Esi sāts savu dienu!
Pirms kristīgās pasaules lielākajiem svētkiem uz sarunu par Dievu, reliģiju, Lieldienu vēsti mūsdienu skatījumā aicināju Induli Paiču. Kopš 1997. gada viņš ir Rīgas Lutera draudzes mācītājs, kā arī kristīgās meditācijas un apzinātības skolotājs. Mācījies Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, studējis Lutera Akadēmijā un Latvijas Universitātē. Pašlaik studē psiholoģijas doktorantūrā Rīgas Stradiņa universitātē. Indulis Paičs ir vairāku grāmatu autors. Lasa lekcijas, vada seminārus un meditācijas retrītus.
Uz priekšu, par spīti krīzēm un bēdām!
— Kristīgajā pasaulē teic, ka Lieldienas ir svarīgākie svētki. Kāpēc?
— Lieldienas ir faktiski pirmie svētki, kurus kristieši īsti svinēja. Tā agrāk bija diena, kad draudzei pievienojās jauni locekļi, un savulaik kristības notika tikai šajā dienā. Vēlāk radās ideja, ka jāsvin arī Kristus piedzimšana — Ziemassvētki, kas tagad komercijas ziņā aizsteigušies priekšā citiem svētkiem. Lieldienas ir nopietni svētki. Ziemassvētki ir sentimentāls mirklis — bērna piedzimšana, un to var dažādi pagriezt. Tas nevienu neapdraud, un kuram gan šāds fakts var traucēt? Lieldienas vēsta par ko ļoti reālu — nāvi un augšāmcelšanos. To nevar iesaiņot skaistā paciņā un pateikt: viss ir kārtībā! Tas ir svarīgs atgādinājums, ka mēs neapceram vienu vēsturisku punktiņu, par kuru varētu teikt — nu traki, kā viņiem tas toreiz notika! Tā vietā mēs Lieldienās apceram principu — uz ko spējīgs cilvēks, kāds patiesībā ir Dievs un cik ļoti atšķirīgi var būt mūsu priekšstati par Viņu.
— Gribu lūgt pirms Lieldienām atgādināt katras pirmssvētku dienas — Pūpolsvētdienas, Zaļās ceturtdienas, Lielās piektdienas, Klusās sestdienas, Lieldienu svētdienas — vēsturi un saikni ar mūsdienām.
— Šis laiks ietver divas lielas tēmas — Lieldienu kopīgo nozīmi, kāpēc mums tās ir svarīgas, otra — konkrētie, tā teikt, pieturas punkti. Jau no pirmajiem mūsu ēras gadsimtiem kristietībā Lieldienu tēma — Jēzus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās — ir pati būtiskākā, kas kristiešus atšķir no citām garīgajām strāvām, kuru centrā ir kādas gudrības, atziņas. Kristietības centrā vienmēr bijusi šī notikuma apcerēšana, līdzpārdzīvošana un saskatīšana savā ikdienā. Lieldienu divas visaptverošās tēmas — stāsts par Jēzus nodošanu jeb uz ko spējīgs cilvēks. Par cilvēcisko ļaunumu, ciešanām, ko viņam uzkrāva cilvēki, kas Jēzu tolaik līdz galam pat nepazina. Mūsdienās tas liek domāt par mūsu savstarpējām attiecībām, kā viens pret otru izturamies un kā bieži citi cilvēki uz saviem pleciem nes mūsu grēkus, nejēdzības. No otras puses, Lieldienas ir stāsts par Dieva piedošanu, milzīgu Viņa pacietību. Augšāmcelšanās rāda, kā Dievs uz mums un šo pasauli skatās citādāk, nekā mēs gaidām. Viņš vēlas nevis sodīt, iznīcināt, atstumt, bet katram no mums dot iespēju, palīdzēt.
Līdz ar to Lieldienas ir pretrunīgs mirklis — no vienas puses, tas ir grēku nožēlas laiks, kad ieskatāmies sevī, sabiedrībā, procesos. No otras — tas ir cerību un iedrošinājuma laiks. Saskaņā ar tradīcijām kristieši šo pāreju no viena sajūtu veida un cikla uz citu ir mēģinājuši iezīmēt. Lai cilvēks ne tikai intelektuāli domā par Lieldienām, bet tās kaut kādā veidā var arī piedzīvot. Te nonākam līdz jau pieminētajiem pieturas punktiem.
