Atceroties komponistu Kārli Martinovski

2019. gada 24. aprīlis 00:00

(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 5. aprīļa numurā.)

Kokneses kultūras namā
27. aprīlī plkst. 17
visi kora mākslas cienītāji aicināti
uz Kārļa Martinovska piemiņas
saglabāšanai veltītu koncertu.

Komponists par sevi
Pats par sevi Kārlis Martinovskis raksta:
“(..) Mūzika. Ja runājam par mūziku, tad varu teikt to, ka esmu uzaudzis un dzīvojis tikai skaņās. Man liekas, ka pat mani nervi ir kā jūtīgas stīgas, kuras vibrē un skan pat no visvieglākā vēja pieskāriena. Šķiet, ka es pats viss skanēju vēl mazs, kad sāku runāt. Vieglāk man padevās dziedāt, nekā runāt. Skolā, kad vajadzēja iemācīties dzejoļus kā skolas uzdevumus, man visvieglāk atminēties bija, ja es tos mācījos ar meldiju.
(..) Ziemas vakaros mani mācīja dziedāt korāļus. Citas dziesmas, ja tās man patika, jau tikai, reizi dzirdējis, es zināju. Varbūt, ja man būtu bijis kā Bēthovenam, Mocartam, Paganīni, kurus jau kā pavisam mazus zēnus nopietni mācīja mūzikā, jo viņiem tēvi prata mūzikas notis, un dzīves apstākļi bija visai labvēlīgi, tad, kas zina, varbūt arī es būtu iznācis ģēnijs. Man nebija neviena, kas prata notis, neviens man pat to neparādīja, kā jātur vijole, ko jau spēlēju astoņus gadus vecs. Notis es pats atšifrēju deviņu gadu vecumā, tikai pēc savas metodes, pēc vecās Punšeļa korāļu grāmatas, kādēļ šo grāmatu pat tagad turu lielā cieņā.
(..) Zīmēšana un gleznošana. Man gluži labi padevās zīmēšana. Skolā manas spējas stipri attīstīja skolotājs Jansons (Fricis Jansons (1875—1957)), kurš ne tikai mācīja zīmēt ar zīmuli, bet arī ar krīta zīmuļiem, kas deva jau daudz lielāku efektu un savādu tehniku. Tad es sāku zīmēt no fotogrāfijām ģīmetnes, kuras zīmuļa un ogles tehnikā tīri labi izdevās, bet visvairāk tomēr mani interesējusi tieši daba, un šur tur mēģināju atrast dabā kādu skaistāku stūrīti, kas man vienu, otru reizi zīmējumā tīri labi iznāca. Pagāja daudzi gadi, kas tika vadīti bēgļu gaitās Maskavā. Atgriezies dzimtenē, iepazinos ar Jaunsudrabiņu, kurš man bija rādījis ne mazumu savu darbu, sevišķi savu Kaukāzu, paskaidrodams vienu otru glezniecības tehnikas smalkumu. Vēl satikos ar fotogrāfu Kārli Lakši (1892—1949), kurš arī gleznoja, un viss tas iedvesmoja mani pamēģināt ar eļļas krāsām kaut ko uzgleznot. Arī tagad bieži gribas kaut ko gleznot, bet nav vienkārši laika un aptrūkst spēka, kur pretī par mūziku esmu spiests domāt un šinī mākslas nozarē strādāt, lai varētu noturēties savienībā.”
Kārlis Martinovskis miris 1968. gada 23. jūnijā, apglabāts Jēkabpils pilsētas kapos.
Avoti:
LVVA 5213,16, 9950 apraksts,

