Labvēļi cenšas izrādīties

Viktorija Zilgalve, biedrības “Daugavas ceļotājs” pārstāve, orientēšanās sacensību organizatore

2019. gada 24. aprīlis 00:00

324

Ikdiena paiet, rūpējoties par dēliem. Savām interesēm laiks rodas vien tad, kad mazie guļ. Aizvadītā nedēļa iepriecināja ar siltu un saulainu laiku. Daudz laika pavadījām dabā. Ikdienā neiztikt bez dažādiem kurioziem. Trešdien ar velosipēdu aizbraucām atpūsties pie Daugavas. Nonākot galā, secināju, ka velosipēdam caura riepa. Gājiens uz mājām aizņemtu pusotru stundu. Ar diviem maziem bērniem un stumjamu braucamo tas būtu pamatīgs piedzīvojums. Nācās zvanīt un lūgt, lai mūs aizgādā mājās. Jautri notikumi ik dienu pavadīja visas nedēļas laikā.
Ļoti satrauc biežā kūlas dedzināšana. Tā nav atbalstāma rīcība. Šogad visā Latvijā degušas lielas platības, kas radījušas arī zaudējumus. Mēģinājumi to apkarot, sodot vainīgos, rezultātu nedod. Lai situācija uzlabotos, nepieciešams sabiedrību izglītot. Atkal un atkal jāskaidro, kādēļ kūlu dedzināt nevajag. Tas nav labi dabai un dzīvniekiem. Nevienam nav patīkami noraudzīties uz melnajām platībām un ostīt deguma smaku.
Aizvadītajā nedēļā liesmas gandrīz pilnībā nopostīja Parīzes Dievmātes katedrāli Francijā. Ēka ir ievērojams kultūrvēsturiskais mantojums, taču mana attieksme pret to ir visai neitrāla. Neesmu ticīga, tādēļ reliģiskās ēkas sentimentālas emocijas neizraisa. Protams, ļoti žēl, ka uguns to daļēji izpostījusi, taču mani vairāk satrauc sabiedrības vērtību skala un prioritāšu izvirzīšana. Cilvēki steidz palīdzēt ēkas atjaunošanai, ziedojot iespaidīgas summas. Nelaimes notiek ik dienu, ērtāk ir tās ignorēt. Joprojām cilvēki cieš badu, nevar atļauties medicīnas pakalpojumus, notiek dažādas katastrofas, taču varoņu, kas steigtu palīdzēt ar septiņu ciparu ziedojumiem, nav. Cilvēkiem ērtāk un vieglāk koncentrēties uz vienu ēku, nevis globālu problēmu. Rodas iespaids, ka labvēļi cenšas izrādīties. Tās ir kā populisma sacensības, uzvarētājs būs tas “labais cilvēks”, kurš ziedos visvairāk.
Diskusijas nerimst par reģionālo reformu. Esmu tikai par, līdzšinējais sadalījums nav dzīvotspējīgs. Tas diskriminē tieši mazos pagastus, kuri nespēj konkurēt ar citiem. To ietekmē vairāki faktori, visvairāk zemais iedzīvotāju īpatsvars un finansiālie griesti. Iedzīvotāju skaits valstī sarūk, pagasti to izjūt vissmagāk. Grūti attīstīt jaunas idejas un ieviest dzīvību, ja nav jauniešu un aktīvu cilvēku. Mana vīzija, ka reforma neskars apdzīvotās vietas patstāvību un individualitāti, bet, apvienojoties ar citiem, spēcinās. Dzīve pagastos un mazākos novados iedzīvotājiem nemainīsies, taču būs jūtams atbalsts no teritoriāli lielākiem un spēcīgākiem kaimiņiem. Tas veicinātu novadu sadarbību un izaugsmi.
Politisko starmešu gaismas seko līdzi gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām. Savu kandidatūru apstiprinājis jurists Egils Levits. Tā kā man nav tiesību vēlēt prezidentu, tad īpaši šajā priekšvēlēšanu procesā un kandidātu apspriešanā neiedziļinos. Tā ir laika šķiešana, veltot uzmanību tam, ko nevaru ietekmēt. Kamēr likums nav mainījies, visa teikšana ir Saeimas deputātiem. Vienalga, kuru izraudzīsies par valsts augstāko amatpersonu, pārmaiņas būs jebkurā gadījumā. Katrs kandidāts nāks ar savu redzējumu un jaunām vēsmām. Pieredze rāda, ka solījumi bieži vien paliek solījumi un darbības ne vienmēr sakrīt ar vārdiem.
Nesen viesojos Seces pamatskolā. Līdz tam neizpratu, kā skolotājiem nosaka algu, domāju, ka visiem tā ir vienāda. Atalgojumu nosaka skolas atrašanās vieta un audzēkņu skaits. Tas nav godīgi. Pašsaprotami, ka mazākos reģionos audzēkņu skaits būs mazāks. Tas nenozīmē, ka skolotāji strādā mazāk vai sliktāk. Vai pedagogam tādēļ jācieš, ka izvēlējies strādāt mazākā novadā vai pagastā? Kur paliek profesijas vienlīdzība? Valsts pārvalde joprojām nespēj rast pilnīgu risinājumu solītajai pedagogu algu palielināšanai, tādēļ skolotāji, ja netiks izpildītas viņu prasības, draud ar streiku. Tas nav risinājums, tikai atgādinājums par sevi, lai veicinātu pildīt solījumus. Vienas dienas streiks neko būtiski nemainīs, tas raisīs diskusijas, taču negarantēs darbības.
Lieldienās organizēju orientēšanās sacensības Aizkrauklē ar jautājumiem par pilsētas vēsturi. Iepriecināja kuplais dalībnieku pulks. Bērnībā, kamēr vecmamma bija dzīva, bija svētku tradīcijas — krāsoju olas, šūpojos un nodevos citām Lieldienu aktivitātēm. Pieaugot nejūtu vairs sasaisti ar šiem svētkiem, neizprotu zaķa kā olu nesēja ideoloģiju. Bērni, protams, svētkus izbauda. Ar vecmāmiņu krāsoja olas un rotaļājās. Tas viss man nav būtiski. Šis pavasara laiks, kad daba mostas, ir īpašs pats par sevi. Es svinu pavasari, laiku, kad diena un nakts ir vienāda garuma. Priecājos par dabas mošanos, kopā ar vīru un bērniem pavadot laiku zaļumos.

Staburags.lv ARHĪVS

Labvēļi cenšas izrādīties

Kategorijas