Pūpolu jeb Palmu svētdiena (šogad 14. aprīlī) ir diena, kad atceramies to, ka sākotnēji Jēzus Jeruzālemē tika sagaidīts ar lielām gavilēm un cerību, ka beidzot ieradies glābējs, pestītājs, kas atrisinās visas ekonomiskās un politiskās problēmas. Cilvēki viņu sagaidīja, cirzdami palmu zarus un kaisīdami Jēzus priekšā gluži kā ķēniņam. Iepretī tam nemitīgi fonā esošā atziņa, ka pēc četrām dienām ne mazāk iespaidīgs pūlis bija gatavs prasīt, kliegt, lai viņu sit krustā. Tā ir Pūpolsvētdienas dinamika — no vienas puses, Jēzus kaut kas īpašs, un slavas dziesmas viņam bija pamatotas, bet, no otras puses, sapratne par to, cik mainīgas ir pūļa domas, cik mainīgs ir cilvēks! Kā vienā brīdī var kaut ko slavēt, bet nākamajā aizliegt un noniecināt?!
Klusās nedēļas, kas ir pēc Pūpolsvētdienas, lielākais notikums ir Zaļā ceturtdiena. Tajā pieminām Jēzus pēdējās vakariņas, kurās viņš bija kopā ar saviem mācekļiem. Tas viņam ļoti raksturīgi — pulcināt uz mielastu. Šajā kopībā, esot pie viena galda, viņa tuvākie mācekļi līdz galam piedzīvo to, kas patiesībā ir Jēzus. Kopš tā mirkļa kristietībā saka — kad svinam Svēto vakarēdienu, mēs kā atgriežamies tajā izejas punktā, kur esam kopā ar Jēzu, un viņš ir mūsu vidū. Tas ir pavisam reāli un īsti.
Lielā piektdiena ir stāsts par krustā sišanu. Stāsts par to, ka it kā visi klātesošie saprot — īsti vainīgs Jēzus nav, arī Romas provinces Jūdajas prefekts Poncijs Pilāts kaut kā mēģina mazgāt rokas nevainībā, arī zaldāti brīžiem saprot, ka tas, ko viņi dara, nav īsti pareizi, bet tas vienalga notiek. Tas ir stāsts par cilvēka ļaunumu, kas bieži ir pāri indivīda izvēlēm.
Klusā sestdiena ir pilna dažādiem jautājumiem. Kad Jēzus ir fiziski iznīcināts, viņa mācekļiem rodas jautājums — kas notiks tālāk ar visu to, ko viņš ir mācījis? Šī diena katrā no mums apliecina, ka dzīvē ir situācijas, kad acīmredzami kaut kas sabrūk. Kad neesam spējīgi pieņemt to, ka saka — būs jau labi un vēl labāk. Kad neesam spējīgi saprast, kas no tā var izveidoties, vai vispār kaut kas izveidosies? Laiks, lai izdzīvotu sēras, piedzīvotu šo satricinājumu. Klusā sestdiena ir svarīga pauze, kas parāda, ka tas bija īsti. Augšāmcelšanās jeb Lieldienas ir diena, kad viņa mācekļi pārliecinās, ka Jēzus fiziskā iznīcināšana viņu nekā nav apturējusi. Viņš ir mācekļu vidū, kaut kādā ziņā vēl spēcīgāks, jo tagad nāve pār viņu nevalda. To var dažādi skaidrot, interpretēt, un tas ir jautājums mums katram visas dzīves garumā — kā tieši mēs saprotam augšāmcelšanos? Kristiešu galvenā vēsts ir šī augšāmcelšanās, tas, ka Jēzus neguļ kaut kur kapā, pie kura varam aiziet un paskumt par to, ka, redz, nekas tomēr nesanāca. Līdz ar to arī mēs, par spīti visām krīzēm un bēdām, esam gatavi iet uz priekšu.
Esi gatavs ņemt savu krustu!
— Cik svarīgi ir Lieldienu laikā apmeklēt baznīcu?
