Jādara tas, kas sagādā prieku

2019. gada 18. aprīlis 00:00

326

Pavasaris noteikti ir pļaviņietes Inetas Kravales mīļākais gadalaiks, neraugoties uz to, ka lielākais dzīves piepildījums ir slēpošana, kas iederas ziemai. Pavasaris ir atkal kāds sākums, un Inetai patīk piedzīvot ko jaunu, jo sevi neuzskata par rutīnas cilvēku. Viņa atzīst, ka ar laiku savā dzīvē daudz ko pārvērtējusi un tagad uz lietām raugās ar lielāku vieglumu. Šonedēļ Ineta svin savu
60. jubileju, un, ja par visu piedzīvoto uzrakstītu grāmatu, tas būtu apjomīgs krājums.

Sports kā dzīvesveids
Inetu Kravali ne tikai viņas dzimtajās Pļaviņās, bet arī Latvijā un citur pasaulē zina kā lielisku slēpotāju, olimpieti šajā sporta veidā un treneri. Pirmie panākumi slēpošanā viņai bija skolas laikā — toreizējā laikraksta “Pioņerskaja Pravda” finālsacensībās Arhangeļskā, Krievijā, kur 1973. un 1974. gadā ieguvusi pirmo vietu un iekļauta PSRS lauku sporta biedrību izlases sastāvā. PSRS tautu spartakiādē viņa izcīnīja vicečempiones titulu desmit kilometru slēpojumā, bijusi Latvijas čempione piecu, 10 un 15 kilometru slēpojumā, 4x5 kilometru stafetē. Lielākais notikums sportā noteikti bija piedalīšanās 1994. gada Lillehammeres olimpiskajās spēlēs distanču slēpošanā, kur labākais sasniegums bija 48. vieta 30 kilometru distancē ar kopēju startu. Savā sportistes karjerā Latvijas čempionātos Ineta guvusi 39 zelta medaļas, kā arī vairākas sudraba un bronzas godalgas.
Sports viņas dzīvē ir ne tikai aizraušanās, bet arī profesija, jo pēc Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta beigšanas Ineta sāka strādāt Aizkraukles rajona sporta skolā. Pirmais bija metodiķes darbs, kad vajadzēja sēdēt kabinetā pie dokumentiem, un jaunā sieviete ātri saprata, ka tāds ritms nav domāts viņai. Darbavieta ilgus gadus gan palikusi tā pati, bet pienākumi mainījās, un Ineta ilgu laiku nostrādāja par slēpošanas treneri Pļaviņās.
Gandarīta par gūto pieredzi
Par sportu savā dzīvē Ineta teic, ka tas noteikti nebija piespiedu kārtā, lai arī tēvs Imants Vītols bija treneris. Vienkārši — ko darīja tētis, pārējie līdzi. Tas pats par sevi saprotams bijis arī Inetas meitām, kuras savulaik cītīgi trenējās. Vecākā Inga bija laba sprinta skrējēja, Līga ar panākumiem startējusi militārajā daudzcīņā, bet jaunākā Daiga — vieglatlētikā. Viņas tomēr izlēma neturpināt sportisko karjeru.
— Tas nav viegli, un katram ir savs ceļš. Daigai skolas laikā bija iespēja aizbraukt uz Eiropas jaunatnes festivālu slēpošanā, bet viņa tomēr nolēma, ka tālāk netrenēsies. Savukārt man pašai vienmēr to ir gribējies un ļoti vēlējos tikt uz olimpiādi, kas arī izdevās. Pirms esi tur bijis, uz olimpiešiem raugies ar lielu bijību, bet pēc tam izjūtas ir divējādas. No vienas puses, ir liels gandarījums, ka esmu tik tālu tikusi, no otras — visi jau gaida rezultātus, neizprotot, ka nemaz nav tik viegli pie tiem tikt, ņemot vērā arī iespējas trenēties un sagatavoties sacensībām. To nevar salīdzināt ar citu valstu iespējām, un arī farmācija dara savu. Turklāt, ja šī iespēja man būtu bijusi desmit gadus iepriekš, kad biju krietni jaunāka un spēcīgāka, arī rezultāti, visticamāk, būtu citādāki. Olimpiādē es biju jau trīs bērnu māmiņa. Tomēr man ir šī pieredze, un par to esmu gandarīta. Nākamo olimpiādi gan man vairs nevajadzēja, — stāsta Ineta.
Audzēkņus meklē pati
Tagad ikdiena Inetai vairāk paiet Rīgā, taču bieži viņa ir arī Pļaviņās, kas viņai ir kā lauki pēc pilsētas burzmas.