Sēlišku pļavas

Sēlišku pļavas stiepjas vairāku kilometru garumā un platumā. Tās sākas tūlīt aiz dzelzceļa sargbūdas pie Depšām un stiepjas līdz Sēlišku mežsarga mājām, tas ir, līdz Paugas lielceļam. Aiz Paugas lielceļa sākas atkal jauns šo pļavu strēķis, kas stiepjas līdz upes pļavām un vēl tālāk līdz Ošaures pļavām. Cik kilometru garumā un platumā, grūti pateikt, bet maz tas nav.
Tolaik, kad es tiku ņemts līdzi uz Sēlišku pļavām, biju 4 — 5 gadus vecs, un jau Poriešu pļavas vien, daļa no Sēlišku pļavām, par kurām teica, ka tās esot ap 60 pūrvietu lielas, man likās vai vesela pasaule. Sēliškās pļavas bija visiem Rīteru gala saimniekiem un arī tā sauktajiem līkumiešiem, tas ir, saimniekiem, kuru mājas bija Daugavas līkumā pretī Staburagam. Tālāk jau bija pļavas citiem stukmaniešiem un arī koknesiešiem.
Sēlišku pļavas, sevišķi tās, kurās daļa bija Poriešu pļavu, bija brīnišķīgas. Te auga liela, saulaina zāle, ziedēja dažādas puķes: naktsvijoles, kreimenes, guntenes un daudz tādu zāļu un puķu, kuru nosaukumus esmu aizmirsis vai vispār neesmu zinājis. Bija daudz koku: auga bērzi, alkšņi, krūkļi, lazdas un citi. Brīnišķīgas šīs salas bija saulainā vasaras dienā, kad pār tām lija saules tveice, kad zālē rūca kamenes, kokos bezbēdīgi čivināja putni un šai zaļajai jūrai pāri lēns vējiņš plūdināja neaprakstāmi saldu smaržu.
Pļāvēji uz šīm pļavām sāka braukt pāris nedēļas pirms vecajiem Jāņiem. Par braukšanu uz tālajām pļavām kaimiņi vienojās jau iepriekš, un atsevišķu māju ļaudis brauca kopā. No vairākām mājām ieradās daži zirgi ar vezumiem, māju ļaudis tajos bija sakrāvuši visu, kas bija nepieciešams: uzturu saimei apmēram nedēļai, darbarīkus — izkaptis, grābekļus, kādu cirvi, dakšas… Brauca arvien tā, lai pļavās nonāktu svētdienas vakarā un lai pirmdienas rītā ar gaismu varētu sākt pļaušanu.
Līdz ar pļāvēju ierašanos pazuda pļavu klusums. Pirmdienas rītā tad klausies, tur kāds puisis skaļi nosaucas. Viņam pretī kaut kur attālu tikpat skaļi atbild kāds cits. Pirmais, izkapti griezdams vai to asinādams, nosaka:
Ā - ā, Jaudzemi arī klāt!
Tad atskan kaut kur tālāk ū-hū! sauciens. Pirmais puisis tam atsaucas. Tie, liekas, būs Kazuļi. Sasaukšanās tā turpinās vai līdz pusdienai, lai uzzinātu, kuri kaimiņi ieradušies. Sasaucas ne tikai puiši, noskan arī meitu skanīgie, saulainie soprāni un alti, un vēl nav vakars, kad visi jau zina, kuru māju ļaudis ieradušies pļavās.
Darbā paiet diena. Noriet saule, un pie katra šķūnīša kuras uguns, jo tiek vārītas vakariņas. Kad vakariņas paēstas, tad pie Poriešu šķūnīša notiek šāda saruna:
— Kas ir, vai sāksim? Prasītājs ir pusgraudnieks Ozols, kurš uzrunā manu tēvu, jo Ozolam līdzi ir armoņikas, bet manam tēvam un brālim vijoles, un kādam puisim, kura vārdu neatminos, — basa.
— Sāksim ar`! — atbild mans tēvs. Ar stingru nopietnību no eņģēm tiek izņemtas šķūņa lielās durvis, ko novieto uz četriem bluķīšiem. Uz šādas “bīnes” uzkāpj muzikanti, un atskan pirmais “gabals”. Klusajā vakarā mūzika skan tālu. Pēc pirmā gabala vēl visapkārt valda klusums, tad atskan tāli un tuvi saucieni, un nepaiet ilgs laiks, kad Poriešu šķūņa priekšā siena žāvēšanai domātais paprāvais laukums ir ļaužu pilns. Visi priecīgi sasveicinās, joko, dzied un sāk pat deju. Jaunie dzied, tērzē un dejo, bet vecie, sasēduši pulciņā, prātīgi sarunājas par darbiem un visu citu, palaizdami pa asprātībai un izdarīdami pat pa kādam akrobātiskam trikam. Bieži vien šāda nakts paiet dejās, dziesmās un sarunās, un ļaudis tikai tad atjēdzas, kad īso nakti jau nomaina rītausma. Īsi priekš saules lēkta ļaudis izklīst, bet līdz ar sauli jau atskan izkaptis un jautrie ū-ū! Šādi priecīgi tiek pavadīts gandrīz vai katrs vakars un nakts.