— Katrā dzīves situācijā ir vērts darīt to, par ko esam pārliecināti, kāpēc to darām. Lieldienu stāsts nav tik daudz par būšanu baznīcā kā par godīgu, patiesu ieskatīšanos sevī un tajā, kas ar mani notiek. Ja gribam universalizēt šo vēsti, tad Lieldienu nedēļa ir milzīgi liels, svarīgs stāsts par to, ka cilvēka dzīvē pārmaiņas notiek tikai tad, ja esi gatavs pieņemt ciešanas un grūtības. Iznest, izturēt un tikai tad tikt uz priekšu. Man liekas, mūsdienās cilvēkiem tā ir milzīga problēma. Mēs esam viendienīši — ja man kaut kas nepatīk, es to nedaru, un rodas sajūta, ka dzīves mērķis ir labi justies un vēl nopirkt kaut ko garšīgu. Lieldienas māca, ka viss nav tik vienkārši. Ja vēlies patiesi ko sasniegt, tad, kā Kristus teica, esi gatavs ņemt savu krustu un nest to līdzi. Nav citas receptes kā laiks, lai tam vispār pievērstu uzmanību.
— Vai iespējama fiziska Jēzus otrā atnākšana?
— Bībeles Jaunā Derība, Kristus pats ar evaņģēlija tekstiem teic, tieši tāda atnākšana, ka Jēzus atkal ir mūsu vidū, nenotiks. Kaut kādā ziņā uzdevums ir paveikts, piepildīts, un tur nav ko pielikt klāt. Tomēr Jaunā Derība runā par otro atnākšanu, tiesa, mīklainos, garīgos terminos, un mūsdienu interpretācijā tas skanētu kā — sākotnējā vēsts, princips, kas bija Jēzū no Nācaretes, vienā brīdī kļūs sasniedzams pilnīgi visiem. Tāpēc otrā Jēzus atnākšana ir atnākšana manī, kad es viņu personiski pazīstu. Ne tik daudz egoistiski šaurā izpratnē, bet pasaulē kopumā. Gribu teikt, ka Jēzus toreiz atnāca īstajā brīdī. Ja tas notiktu šodien, tas izpaustos citādāk un mēs arī reaģētu citādāk. Toreiz bija ne par agru vai par vēlu. Iedošu jums vienkāršu formulu, kas ir kristietības stīga: Lieldienas mums iemāca, ka cilvēks ir tāda būtne, kas ir spējīga, atsaucoties uz Dievu, Viņa vārdā iznīcināt vai vismaz mēģināt iznīcināt šī Dieva dzīvo klātbūtni savā dzīvē. Jēzu krustā piesita ne jau ateisti, neticīgie vai sazin kas. Nē, to izdarīja cilvēki, kas bija lasījuši Bībeli, Veco Derību, kuri bija ļoti pārliecināti par to, kam viņi tic. Atsaucoties, kā viņiem šķita, uz paša Dieva pavēlēm, viņi darīja to, ko viņi darīja. Kristieši atšķirībā no viņiem saprata, ka Jēzū, ko tagad esam piesituši krustā, mēs piedzīvojām kaut ko labu, gaišu, mīlošu Dieva klātbūtni kā nekur citur. Līdz ar to faktiski mēs Dieva vārdā esam atstūmuši Dievu pašu. Šī tad ir tā vēsts, kas kristiešiem jāizplata visā pasaulē, tajā skaitā ateistiem, jo, arī Dievu noliedzot, tu vari atstumt no savas dzīves kaut ko, kas īstenībā tev ir ļoti ļoti nozīmīgs.
Sektā bēg
no vientulības
— Nesen Aizkrauklē pamanīju afišas ar aicinājumu ierasties uz kādas mesiāniskās draudzes kopā sanākšanu kafejnīcā. Kādēļ eksistē šādas mazās kopienas, un kādēļ cilvēki tām pievienojas?