— Kādreiz dusmojos, ja Pļaviņas nosauca par laukiem, bet tagad pati tā saku. Tas gan vairāk mazpilsētas izjūtas dēļ, kur var justies tik labi un brīvi. Kādreiz ar pilnu pārliecību apgalvoju, ka Rīgā nekad nedzīvošu, bet tagad esmu tur, jo, kā teic, — nekad nesaki nekad. Kad Aizkraukles sporta skolā slodze krietni samazinājās, vajadzēja meklēt darbu un atradu to galvaspilsētā. Sākumā gribēju strādāt pat par pastnieci, jo man patika šis darbs, kur var tik daudz staigāt, bet mani nepaņēma. Biju arī pārliecināta, ka par treneri noteikti vairs negribu strādāt, bet nekas cits neatlika, kā lūkoties savas profesijas virzienā. Jau vairākus gadus esmu trenere sporta skolā “Arkādija” Rīgā, un šis darbs man atkal patīk! — stāsta Ineta.
Sākums gan tur nebija viegls, jo pašai vajadzēja sameklēt audzēkņus. Katru nācās uzrunāt, un Ineta apstaigāja tuvumā esošās skolas. Grupas izdevās nokomplektēt, un viņa sāka darbu. No pirmajiem audzēkņiem gan skolā nav palicis neviens, bet nāca citi, jo ar laiku daudzi vecāki izrādīja interesi, lai viņu bērni trenējas pie Inetas. Tie arī veido stabilas grupas, un Ineta kārtējo reizi pārliecinājusies, cik būtiska nozīme treniņu procesā ir vecāku atbalstam. Kopīgiem spēkiem viss izdodas.
Jāpriecājas par iespējām
Tagad “Arkādija” ir viena no spēcīgākajām Latvijas sporta skolām, un to var redzēt arī sacensībās. Tostarp slēpošanā, kur Ineta ir kopā ar kuplu pulku savējo. Nereti viņi startē arī Pļaviņu novadā, un Ineta teic, ka varam būt gandarīti par iespējām, ko slēpošanā sniedz Pļaviņu apkārtne. Tomēr, neraugoties uz to, rīdzinieki laukus bieži vien pārspēj.
— Cilvēkiem Rīgā ir ļoti liela interese par slēpošanu. Tomēr treniņiem mums ir tikai viena kilometra aplis Uzvaras parkā. Pamatus gūt tur var ļoti labi, arī inventārs ir uz vietas, bet labākai sagatavošanai tomēr par maz. Tāpēc vismaz reizi mēnesī mēģinām izrauties uz kādu bāzi ārpus galvaspilsētas, kur ir kāds uzkalns. Man ir ļoti labi audzēkņi un viņu vecāki, bez kuru atbalsta neko tādu nevarētu, jo katra nometne ir par maksu.
Mierā nevar
Arī pati Ineta ar slēpēm joprojām ir “uz tu”, un tuvāks palicis klasiskais slēpojums. Tad var izslēpoties no sirds, viņu gan vairs nesaista ātrums un sacensību drudzis. Savulaik Ineta rakstīja sacensību dienasgrāmatu un saskaitījusi, ka tajās pavadīts tik daudz dienu, cik divos pilnos gados. Tagad dzīvē gribas ko citu. Tomēr bez sportiskās kustēšanās iztikt nevar. Viņa nav zaudējusi savu vitālo enerģiju, un grūti esot nosēdēt uz vietas. Ja pilsētā kaut piecas minūtes jāgaida sabiedriskais transports, labāk iet kājām, un uz darbu brauc ar velosipēdu. Tas ir iecienīts pārvietošanās veids arī dzīvesdraugam Ģirtam, un abi bieži dodas izbraukumos. Ģirtam tuvi arī garo distanču skrējieni, bet pati tādām avantūrām padodas reti. Trīs pilnus maratonus gan viņa noskrējusi, tomēr beidzamajā pārliecinājusies, ka tas nav domāts viņai. Tāpat kā garie slēpojumi, jo zina, ko tas nozīmē.
— Lielākais piedzīvojums man bija gājiens gar jūras robežu no Jūrkalnes līdz Liepājai. Uz to uzaicināja draudzene Laima, kura jau bija to darījusi. Es piekritu. Dienā vajadzēja noiet ap 30 kilometru, visu nesot līdzi. Viegli tas noteikti nebija. Kad tikām līdz Liepājai, pirmajā veikalā nopirkām kolu, jo vajadzēja papildināt izsīkušo enerģiju, — stāsta jubilāre.
Reizēm Ineta vēl startē kādā mačā ne tikai slēpošanā un uz startu vienmēr dodas ar pārliecību uzvarēt. Citādāk nevar būt! Reizēm gan tas tik vienkārši nav, jo organisms liek piebremzēt, bet distance vienmēr jāpabeidz. Tagad Ineta ir pārliecināta, ka jādara tas, kas sagādā prieku.
