Sociālajos tīklos Mārtiņš nav atzīmējis savu dzimšanas dienas datumu ar nodomu — ja kāds patiešām no sirds atceras viņa dzimšanas dienu un grib viņu apsveikt, tad to arī izdarīs. “Man nevajag, lai ieliek ķeksīti, seko manām aktivitātēm virtuālajā vidē un tikai tāpēc mani atceras. Ja kāds apsveic, labi, ja neapsveic — neuztraucos par to. Nevajag arī. Tā ir ierasts, ka ģimenē dzimšanas dienas īpaši nesvinam, tā ir tāda pati diena kā pārējās, arī šogad man tā ir darbdiena. No bērnības esmu radis strādāt fizisku darbu, un katra stunda, kas pavadīta, neko nedarot, šķiet izšķiests laiks. Laukos nav brīvdienu, nav svētku dienu vai nedēļas ar piecām darbdienām — ir septiņas dienas, kurās darbi nekad nebeidzas, neapstājas, tā esmu pieradis dzīvot,” teic Mārtiņš.
Domājot par savu vecumu — gadi ir gadi. Atpakaļ laiku neviens nepagriezīs, pieļautās kļūdas un dzīvi izmainīt nevaram, taču no kļūdām mācāmies. Varētu jau šķirstīt savus gadus uz priekšu un atpakaļ — tur kļūda, tur, to vēl varētu izlabot, to šodien darītu citādāk, to nedarītu vispār, bet, no otras puses, — kas mēs būtu par cilvēkiem, ja nekļūdītos? Svarīgākais, vai mēs atzīstam kļūdas, vai atzīstam, ja esam rīkojušies nepareizi? Manuprāt, atzīstot tās, rodas iekšējs gandarījums, kas cilvēku pilnveido,” domā Mārtiņš.
Sējas vietā — uz interviju
Patlaban Mārtiņš dzīvo posmā Nereta—Aizkraukle—Rīga. Neretā ir vecāki, saimniecība un dēli — Aksels (10) un Matīss (7), darbs patlaban Rīgā, uzņēmumā “Getliņi Eko”, bet Aizkraukle vieta, kur izgulēties un saplānot nākamās dienas darbus. Ar Aizkraukli jau 12 gadus saista aktivitātes un mācības Zemessardzes 55. kājnieku bataljonā, kurās Mārtiņš piedalās. Šobrīd viņš ļoti plāno savu laiku, jo, piecas dienas esot darbā Rīgā, paliek vien divas, kurās “saraut” lauku darbus saimniecībā, jāatrod laiks bērniem un jāpiedalās arī zemessardzes mācībās. Jāpiebilst, ka pēc garās darbdienas Mārtiņš atvēlēja laiku intervijai, lai gan tovakar jau bija iecerēti sējas darbi Neretā. “Zeme vienmēr nesīs kaut kādu pelņu, šobrīd nodarbojos tikai ar graudkopību, jo fiziski nespēju visu savienot. Šajā nedēļas nogalēs vēlos sasēt, jāpaskrūvē arī tehnika, kam nav laika. Abi ar māsu no bērnības vecākiem esam palīdzējuši saimniecības darbos un zinām — cilvēks, kurš iemācījies strādāt ar rokām, nekad nepazudīs. Šobrīd zemessardze ir tā vieta, kur varu atpūsties, aprunāties ar biedriem, pasēdēt pie ugunskura un mazliet atslābt no darba ritma. Zemessardzē ir biedri, kurus pa nedēļu satieku pilsētā garāmskrienot, bet ir arī tādi, ar kuriem tiekamies tikai mežā, mācībās. Zemessardze ir mani stiprinājusi fiziski, domāju, ka veidojusi arī attieksmi un redzējumu daudzās lietās,” teic jubilārs.
Pēdējie gadi — pārdomu laiks
Mārtiņš teic, ka pēdējie divi gadi viņa dzīvē bijuši pilni pārdomu, tas bijis ļoti vērtīgs laiks un daudz kas ir mainījies. Pēc smagas muguras traumas nācies apsēsties, apstāties un pārdomāt visu, ko darīt tālāk, kā dzīvot, pārdomāt vērtības. “Ārsts bija noteicis gultas režīmu, daudzas lietas bija aizliegtas, taču no tām izpildīju tikai daļu, Pēc ārsta ieteikuma cītīgi ievēroju gultas režīmu veselu mēnesī, bet mēneša beigās jau nespēju nosēdēt četrās sienās. Sākumā bija grūti pat saģērbties, tomēr nespēju nosēdēt bezdarbībā — man vajag iet un darīt, vajag kustēties. Šobrīd esmu apņēmības un enerģijas pilns, taču jau ar vērīgāku attieksmi pret dzīvi,” atklāj jubilārs. Viņam patīk teiciens kādā krievu filmā: “Ļauj dzīvei lidot, nežēlo to!”
Šobrīd Mārtiņš katru rītu no Aizkraukles mēro ceļu uz Rīgu, vakarā — atpakaļ. “Līdz šim mana nostāja bija kategoriska: nekad Rīgā nestrādāšu, neviens nepiespiedīs mani to darīt, jo man patīk lauki, esmu lauku cilvēks, taču dzīvē notiek dažādi pavērsieni. Mani neviens nepiespieda, pats izvēlējos šo darbavietu, jo gribējās pārmaiņas, meklēju adekvātu samaksu par padarīto darbu un arī tādu darbu, kas man patīk. Braukt ar smago tehniku es varu stundām, man tas patīk, esmu pie tā pieradis. Piesakoties darbā, man nebija pieredzes ar tādu tehniku, ar kādu tur jāstrādā, to arī pateicu. Ja ir uzņēmība un vēlme strādāt, visu var iemācīties, arī darba devējs un kolēģi man ir bijuši ļoti atsaucīgi. Kas zina, kādi pagriezieni notiks — iespējams, reiz atgriezīšos Neretā pavisam un strādāšu tikai savā saimniecībā,” stāsta jubilārs. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Ļauj dzīvei lidot, nežēlo to!”

Kategorijas