— Mazās denominācijas, kā tās tehniski pareizi sauc, jeb konfesijas raksturīgas ar to, ka no visa, kas Bībelē teikts, no visa, kas aptverts, saprasts, izmēģināts un aprakstīts Baznīcas vēsturē, parasti paņem kaut ko vienu vai daļu no tā. To tad ļoti, ļoti akcentē un māca, ka jādzīvo ļoti lielā skaidrībā, garīgā tīrībā, un šis ir tas pareizais ceļš. Ja mēs tā darīsim, dzīvē būs svētība un viss labi izdosies. No vienas puses, šīs konfesijas kaut ko arī uztver, kas lielajām baznīcām varbūt paslīd garām, nav tik spilgts. Nereti mazajās draudzēs ir ciešākas attiecības nekā lielajās. Problēma rodas, kad šo kaut ko vienu pretstata visam pārējam. Ja šīs vienas atziņas dēļ noliedz visu pārējo, cilvēks sevi ir nevis bagātinājis, bet daudzējādā ziņā apzadzis. No šejienes radies arī nesmukais vārds “sekta”, kuru šādos gadījumos nereti lieto. Es gan ar tā lietošanu uzmanītos, lai kādu neaizskartu. Bet apzīmējums cēlies no vārda “sektors”. Proti, no pilnā apļa paņemts un akcentēts viens gabals. Mesiāniskā draudze nozīmē, ka akcentēts tiek Jēzus ebrejiskais fons, jūdu konteksts. Salīdzinājumam tas būtu kā pateikt, ka tikai viena maize vai viens ēdiens ir īstais. Lai kā es respektētu viņu izvēli, diemžēl patiesībā maizes, ēdieni ir dažādi.
Arī lielās baznīcas brīžiem uzvedas kā sektas, sevi uzskatot par vienīgo patiesības avotu, un tas nav pareizi. Kopumā Baznīcas vēsturē varam redzēt, ka lielās konfesijas ir spējušas saprast, ka Dievs ir lielāks par mūsu spējām Viņu kaut kā aprakstīt un ielikt konkrētās formās. Tur, kur cilvēki to atceras, tā nav sekta, bet patiešām labā nozīmē draudze un baznīca.
— Tātad tas, kas cilvēkus piesaista šādām mazām kopienām jeb sektām, ir savstarpējā emocionālā tuvība.
— Piederība šādām draudzēm visbiežāk nav intelektuāls jautājums, bet gan emocionāls. Tur ir attiecības, kaut kas piedzīvots. Mēs no malas varam teikt — tas nav līdz galam īsti, bet kas gan mēs esam, lai kādu vērtētu. Cilvēks kādu laiku ir gatavs iet, izbaudīt šo jauno pasauli, kas viņam atvērusies. No šādas domāšanas cilvēku nevar izvilkt ar racionāliem argumentiem, sakot — ko tu tur ej, tās taču ir muļķības, te ir gudrākas lietas! Tas nedarbojas. Tad mēs liekam galvu pretī sirdij. Viņa emocijas pretī mūsu racionālajiem argumentiem. Vienīgais veids, kā varam pasargāt cilvēku, ir attīstīt kā draudzei, sabiedrībai emocionālo klimatu, attiecības. Jo tikai tad mēs nepazaudēsim sevi un citus tāpēc, ka viņi jūtas vientuļi un ir gatavi ticēt diezgan dīvainām lietām, lai tikai piedzīvotu kopību.
Kopēt nozīmē būt
uz plāna ledus
— Mūsdienās būt patiesi kristietim, kopt tradīcijas, piemēram, skaitīt lūgšanu pirms maltītes, ir būt kā baltajam zvirbulim un labākajā gadījumā saskarties ar apkārtējo smīniem.
— Jautājums ir par pašpārliecinātību tās labā izpausmē. Tam, kam es ticu un ko esmu piedzīvojis. Esmu dzirdējis, ka vajag teikt galda lūgšanu, bet pārējie ar mugurkaula smadzenēm jūt, ka te kaut kas nav līdz galam īsts, ka tagad kāds nez ko par sevi mēģina pateikt, parādīt, tad, protams, tā ir milzīga problēma. Mūsdienās tas būtu pavisam normāli, ja pirms ēšanas mēs apstātos, fokusētos, saprastu, kas vispār notiek. Lai nav tā, ka pa roku galam iemetam sevī iekšā un tad vienā brīdī brīnāmies, kāpēc dzīvē pietrūkst struktūras, prieka. Ja cilvēks iekšēji jūt, kāpēc viņam vajag lūgšanu vai kāpēc noliek svētbildi, krusta zīmi, pieņemu, ka viņš vienmēr atradīs labu, neuzbāzīgu veidu, kā to darīt un netaisīt no tā problēmu. Mana pieredze rāda — ja tu pats netaisi kaut ko īpašu, bet vienkārši dari, pārējie ar laiku to pieņem. Esmu pieredzējis situācijas, kad cilvēks kaut ko mēģina darīt, kopēt un ja tad par viņu kāds pasmejas, tad nonāk uz “plāna ledus”, nezina, ko darīt, atbildēt, jo dara to tāpēc, ka “tā vienkārši vajag”!
