Atceroties komponistu Kārli Martinovski

2019. gada 16. aprīlis 00:00

(2. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 5. aprīļa numurā.)

Uzticīgs luterāņu draudzei
Kārlis Martinovskis visu mūžu bija uzticīgs Kokneses luterāņu draudzei, ilgus gadus pildot arī ērģelnieka pienākumu līdz brīdim, kad Kokneses luterāņu draudzi piespieda atteikties no baznīcas ēkas un to izdemolēja pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā. 1962. gadā Kokneses evaņģēliskajai luterāņu baznīcai 275. jubilejā komponists velta kora dziesmu “Manam dzimtenes dievnamam”. Tieši ērģelnieka pienākumu pildīšana un piederība Kokneses luterāņu draudzei, kas nebija savienojama ar padomju komponista vārdu, kalpoja kā viens no pēdējiem un smagākajiem apvainojumiem. Martinovskis nav izslēgts no Komponistu savienības, bet, ciešot pastāvīgus pārmetumus un pazemojumus, mūža nogalē no tās aiziet ar paceltu galvu.
Novēl Latvijas Nacionālajai bibliotēkai
Dzīves pēdējos gados viņš uzraksta testamentu, kurā visus savus rakstu darbus — stāstus un atmiņas, komponēto solo un kora dziesmu, kā arī operu un simfoniju nošu pierakstus, dzeju un gleznas — novēl Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Diemžēl nav zināms Martinovska gleznu turpmākais liktenis — okupācijas gados bibliotēkām nebija tiesību glabāt mākslas darbus, tie bija jānodod mākslas muzejam. Diez vai šie darbi interesēja Latvijas Mākslas muzeju, tāpēc vēl nav noskaidrots, kur varētu būt Martinovska gleznotie darbi, un, ja kāda šī raksta lasītāja rīcībā ir ziņas par minētajām gleznām, lūdzu, ar laikraksta starpniecību darīt to zināmu raksta autoram.
Tuvojoties 80 gadu slieksnim, Martinovskis vairāk laika velta atmiņu un nostāstu pierakstam, mazāk komponēšanai. Sarunā ar Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieku par komponista mūža pēdējiem gadiem muzeja līdzstrād-
nieks izteica atzinumu: “Varbūt tas ir Martinovska fenomens, ka mūža nogalē vairāk pievērsies atmiņu pierakstam. Varbūt viņa nekomponētie darbi nekad nebūtu bijuši izcili, toties atmiņas, kurās komponists stāsta par aizpagājušā gadsimta beigām un pagājušā gadsimta pirmo pusi, ir unikālas.” Muzeja darbinieks secināja, ka Martinovska atmiņās var atrast ļoti vērtīgas liecības, kuras citos avotos rodamas ļoti skopi, piemēram, atmiņas par Viļņas latviešu biedrību, minot konkrētus uzvārdus, laiku un notikumus, uzskaitītas visas lugas, kas spēlētas Viļņas latviešu biedrības teātra izrādēs. Pie Viļņas latviešu bied-
rības notikumiem aprakstīts arī kāda biedrības pasākuma viesis — tobrīd Viļņā ilgus gadus dzīvojošais un strādājošais arhivārs Jānis Sproģis (1833—1918), dzimis Stukmaņu “Silajučos”. Pasākumā Sproģis pasniedzis valodniekam Jānim Endzelīnam (1873—1961) paša sarakstīto grāmatu par baltu valodām. Jāni Sproģi Martinovskis raksturo kā dedzīgu pārkrievošanas piekritēju, kā piemēru tam var minēt Jāņa Sproģa Viļņā izdoto latviešu tautas dziesmu izlasi. Šajā grāmatā latviešu tautas dziesmas iespiestas ar kirilicas alfabēta burtiem un pretī tulkojums krievu valodā (dziesmas Sproģis vācis Kokneses—Pļaviņu apkārtnē).
