Sendienās

www.staburags.lv

2019. gada 18. aprīlis 00:00

Viss nāk un aiziet tālumā...

Kā Lieldienas svinēja pirmās brīvvalsts laikā mūsu novados? Ar kādām domām, notikumiem tās bija piepildītas? Kas tolaik mūsu senčiem šķita svarīgs? Vai mainījusies mūsu vērtību sistēma? Atbildes uz šiem jautājumiem var rast, ielūkojoties tā laika preses izdevumos, kuru digitālās versijas atrodamas portālā periodika.lv.
Ināra Sudare

No Jaunjelgavas draudzes

Uz š. g. Lieldienas svētkiem draudze saņēma no 4. Jēkabpils aizsargu pulka Sērenes nod. aizsargu un aizsardžu saimes baznīcai skaistu dāvinājumu: jaunas altāra un kanceles segas un jaunu bronzā veidotu kroņlukturi. Sekodama mūsu mīļotā Valsts prezidenta Dr. K. Ulmaņa draudzīgam aicinājumam, Sērenes aizsargu un aizsardžu saime, pabalstīta no viet. pagasta sabiedrības, pamatskolas un pagasta iedzīvotajiem, visā klusībā bija izdiedzējusi šo skaisto nodomu, padarīt vēl glītāku savu dzimtenes dievnamu, un tas viņai arī bija izdevies, un Lieldienu svētku rītā saules staru vizmā viņas veiktais nodoms atmirdzēja svētā glītumā. Dāvinātās jaunās segas un kroņlukturi ar īsu uzrunu par Ezras grām. 7. nod. 27. nod. vārdiem “Slavēts lai ir tas Kungs mūsu tēvs Dievs, kas to tā ir devis ķēniņa sirdī, izgreznot tā Kunga namu!” iesvētija Dievam par godu un viņa namam par paliekama glītumu viet. draudzes mācītājs A. Zemnieks. Dievkalpojumu kuplināja kora dziesmām Sadraudz. b-bas jaukts koris. Jaunās segas ir darinātas pēc māksl. skolot. Mudeļa zīmējuma un ieturētas elektro zilgaišā krāsā, — no pašām aizsardzēm gatavotas. Kroņlukturis izstaro apm. 800 elektr. sveču gaismu, pieskaņots baznīcas pārējiem 2 kroņlukturiem, un uzskatams kā dāvinājums tieši no aizsargu puses. Augšminētais vērtīgais dāvinājums dzimtenes baznīcai lai liecina par to vārdu patiesību: to gaismu nesi tautā, kas tevī apslēpta, sirds, Dieva mīlas skārta, spēj darīt brīnumus.
Lai nu padarītais darbs liek izsaukties: cik mīlīgas ir Tavas māju vietas, Kungs Cebaot!
Un lai nodod liecību, ka viena sirds un dvēsele, tā ir draudzes krāšņa rota.

(“Svētdienas rīts” 17. 23.04.1939.)

Un Lieldienu zvani zvanīs!

O. Krolls
Atkal pienākuši dzīvības atmodas svētki. Atkal visās Latvijas baznīcās atskanēs svinīgais Lieldienu zvanu aicinājums, vēstīdams dzīvības uzvaru. Atkal cilvēki pulcēsies un no sirds slavēs Visuvareno, dzīvību nesošo Garu. Kaut mūsu zemi vēl klāj bieza sniega kārta, tomēr šīs saltās važas sadrups un zudīs saules glāstos. Un modīsies jauna dzīvība, jaunam uzdevumam, pretim mūžībai. Un tu iesi pa šo lielo svētnīcu — savu Latviju, un tu sajutīsi dziļu pateicību un nopietnu prieku, ka latvju zemi nav skāris kara posts un nāves elpa. Te vēl dzīvība droša, te var būt runa par dzīvības uzvaru. Sagatavosim ceļu dzīvības uzvaras gaitai, apkopjot savu māju, turot tīrus pagalmus, lai tīrība varētu viegliem soļiem iet pretim lielākai pilnībai, pretim mūžības mērķiem. Svinīgajā svētku rītā, kad saule nolieksies mums pāri, kad zvani aicināt aicinās miera atcerei, solīsimies tā no sirds dziļumiem, solīsimies un arī izpildīsim, kalpot savai visu mīļai Latvijai, kalpot tā, kā Kristus kalpoja mūžības domai, cilvēces glābšanas domai, — neprasot sev algu. Sniegsim roku viens otram un būsim kā vīri, kā latviešu vīri, latviešu zemē, cieši apņēmušies dzīvot Latvijai!
Un zvani zvanīs, nesdami dzīvības uzvaras prieka vēsti no mājas uz māju, no sirds uz sirdi. Nāve ir padzīta! Dzīvība iet savu gaišo ceļu!
Koknese.
(“Zeltene” 1940.15.03.)

Lieldienas

Pēteris Luste,
Pļaviņu pils. ģimn.