Nākotnes plāns gatavs
Pļaviņās Ineta atgriezusies savu vecāku mājās, kur aizvadīta pašas bērnība. Ēku un tās apkārtni pamazām sakārto, un tā ir vieta, kur pulcēties ģimenei. Sākumā bažījusies, vai jutīsies tur labi, kad abi vecāki jau devušies mūžībā, bet māja viņu sargā.
Kad Ineta ir Pļaviņās, ir laiks viņas vaļaspriekam — klavieru spēlēšanai.
— Savulaik tētis bija sakrājis naudu un paziņoja, ka pirks klavieres. Mēs ar mammu pasmējāmies, bet viņš nopirka, lai gan neviens no mums mūzikas skolā nebija gājis. Viņam spēlēšana bija laba relaksācija, un, ja viesībās bija kāds, kurš prata to darīt, skanēja mūzika. Tagad tas ir mans vaļasprieks. Ar draudzeni Gintu sarunāju “barteru” — parādīju viņai vingrojumus veselībai, bet viņa man spēlēšanas pamatus. Kad apsēžos pie klavierēm, aizmirstu visu pasauli! Neesmu arī nekāda dižā dziedātāja, taču man patīk to darīt, un dziedu Rīgas Doma korī. Tā ka plāns pensijai man ir — dārzs ar puķēm, klavieres un dziedāšana, — saka pļaviņiete.
Viņas pašas trim meitām vairāk saistoša vienmēr bijusi vizuālā māksla, bet mazbērni gan pievēršas arī mūzikai. Ineta ir jau pieckārša vecmāmiņa un priecājas par visiem mazbērniem, jo katrs ir īpašs.
Vēl viņai noteikti vajag iespēju rušināties dārzā, ko labprāt dara, tāpēc nespēj sevi iedomāties dzīvojam tikai dzīvoklī. Daudz ko dzīvē viņa ir pārvērtējusi, arī attiecībā uz nebeidzamajiem mājas darbiem, un necenšas vairs visu izdarīt perfekti. Dažkārt uznāk bezmiega naktis, kad cenšas izdomāt, kā visu labāk darīt, bet dzīve visu tāpat saliek savās vietās. Dzīves krīžu laikā pie viņas nāca pašas rakstīti dzejoļi. Pierakstītas vairākas burtnīcas. Kas zina, varētu izdot savu krājumu? Daudzus viņa neskaitāmas reizes sev skaitījusi un zina no galvas. Tagad dzejoļi vairs nenāk, un tas nozīmē, ka dzīvē ir miers.
Lai arī daudz kur pasaulē būts saistībā ar sportu, ceļot Inetai paticis arī savam priekam. Apmeklēta Horvātija, Izraēla, kur staigāts pa Jēzus takām, arī Tezē klosteris un Kaukāzā kāpusi kalnos. Ineta atzīst, ka, vienreiz izbaudot kādu vietu, nav izjūtas, ka tur noteikti jāatgriežas. Gribas kaut ko jaunu. Tagad ir tāds brīdis, ka vairāk vēlas apskatīt Latviju, un ir doma to apceļot ar velosipēdu, jo tā var vairāk redzēt.
Īpašais aprīlis
Aprīlis viņas ģimenē ir jubileju mēnesis. Tad dzimšanas diena bija abiem vecākiem, arī divas meitas un divi mazbērni dzimuši šajā mēnesī. Līdz ar to svētku virpulis allaž bijis pamatīgs. Šogad savu jubileju viņa nolēmusi svinēt ar balli, lai kopā sanāk radiņi un draugi. Gribas atļauties papriecāties.
— Esmu sapratusi, ka viss, kas dzīvē noticis, bijis labi, lai arī tobrīd sāpējis. Tas pavēris jaunas iespējas. Man ir arī tāda laba īpašība, ka ātri aizmirstu visu slikto, kas atgadījies. Arī bērniem mācu, ka jābūt pateicīgiem par visu, kas notiek, un svarīgs ir prieks — ja kādu dari priecīgu, arī pats tāds būsi, — saka Ineta Kravale. ◆

Inetas Kravales dzejolis, kas tapis pirms došanās uz Kaukāzu

Dīķī peldēja pelēka pīlīte,
Caur zaļiem zariem zibēja zīlīte,
Saulīte sildīja sauju smiltiņu,
Mēs tie graudiņi — sīksīki miltiņi,
Smalkas skrūvītes, vienkārši tiltiņi.
Mēs gan domājam — lepnas jaciņas, skaistas puķītes, dārgas paciņas.
Smejas Dieviņš pār mūsu taciņu,
Saliks kā naudiņu visu pa maciņiem,
Izkaisīs vējā, izlaistīs lietū.
Ak, kaut mēs zinātu graudiņa vietu!

Staburags.lv ARHĪVS

Jādara tas, kas sagādā prieku

Kategorijas