Jāprot pieņemt otra uzticēto daļu, vienkārši uzklausot

2019. gada 18. aprīlis 00:00

332

Jāprot pieņemt otra uzticēto daļu, vienkārši uzklausot

Eduards Kaļķis ir aktīvs Jaunjelgavas jaunietis. Kopā ar mammu Kristīni Kalēju pirms pāris gadiem izveidojis biedrību “RADI Jaunjelgavā”, kas atdzīvināja sabiedrību un radīja jaunas tradīcijas. Eduards ir interesanta personība. Moderni domājošs, attīstīts jaunietis ar viedu iekšējo pasauli. Viņš lepojas ar izvēlēto karjeru dzelzceļa nozarē un jau drīzumā pārsteigs novadniekus ar Baltijā unikālu atrakciju. Kādu tieši? To vēl jaunietis neatklāj.

Jūrskolu nomaina pret dzelzceļu
— Kādēļ kļuvi par dzelzceļnieku?
— Pēc 9. klases absolvēšanas pieņēmu ātru, daļēji pārdomātu lēmumu. Neraugoties uz to, ka gadiem vēlējos iet vectēva pēdās un kļūt par jūrnieku, pēdējā brīdī nolēmu doties uz Rīgas Valsts tehnikuma dzelzceļnieku nodaļu. Līdz tam nešaubījos par jūrskolu. Mani iedvesmoja vectēva atmiņu un pieredzes stāsti. Brīdī, kad vajadzēja izlemt, atteicos no profesijas, par kuru gadiem biju sapņojis, jo sapratu, ka nespēšu un negribu ilgi būt šķirts no ģimenes. Ģimenes saiknes un tikšanās reizes man ir ļoti svarīgas.
Būtībā nekas nemainījās, tas pats transports vien ir, tikai ūdens vietā priekšroku devu sliedēm. Pareizi vien darīju. Ūdenī var aizpeldēt neceļos, bet sliedes vienmēr aizvedīs līdz galamērķim. Man patīk punktualitāte un stabilitāte. Uzņēmumā “Latvijas dzelzceļš” strādāju sesto gadu.
— Kas ietilpst tavos darba pienākumos?
— Esmu “Latvijas dzelzceļa” Zemitānu stacijas dežurants. Tā ir viena no lielākajām stacijām Rīgā. Viena no retajām, kurā sliedes aiziet piecos dažādos virzienos. Mans uzdevums ir novirzīt visus kravas un pasažieru vilcienus uz pareizajām sliedēm un ievērot kustības grafiku. Mans pienākums ir visu uzraudzīt, dienā caur staciju izbrauc apmēram 80 vilcienu. Darbs ir ļoti atbildīgs, jāievēro daudzas instrukcijas, informācijas apjoms, kas jāpārzina, ir liels.
Strādāt sāku vilcienu parkā, liekot vilcieniem “kurpes” — bremzes, lai vagoni neizripo no sliežu ceļiem. Darbs bija vienkāršs, tomēr atbildīgs. Iespējas kāpt pa karjeras kāpnēm ir dažādas. Man nākotnē varētu būt saistošs dispečera darbs. Taču tas nav un nekad nav bijis mans pašmērķis. Mans mērķis ir realizēt unikālu projektu Jaunjelgavā, kuram līdzīga nav visā Baltijā. Projekts ir sācies, rezultāti būs redzami jau vasaras sākumā.
Pagaidām nevēlos atklāt visas detaļas, lai saglabājas pārsteiguma efekts. Principā tā būs atrakcija, kas piemērota lieliem un maziem, tā izglītos par dzelzceļa un Latvijas vēsturi, izklaidēs un pilnveidos zināšanas. Šobrīd remonts notiek arī biedrības “RADI Jaunjelgavā” mājā. Tas drīzumā noslēgsies, un arī tur būs jaunumi. Saglabājam intrigu, lai atklāšanas brīdis būtu īpašāks un atmiņā paliekošāks.
Motivē neapstāties
— Sirdij tuvāka lielpilsēta vai lauki?
— Esmu uzaudzis Rīgā, taču mani ceļi vienmēr veduši uz Jaunjelgavu, kur dzīvo vecvecāki un uzaugusi mamma. Uzskatu sevi par jaunjelgavieti. Pieredzi un rūdījumu devusi kā dzīve lielpilsētā, tā viesošanās Jaunjelgavā pie vecvecākiem. Viņi mani pieradināja pie darba, savukārt Rīgā apguvu komunikācijas prasmes ar cilvēkiem un izpratni, ka pasaulē viss nav tikai balts un pūkains. Ir cilvēki, kas atšķirīgo nesaprot, vēlas pazoboties. Piedzīvotais bija lietderīga pieredze, kas pilnveidoja. Arī dibinot biedrību Jaunjelgavā, bija negatīvi komentāri un pretenzijas. Mēs kritiku ņemam galvā tik, cik tā var attīstīt. Svarīgi saglabāt pozitīvu redzējumu.