Tāpēc labākais veids, kā izpaust piederību, ir nevis rituālos, bet pašiem ar savu attieksmi. Kad cilvēki pamanīs, ka esmu rīkojies mīlošāk, taisnīgāk, īstāk attiecies pret cilvēkiem, viņi varētu sākt sev uzdot jautājumu — interesanti, kāpēc tā? Tas ir brīdis, kad dota laba liecība, ka ticība tiešām darbojas, ka tas ir īsts.
Piedzīvojam
ko līdzīgu revolūcijai
— Pēdējos gados, arvien vairāk interesējoties par kristietību, lasot, klausoties, rodas sajūta, ka Baznīca no agrāk dogmatiskās pamazām pārtop par psiholoģiski palīdzošo. Vai mēs šobrīd piedzīvojam tādu kā reformāciju, revolūciju?
— Baznīcas vēsture rāda, ka pastāv 500 gadu cikls, kura laikā notiek attālināšanās no kristīgās vēsts pieredzes un dziļākas izpratnes. Kad pagājuši gadsimti, kuros esam atkārtojuši un atkārtojuši to, kas iepriekš darīts, protams, pamainot, piemēram, noformējumu dievkalpojumā utt., bet nemainot formulējumus un veidu, kā mēs par lietām domājam un sludinām. Kad paiet aptuveni 500 gadu, Baznīcā sākušās lielas transformācijas, pārmaiņu kustības. Pirmie 500 gadi pagāja, kamēr izveidojās klasiskā kristietība, 1054. gadā atdalījās pareizticīgo un Romas baznīca. 1517. gadā ir reformācijas, tajā skaitā luterānisma, sākums. Kā smejies, kopš tā laika pagājis atkal 500 gadu. Ir 2019. gads, un, pēc visa notiekošā spriežot, ir periods, kurā vieni cilvēki saka — mums viss jāturpina, viss ir kārtībā, turēsimies pie formas. Tā teikt, mums ir sava izpratne par to, kāpēc tas darbojas, lai arī ne vienmēr sapratne, kāpēc tas jādara, bet, ja reiz tā vienmēr bijis, nav iemesla neko mainīt. Bet otri, kuri saka — pagaidiet, mēs taču esam apmaldījušies! Atkārtojam vārdus, veicam darbības, par kuriem dziļākas izpratnes mums nav. Mēs nesaprotam, kas tas īsti ir, ka atbildes karājas kaut kur gaisā, nav tiešā kontakta ar reālo dzīvi. Ar to saskārās arī Mārtiņš Luters. Lai arī bija mācīts, praktizējošs kristietis, viņš saprata, ka visas šīs dogmas nedarbojas, neatbild uz viņa dziļi eksistenciālajiem jautājumiem. Reformācija dzima no viņa agonizējošas vēlmes nonākt līdz īstumam, saprast, par ko īstenībā ir runa. Viņa atklājums bija, ka Dievs, Baznīca nav tirgus, kur jāiegulda savi labie darbi, lai pretī saņemtu mūžīgo dzīvību, bet stāsts ir par Viņa mūžīgo mīlestību, kuru mēs ticībā pieņemam. Atkal mēs esam pie šī tukšuma izjūtas un revolūcijas priekšvakarā. Paliks vecā struktūra, cilvēki, kas teiks, ka nevajag nekādas pārmaiņas, pietiek ar to, kas ir. Paralēli rodas jaunais, kas nes kristietību uz priekšu, enerģizē sabiedrību, arī vecās baznīcas, kas tomēr klusībā mācās dzirdēt un beigās atrod veidu, kā izmantot jaunās idejas cilvēku piesaistīšanai. Reformācija notiek, un šobrīd cilvēki ir lielā apjukumā par to, vai ir kāda cita realitāte nekā tikai dzīve, kuru šobrīd dzīvojam. Lielais jautājums ir — ko ticība man nozīmē tagad? Mani vairs neapmierina ideja, ka šī dzīve kaut kā jānodzīvo, lai debesīs būtu labāk. Jauno vēsmu uzdevums ir garīgo lietu attiecināšana šodienā, dzīves jautājumiem, izaicinājumiem, problēmām. Lai nebūtu tā, ka garīgums ir kaut kur paralēli. Ka notiek reālā dzīve, kurā es pēc vilku likumiem kaut ko daru, bet tad ir garīgums, kuru es vienā dienā “ieslēdzu”, aizeju uz baznīcu un esmu citā sfērā.