Daudz pelēko plankumu
Lasot Martinovska atmiņas, kurās stāstīts par notikumiem dzimtajā novadā pagājušā gadsimta sākumā, rodas nožēla, ka vienam otram dzīves posmam autors veltījis mazāk laika, proti, Stukmaņu kultūras biedrības vēsturē ir daudz pelēko plankumu, īpaši laika posmā līdz 1920. gadam. Stukmaņu kultūras biedrības arhīvs gājis bojā 1944. gada vasarā, kad skolotājs Jēkabs Skudra, dodoties bēgļu gaitās, Klintaines skolas arhīvu un bibliotēku, kurā glabājies arī Stukmaņu kultūras biedrības arhīvs, pārved uz “Kazuļiem” un uztic Jānim Nadziņam (1889—1965), lai mājas saimnieks to paslēptu drošā vietā. Uzticētās vērtības Jānis Nadziņš pārvedis uz Viskāļiem un paslēpis tās mājā, kura drīz krievu aviācijas uzlidojuma laikā tikusi sagrauta.
Atmiņas par Stukmaņu biedrību
Martinovska atmiņās var atrast rindas, kas veltītas Stukmaņu toreiz vēl dziedāšanas biedrībai:
“Ir biedru vakars Rīterkroga zālē, jo krodzinieks Grots ir biedrības priekšnieks. Kad mēs kā muzikanti ierodamies, viss jau ir sakārtots: galdi klāti, viss izpušķots. Sāk ierasties dziedātāji un biedrības “klusie biedri”. Kad visi sanākuši, sākas mielasts un runas. Tad jauktais koris nodzied vairākas dziesmas, pēc kam koris sadalās divās daļās, vīri sēstas pie alus galda. Diriģents Ārness uzdod vīriem toni, viss apklust, un atskan spēcīgi dziedātā “Ej, bāliņi, lūkoties” ar tādu pacilātību, ka man vai elpa aizraujas…”
Martinovskim piemitis labs un veselīgs humors. Reizēm, kad viņš atstāsta kādu amizantu notikumu, netiek minēts pazīstama cilvēka uzvārds, tikai vārds, kāds varētu būt jebkuram, līdz ar to nav norādīta konkrēta persona:
“(..) Tā sauktais priecīgais saimnieks bija vienkāršs cilvēks ar ārkārtīgu labsirdību — Jānis D., ar kuru es un mans brālis bijām pazīstami jo ilgus laikus. Jaunībā satikāmies Stukmaņu dziedāšanas biedrības korī, kuru mēs kopīgi apmeklējām vairākus gadus, koncertos kopā dziedājām un teātra uzvedumos kopā spēlējām. Jānim bija pietiekoši labs tenors, un korī viņš no visas sirds turēja savu balsi. Bet teātra uzvedumu dažās lomās viņš bija nepārspējams. Te minams vecais Taukšķēns Blaumaņa lugā, tad Alunāna lugās. Stukmaņu dziedāšanas biedrības uzvedumi, pēc profesionālu Rīgas aktieru izteikumiem, ir bijuši nepārspējami savā dabīgumā. Es teicu dabīgumā, jo tādos uzvedumos šie lauku aktieri uz skatuves nespēlēja, bet gan dzīvoja. Sevišķi labi tas izdevās tieši lugās no lauku dzīves, piemēram, Blaumaņa, Alunāna un citās lugās. Bet tad uz skatuves arī vajadzēja būt visam reāli — ja kur dzēra šņabi, tad arī dzēra šņabi, ja alu, tad alu. Un, ja aktierim vajadzēja būt pilnā, tad arī viņš bija tiešām pilnā.”
(Turpmāk vēl.)

Kokneses kultūras namā
27. aprīlī plkst. 17
visi kora mākslas cienītāji aicināti
uz Kārļa Martinovska piemiņas
saglabāšanai veltītu koncertu.

Staburags.lv ARHĪVS

Atceroties komponistu Kārli Martinovski

Kategorijas