Lepojamies ar “RADU” tirgu, kas kļuvis par apmeklētu ikmēneša pasākumu Jaunjelgavā. Sākumā nebijām droši, vai spēsim aizaugušajā teritorijā ko izveidot un vai tirgu kāds apmeklēs. Taču pirmais tirgus bija ļoti veiksmīgs un kupli apmeklēts. Tas bija labs starta šāviens un motivācija strādāt tālāk. “RADU” tirgus ir vesels pasākums, katrā reizē cenšamies radīt atpūtas un izklaides vietu. Cilvēki nav tik bagāti, lai nāktu uz tirdziņu un pie katra tirgotāja ko iegādātos. Pie mums ir pievienotā vērtība, atmosfēra un pasākumu kopums, kas veldzē dvēseli. Vislielāko atdevi dod tirgotāji. Viņi neslēpj, ka pirktspēja Jaunjelgavā nav lielākā, taču viņi šurp brauc, jo jūtas kā ģimenē. Jaunjelgavā visi pulcējas pie lielā zupas katla, kopā darbojas, jautri čalo.
— Atdzīvinājāt pilsētu?
— Jā, Jaunjelgavā bija nepieciešams kāds regulārs pasākums. Citādi pilsētnieki dzīvoja no viena koncerta līdz nākamajam, no Līgo svētkiem līdz pilsētas svētkiem. Tie bija nelieli mirkļi, kas uzplaiksnīja un atdzīvināja pilsētu. Mēs vēlējāmies radīt atmosfēru, kas pievilina visus cilvēkus, arī pensionāru, kas uz koncertu neies, jo nevar nosēdēt vai nedzird. Tas mums ir izdevies! Cilvēki nāk. Ļoti priecājamies par Ausmas tanti, kura dzīvo pretī “RADU” mājai. Kundze ir cienījamos gados, viņa regulāri nāk pārdot vilnas zeķes. Cenas ir ļoti demokrātiskas, tas raisa lielu cieņu pret darītāju. Sastopot viņa vaicā, kad būs tirgus, nevar jau sagaidīt. Šie ir tie sīkumi, kas dod vislielāko piepildījumu.
Spēku dod ģimene
— Kādām aktivitātēm vēl atlicini laiku?
— Pirmo gadu spēlēju Jaunjelgavas amatierteātrī. Reizēm gribētos ko modernāku, taču man patīk radošais process un kolektīvs. Lielo izrādi, kas vairāk līdzināsies šovam, kopā ar visiem Jaunjelgavas pašdarbniekiem skatītāju vērtējumam nodosim Līgo svētkos.
Kā brīvprātīgais darbojos Dzelzceļa muzejā. Tas man dod dziļāku izpratni par vēsturiskajiem notikumiem un attīstību. Ceru, ka drīzumā arī Jaunjelgavā izveidos muzeju.
Īsti nekam citam laika neatliek. Šogad izremontēju vannasistabu, kopā ar vectēvu izbūvējām pirtiņu. Būt kopā ar vectēvu man ir ļoti svarīgi. Tieši viņš man ielika pamatu dzīvei. Klājies visādi. Esam viens otru “pasūtījuši” atklātā tekstā, bet tā laikam notiek, tā ir paaudžu atšķirība. Vienam jāpiekāpjas, otram arī nedaudz, un uz priekšu tiekam, viss kārtībā. Pēc horoskopa esmu Vēzis, ar spīlēm, vectēvs Auns, ar ragiem, tā nu reizēm saķeramies. Mums ir veselīga komunikācija, emocijas nevajag turēt sevī, tad tās cilvēku noēd. Vecmamma ieaudzināja ar mīlestību rūpību attiekties pret darbu. Vecvecāki drīz atzīmēs 50. kāzu gadadienu, es viņus apbrīnoju. Monētai ir divas puses, viņi veiksmīgi ar abām sadzīvo.
Kad ir iedvesma, rakstu dzeju. Ir tukšie periodi, un tad vienā brīdī varu pierakstīt puskladi. Rakstu sev un ģimenei, daži dzejoļi publicēti vietējā literātu avīzē “Daugavas dardedze”. Daudzi teic, ka rakstu senili, ļoti jauki, kā Vilis Plūdonis. Mums pietiek dzejnieku, kas raksta pa vienam vārdam rindiņā, un tad nākas domāt, vai nevajag psihologa palīdzību. Mani dzejoļi ir pozitīvi un viegli, ar nelielu humoru.