Tik gaiši, silti šodien saule mirdz,
Zied lejā pūpoli, kur strautiņš irdz;
Bet kalnā ozoli un sirmie bērzi šalc,
Starp viņiem gaisā slejas
baznīctornis balts.
No torņa skaņas, prieku vēstot,
plūst, —
Un sirdij tad tik viegli, labi kļūst.

(“Latvijas Jaunatne” 143. nr. 01.05.1938.)

No Kokneses

27. aprīlī Kokneses Pētera-Pāvila baznīcā bija īpašas svinības, kurās nopelni maskaviešiem, kas rosīgi piedalījušies baznīcu apgādāšanā ar dievkalpošanai nepieciešamiem priekšmetiem un kas Lieldienas svētkos bagātīgi apdāvinājuši arī mūsu nabadzīgo baznīcu. Jau agri sāka salasīties ļaudis. Pēc “vsenoščnago bdeņija”, dziedot Lieldienu “kanonu”, visas atsūtītās lietas tika ienestas baznīcā un noliktas “ikonostasa” priekšā. Pulksten deviņos sākās dievkalpojums. Vispirms tika apsvētīts ūdens, pēc tam, skaitot lūgšanu, kāda nu kura priekšmeta iesvētīšanai piederas, tika šīs dāvanas iesvētītas, un pēc tam priesteris griezās pie draudzes ar runu. Svētbildes — ķeizarienes un lielkņaza dāvanas, dārgie tērpi — kā redzams, bagātu un slavenu augstmaņu dāvanas, nelielās un vecās bildes, cik domājams, nabadzīgu ļaužu dāvanas. Garīdzniekam bija laimīgā izdevība liecināt, ka visi pareizticīgie krievi, īpaši no Krievijas sirds Maskavas ņem dzīvu dalību pie mūsu stāvokļa un cenšas palīdzēt mums, ar ko vien kurš varēdami. Šie labdari mums nav pazīstami, bet parāda mums tādu mīlestību, ka saucami par īstiem Kristus Pestītāja mācekļiem. Garīdzniekam bija izdevība, otrkārt, iedvest draudzei, cik mums vajag būt pateicīgiem mūsu labdariem un cik dārgu mums jātur laimi — piederēt pie svētās pareizticīgās krievu baznīcas, kuras vecākie locekļi izceļas ar tādu kristīgu mīlestību pret saviem jaunākajiem ticības brāļiem. Pēc runas tika noturēts pateicības dievkalpojums, kura laikā visi ļaudis uz ceļiem nometušies, dziedāja: “Tebe Boga chvaļim” un “Slava v vyšņich Bogu”... (..) Pēc lūgšanas tika izsaukts “ilgs mūžs” cara ģimenei un visiem mūsu labdariem, kas apdāvinājuši un izdaiļojuši mūsu nabadzīgo baznīcu. Ar prieka asarām ļaudis trīs reizes nodziedāja “Mnogaja ļeta”. Pēc liturģijas un pēc sprediķa par to, cik nepieciešams tiklab laicīgai kā mūžīgai dzīvei miers, ko devis tas Kungs apustuļiem, pareizticīgie latvieši devās pie dāvanām un bučoja ikonas, krustus, segas un tērpus. (..)
Vēl ilgi ļaudis neizklīda, brīnīdamies par visu redzēto un pateikdamies Dievam par maskaviešu sirdīs ielikto mīlestību pret mums nabaga latviešiem. ... lai Dievs atlīdzina simtkārtīgi mūsu iepriecinātājiem labdariem. Ziedi un greznojies, māmuļa Maskava, tu svētās sirds, ar savu mīlestību, kas sasildi arī mūs, kas dzīvojam Krievijas nomalē. Saņemiet mūsu sirsnīgo pateicību, labdari maskavieši! “Spasībo” jums no krievu sirds! Paldies no sirds “ruskich latyšei”!

P. S. Šo informāciju, kura bija publicēta Rīgas krievu laikrakstā “Rižskij Vestņik” 1869. gadā, bija pārpublicējis laikraksts “Labietis” 1937. gadā (01.06.) kā uzskatāmu piemēru, kas “ļoti labi raksturo pārkrievošanas politiku un taktiku mūsu
lauku apstākļos.”
* Saglabāts tā laika rakstības stils

(Atklātnes no Andreja Zujeva kolekcijas)

Māksla

Līdumnieki Secē.
Seces pagasta valde bija sarīkojusi pirmās Lieldienās Seces pagasta namā teātra izrādi. Vietējā teātra trupa uzveda Hedresa 3 cēlienu lugu “Līdumnieki”. Aktieri savas lomas veica nevainojami. Atlikums domāts zāles uzbūves un izdaiļošanas fondam. Vakars omulīgi tika palaists pie vietējās aizsargu nod. tauru orķestra mūzikas.
Š.

(1937.04.01. “Jēkabpils vēstnesis”)

Staburags.lv ARHĪVS

Sendienās

Kategorijas