Tik tiešām neizprotami, kur cilvēkam var būt tik daudz izturības, prieka un dzīvības! Sākumā sasaucas ar ū-ū vai kā citādi, bet tad jau tiek no alkšņa vai bērza tāsīm taisīti ragi, kurus puiši smagi un nopietni pūš. Ragus, lai tie pa dienu saulē nesažūtu, iemērc ūdenī, bet vakaros tiek tricinātas birztalas un meži.
Skaists ir mājās brauciens sestdienās. Jau nedēļas ritējumā tiek norunāts laiks, kad apmēram kura māja izbrauks no pļavas, un tad nu kārtojas rinda aiz rindas, kamēr visi Sēlišku pļavu pļāvēji nav savietojušies vienā garā, lielā rindā, kura dažreiz stiepjas vai vairākus kilometrus. Ja tas gadās Jāņu dienas priekšvakarā, tad neaprakstāmi skaists ir šis brauciens. Visi rati, visi zirgi appušķoti, meitām, puišiem zāļu vaiņagi galvās. Visa garā braucēju rinda ir viena vienīga dziesma un jautrība. Jauni puiši pamet savus pajūgus vecākiem braucējiem, klīst no vieniem ratiem uz otriem, kamēr atrod tos, kuros viņiem vislabāk patīk, kur pēc puiša ieskata viņam vismīļāk acu pāris pretī raugās, kur viņam dziedātā dziesma, liekas, visjautrāk skan. Daudzi pat aizmaldās tā, ka tikai otrā rītā atrod savu māju ar Jāņu nakts papardes ziedu pie krūtīm.
Brīnišķīgi bija šie braucieni uz tālajām pļavām, savi piedzīvojumi tur bija visiem, pat man, mazam puišelim, jautri gāja pa Poriešu šķūni. Tās man bija laimīgas dienas, kad tiku atbrīvots no ganu gaitām un varēju braukt uz Sēlišku pļavām. Uzdevumu man tur nekādu nebija, ja vien stāvēšanu pie katla un vērošanu, vai tas nekūsā, un tad ar pavārnīcu atkūsināšanu netura par pienākumu.
Rītos es gulēju smaržainā sienā līdz brokastlaikam, kamēr pļāvēji nāca brokastot. Bieži man tēvs atnesa kameņu medu lielās, apaļās šūnās. Ja gadījās lietus dienas, bet bija cerības, ka lietus apstāsies, tad nebrauca uz māju. Ļaudis laboja darba rīkus un bieži ar aizrautību nodarbojās ar karošu taisīšanu. Katram bija savs stils un paņēmiens. Tie, kas jau prata tās taisīt, veikli greba vienu pēc otras, bet jaunie meklējās vēl, un bieži viņiem nekas nepadevās, un tādas nepadevušās karotes atdāvāja man. Es atkal tās kā laiviņas laidu tērcītē. Bieži gadījās, ka es savā bērna aizrautībā, kad negadījās neviena šķūnī, salasīju visas karotes un salaidu kā laivas tērcītē. Saprotams, tad dabūju brāzienu, un vēl vairāk tad, kad īpašnieki nevarēja vairs izšķirt, kam kura karote pieder.
No tām dienām ir pagājis gandrīz sešdesmit gadu, bet, kad es visu šo atminos, man saldi sāp sirds par to, cik daudz laimīgu brīžu ir bijis. Tagad mēs esam tālu ar visu: ar saviem kultūras sasniegumiem, ar pasaulē atpazīstamiem tēlniekiem, par mūsu politiku runā visa pasaule. Liekas, mēs esam tik daudz ieguvuši, ka pat to aptvert nevaram, bet pazaudējuši esam daudz vairāk.
Mēs esam pazaudējuši savu labo latviešu sirdi, saticību, draudzību. Mēs esam pazaudējuši paši savu dziesmu, ar kuru tik labi sapratāmies. Mēs dziedam svešas dziesmas un brīnāmies, ka tās mūs nesilda, mūs neceļ uz augšu. Mēs esam beiguši augstas skolas, bet vai mums piemīt inteliģence? Mums trūkst sirds inteliģences, kaut galvas piebāztas ar formulām un vokābuliem. Prieks bija pat noskatīties dzērājos, ar kādu taktu viņi izturējās. Viņiem bija humors, asprātības un dziesmas. Mēs tagad pat lamāties godīgi neprotam.
Pretī Sēlišku pļavām pie dzelzceļa mans tēvs 1900. gadā uzbūvēja mājiņu. Šinī mājiņā pagājusi mana agrā jaunība. Ar visu sirdi, ar lielāko uzmanību vasaras vakaros esmu klausījies, vai neatskanēs kādreiz senais ū-ū! vai kāda dziesma. Nē, pļavas, skaļās pļavas ir kļuvušas mēmas. Kad biju atgriezies tēva meža mājā, rudeņos ar savu gotiņu pāri es nopļautās Sēlišku pļavas tiku pārstaigājis no viena gala līdz otram. Bieži apsēdos zem vecajām mežābelēm un lazdu krūmiem, atminējos tās tālās, skaļās vasaras un tad jutos laimīgs kā tanīs brīnišķīgajās bērnības dienās. Liekas, ka nemaz nav tik tālu, bet cik tas viss jau citādi!
Sēlišku pļavas… ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Atceroties komponistu Kārli Martinovski

Kategorijas