Piedalos arī publiskos pasākumos un aktivitātēs. Viena no pēdējām bija grāmatu ķēde Jaunjelgavā, kurā noskrēju savu mēneša normu. Veiksmīgi nostājos vietā, kur bija pārrāvums. Piedalīšos arī Lielajā talkā. Iesaistos, jo šie pasākumi dod atgriezenisko saiti.
— Ģimenes saiknes mūsdienās tiek turētas lielā godā?
— Katrā ģimenē tas ir individuāli. Tas atkarīgs no ieguldītā darba un komunikācijas, kā tas nodots bērniem un mazbērniem. Man ar mammu ir ļoti labas attiecības. Esam ļoti satuvinājušies, tas dod man spēku. Ģimeniskās saites ir ļoti svarīgas, tās ieaug saskarsmes procesā. Pat ja saskarsme ir negatīva, tas tomēr ir kopējs. Man nav ideālā ģimenes parauga, kad vecāki dzīvo kopā. Tēva klātbūtni izjutu mazāk. Tas, ka mani vecāki ir šķīrušies, nav mani ietekmējis. Tādēļ neesmu labāks vai sliktāks, tas nav bijis iemesls mainīt uzskatus. Ģimenes modeli man rādījuši abi vecvecāku pāri un citi lieliski piemēri.
Kad esmu Rīgā, dzīvoju pie tēva. Viņa pusē ir liela dzimta ar spēcīgām tradīcijām. Svētkos tiek klāti galdi, daudz dejots un dziedāts. Dziesmas spēku esmu pārņēmis no tēva puses. Ja kāds pie galda sāk dziedāt, es varu “pavilkt” līdzi tā, ka maz neliekas! Aizpagājušajā gadā mūžībā aizgāja abas manas vecvecmammas. Bēres, skumjš notikums, bet kā mēs atceres vakarā dziedājām! Bija noīrēts autobuss, kā viena dziesma beidzās, sākās nākamā, mēs varējām “pa taisno” braukt uz Dziesmu svētkiem. Nebija pat laika aprunāties ar sen neredzētiem radiem. Visi dzied, kāds nezina vārdus, “rauj” līdzi kā suitu sieva. Vienošanās dziesmā spēcina. Tas ir emocionāls pārdzīvojums. Tajā brīdī bija emocijas, atceroties to kopības sajūtu, mani pārņem lepnums, ka esmu tādas ģimenes sastāvdaļa. Vecvecmamma nebija tāds cilvēks, kura gribētu, lai viņu apraud. Viņa bija vieda, ar īstām ventiņu saknēm un visu galotņu noraušanu. Īsāks vārds labāk skan.
Es pieņemu gan pozitīvo, gan negatīvo pieredzi, no otrās mācos, lai nenodotu to tālāk.
Par ātru izaudzis
— Vērtīgākā šā brīža atziņa?
— Apzinos, ka man vēl ir daudz, ko mācīties, pilnveidot komunikāciju. Ne tik ļoti darbā vai uz ielas, bet tieši ģimenē. Vairāk uzklausīt, saprast otru un pievērt acis sīkumiem. Mēs reti uzklausām sarunu biedru līdz galam. Vai tas būtu viens teksts, vai vēstījuma doma. Sarunu biedrs cenšas iespaidot, pateikt savu domu vai pamācīt, lai gan to neviens nav lūdzis. Jāprot pieņemt otra uzticēto daļiņu, vienkārši uzklausot.
Mācos vairāk atvērties un palīdzēt bez nosacījuma. Mani ilgi tincināja ar jautājumiem, vai tik tas nebiju es, kas uzbūvēja tiltiņu uz baznīcu. Beigās atzinos, bet es to nedarīju, lai man pateiktu paldies. Mēs ļoti maz darām, ne tikai fiziski, bet arī domās vajadzētu kļūt pozitīvākiem. Es saku mums, jo tā ir daudzu latviešu problēma, arī man tas vēl jāmācās.
— Tev ir tikai 24 gadi, bet emocionāli esi nobriedis.
— Ja kāds nezina manu vecumu, prasu, lai min. Universālā atbilde ir 32 gadi. To pateikuši tik daudz cilvēku, ka varētu to pasē rakstīt un nebūtu melots. Dažreiz man šķiet, ka tas vecums man ir atbilstošs, iespējams, esmu par ātru izaudzis. Līdz ar brāļa piedzimšanu 12 gadu vecumā man pienāca brīvība. Liels blēņdaris nekad neesmu bijis, taču tad uzmanību vairāk prasīja brālis, un es sāku augt patstāvīgi. Vajadzēja brāli audzināt, jo arī viņš auga bez tēva. Varbūt tas vai arī vienkārši man galva tāda jocīga. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Jāprot pieņemt otra uzticēto daļu, vienkārši uzklausot

Kategorijas