Nepalikt toksiskās attiecībās
— Padomju laikos cilvēki nejutās tik vientuļi kā šobrīd. Ja agrāk valdīja kolektīvisma gars, kas ne vienmēr nozīmēja ko negatīvu, tad mūsdienās pieaug “vientuļo vilku” sindroms, kas līdzi nes arī pārpildītus pansionātus, pieaugošu depresiju. Vai Baznīca šajā jautājumā var radīt kādu pozitīvu noti?
— No vienas puses, tā ir, jo tam ir vēsturiski un filozofiski iemesli, kādēļ mēs šobrīd tā jūtamies. Ekonomisko, politisko apstākļu dēļ cilvēki mūsdienās var atļauties dzīvot vieni, kas agrāk bija mazāk iespējams. Tam ir savi ieguvumi, piemēram, nav vairs jāmokās toksiskās attiecībās, kurās iznīkst, bet citādāk nevarētu izdzīvot. Visas aptaujas visā Eiropā un arī pasaulē liecina to, ka cilvēki tiešām jūtas vientuļi. Ilgstoši bija uzsvērtas garīgās, individuālās unikālās vērtības, ka tagad esam nonākuši tajā svārsta daļā, tajā galējībā, kurā te nu mēs esam — unikāli, neatkārtojami, īpaši, tiesīgi domāt tā, kā domājam, neviens mums nedrīkst diktēt, kas jādara, esam pilnīgi brīvi, tajā pašā laikā pilnīgi vieni un brīvi arī negatīvajā nozīmē. Un kas trakākais — no bioloģijas zinām, ka cilvēks ir sabiedriska būtne, arī Bībele teic, ka nav labi cilvēkam būt vienam, un tas neattiecas tikai uz laulību, bet uz sabiedrību, kopību. Baznīca var radīt vietu, vidi, laiku, brīžus, struktūru, kurā cilvēki var viens otru sastapt un piedzīvot. Vientulība nav stāsts par to, ka man cilvēku nav līdzās. Pētījumi rāda, ka cilvēks var darbā satikt simtiem cilvēku dienā, bet justies absolūti viens. Tāpēc, ka nav līdzās kāda, ar kuru var dalīt kopīgus mērķus, pasaules izjūtu. To var dot baznīcas. Te atgriežamies pie jautājuma par sektām, kuras cilvēkam var dot reālu kopības izjūtu. Tas nekas, ka idejas ir ļoti dīvainas, bet cilvēks vairs nav viens ar savām pareizajām atbildēm.
Sākumā mēs visi bijām barā, kopā. Sākumā kā mazi bērni, kad esam pakļauti vecākiem un mūsu individualitāte vēl nav izveidojusies, bet ir jābūt tam solim. Manuprāt, tas ir veselīgs attīstības cikls un ceļš, kad cilvēks spēj nostāties uz savām kājām un saprast, ka nav pareizi būt līdzatkarīgās attiecībās. Saprast, ka jāspēj pašam stāvēt uz savām kājām. Un tad es jūtos vientuļš. Ir divi varianti. Viens — vai, viss tas individuālisms bija nepareizi, mums jālec atpakaļ atkal līdzatkarīgās attiecībās, jāļauj kaut kādam kaut ko pārņemt, jo jūtos tik slikti kā nekad agrāk. Otrs variants — tev jāiet uz priekšu! Tu esi indivīds un mērķtiecīgi meklē attiecības ar citiem cilvēkiem. Nevis lai izkustu, izjuktu, lai pazaudētu individualitāti, bet, saprotot, ka esmu brīvs un viens pats, bet es gribu veidot attiecības ar citiem. Ja es tiešām esmu brīvs indivīds brīvā valstī, man nav jāprasa atļauja, lai kādam piezvanītu, uzaicinātu parunāt, lai sāktu veidot attiecības, kuras beigu beigās man pašam ir svarīgas un vajadzīgas. Brīžiem mums nav laika, naudas un vēl citi iemesli, kādēļ tiešām nav tik vienkārši attiecības kopt un veidot, bet, ja tā pavisam godīgi, tas viss ir pārvarams, ja apzināmies, ka mums tas ir vajadzīgs. Vientulība ir ļoti postoša cilvēkam, tāpēc, kamēr vien spējam rokas un kājas kustināt, mums jārūpējas par konkrētu, dziļu attiecību kopšanu. Tas mūs arī pasargās no sektām un politiskiem brīnumiem.
Dzīves kulminācijas, kopsavilkuma punkts
— Pēdējā laikā arvien brīvāk, ne vairs tabu līmenī runā par nāvi, par to, kas būs pēc tam.
— Kristietībā nāve ir nopietna. Tā sastāv no diviem komponentiem. Pats nāves fakts un jautājums — kas ar mani notiek tālāk. Otrs ir miršanas jautājums. Dažkārt cilvēkus pamatoti biedē ne tik daudz doma, ka varētu nomirt tādā nozīmē, ka būt kaut kur citur vai vienkārši nebūt, bet tieši kā tas viss būs — kāds būs šis process. Es kā kristietis pretojos idejai, kas saka — nāve, tas nav nekas īpašs, pārejam no vienas formas citā. Tas ir kaut kas ļoti nopietns — dzīves kulminācijas, kopsavilkuma punkts. Ļoti, ļoti nozīmīgs un ļoti īsts mirklis. Pozitīvais ir, kā kristieši saka: padomāsim godīgi — tas milzīgais, mūsu prātam neaptveramais spēks, kas mūs šeit ir izveidojis, jo, pilnīgi godīgi ieskatoties sevī, saprotam, ka pats fakts — ka es šeit esmu — nav manis izvēlēts. Tas vienkārši ir noticis. Mēs sevi nedzemdējam, neveidojam. Tad nu izveidots, radīts esmu bažu pilns par to, kas notiks tālāk. Kristieši saka — jāmācās paļauties šim procesam. Ja reiz radītājs mūs radījis tādus, kādi šeit esam, mums nav iemesla neuzticēties. Mums nav iemesla neuzticēties procesam, kas mūs atvedis līdz šim brīdim, domājot, ka tas nedarbosies arī tālāk vai ka tas būs kas briesmīgs salīdzinājumā ar to, kas bijis tagad. Saprotu, ka prāta līmenī ir grūti to pieņemt, bet uz to jāstrādā. Mācīties paļauties uz lielo radītāju un kura rokās mēs neizbēgami atgriežamies. Stāsts par Jēzu ir vēl viens apliecinājums tam. Viņš nomira 33 gadu vecumā, pašā spēku briedumā, nevis sirmā vecumā, kad varētu teikt — garš mūžs nodzīvots, un nāve ir pašsaprotama. Bet kristieši saka — nē, tieši šajā vecumā viņš savu uzdevumu izpildīja līdz galam. Tāpēc, lai arī nenoliedzami, dramatiska lieta kā nāve ir ar savu jēgu un rodas tajā brīdī, kad to ieraugām Dieva kontekstā. Tāpēc nevajag novienkāršot to līdz vienkāršām prāta konstrukcijām, kuras beigu beigās izšķīst. Tieši tajā brīdī, kad īsti saskaramies ar savu nāvi. Un tas nekas, ka pieredzētas citu nāves, tās neko nepasaka līdz tam brīdim, kad, piemēram, no sava ārsta dzirdi sakām — atlicis dzīvot divas nedēļas. Tikai tā dzīve, kuru pats esi nodzīvojis ar visām savām kļūdām, ir tā lielā vērtība Dieva priekšā un kā ķieģelītis lielajā nākotnē. Tā nezūd, nesadalās atomos un neizplēn. Tas nav aiziet tālāk un aizmirst par visu šito murgu uz Zemes, bet apzināties, ka dzīve ir ļoti vērtīga.
Kā Vecās Derības jaunajā tulkojumā Ījaba grāmatas noslēgumā rakstīts: “Ījabs nomira vecs un sāts savu dienu.” Skaists pabeigtas dzīves apraksts. Nevis nomirt ar sajūtu, ka nemaz neesmu vēl dzīvojis, piedodiet, dodiet man vēl divas minūtes, es vēl kaut ko mēģināšu sagrābt. Būt paēdušam, nodzīvojušam vienu labu dzīvi. ◆
