“Galvenā atziņa, ko esmu guvusi, — nedrīkst bradāt pa cilvēkiem”

2019. gada 12. aprīlis 00:00

“Šis man ir īpašs laiks, jo pārdomāju to, kas mūs veido, kā mūs ietekmē cilvēki, kurus mēs satiekam nejauši un ar nolūku. Tas, ko redzam apkārt, ko pamanām citos, stāsta par mums, jo, paņemot spoguli un pagriežot to pret sevi, tajā var ieraudzīt savu atspulgu. Jāmācās ieskatīties sevī, nevis censties mainīt otru vai apstākļus,” teic skrīveriete Baiba Bērziņa.
Saruna ar Baibu izvēršas ļoti atklāta, draudzīga, un dažas vērtīgas, personiskas atziņas palika ārpus laikraksta slejām, tomēr ceru, ka izdosies uztvert svarīgāko no skrīverietes atziņām — augt. Augt kā cilvēkam, personībai, meitai, sievai, mātei un draudzenei, iedvesmojoties no dabas, pozitīvām emocijām un cilvēkiem sev līdzās.
Šis ir īpašs laiks
— Sacījāt, ka šobrīd jums ir īpašs laiks dzīvē. Ar ko tas saistīts?
— Nesen aizsaulē aizgāja mans tētis, tāpēc daudz ko pārdomāju, izvērtēju. Pirms piekrist intervijai laikrakstā, domāju, vai man ir, ko teikt, un vai vēlos to darīt publiski. Sapratu, jā, man ir, ko teikt! Daudz domāju par to, ka mani vecāki manī ir tik daudz ielikuši no sevis, lai es veidotos par tādu cilvēku, kāds esmu šobrīd. Par to domāju arī laikā, kad pie manis uz studiju vecāki atved savus bērnus — varbūt es viņiem varu būt tas cilvēks, kurš ar klusu, nemanāmu padomu un līdzāspastāvēšanu var iepilināt mīļumu pret mākslu un dabas skaistumu. Ne visās ģimenēs bērniem to māca, ne visi tam pievērš uzmanību, bet man šķiet, ka bērna attīstībā tas ir ļoti svarīgi. Ļoti vēlētos, lai es kādam varētu būt tas cilvēks, kurš var palīdzēt radīt ne tikai interesi par mākslu, bet spētu arī iedrošināt atklāt sevī talantu.
— Kādi ir jūsu vērojumi, kāpēc nereti šīs garīgās lietas paliek otrajā plānā, lai gan skaidrs, ka bez tām nav iedomājama pilnvērtīga cilvēka attīstība, personības veidošanās?
— Man šķiet, ka viss ir atkarīgs no mums pašiem. Atceroties, kā mēs augām — vecāki daudz strādāja, bija daudz rūpju arī pēc darba, gandrīz visiem bija dārzs, kurā darāmā pietika arī bērniem. Tāpēc arī tagad man ļoti patīk dārza darbi, patīk sēt un stādīt, patīk zemes smarža. Man tas liekas tik pašsaprotami, nu kā pavasarī var nesēt un nestādīt! Ne vienmēr tie ir vecāki, kuri mūs ietekmē, ievirza kādā gultnē. Man bija tante, kura manus vecākus nepārtraukti mudināja, sakot, ka Baibai noteikti jāiet mākslas skolā. Viņa tik ilgi to stāstīja vecākiem, kamēr viņus pārliecināja, un tālāk jau vecāki bija tie, kuri darīja visu, lai es ietu, mācītos, lai man būtu interesanti. Vecāki gādāja, lai jau no bērnības paplašinātu mūsu redzesloku, veda uz teātra izrādēm un muzejiem, viņiem tas bija pašsaprotami. To, kādu iespaidu uz cilvēci atstās šis moderno tehnoloģiju laikmets, mēs nevaram pat nojaust, to varēs apzināt tikai pēc simtiem gadu, taču es atceros, kas atstājis lielu iespaidu uz mani. Mums mājās bija daudz grāmatu, un arī pie tantes mājās bija pilni grāmatu plaukti, viņai bija arī daudz gleznu. Mūsu dzīvoklī bija tikai dažas gleznas, viena no tām bija neliela eļļas glezna ar mežrozītēm, nezinu, kur vecāki tajā laikā tādu dabūja. Es to ļoti spilgti atceros, un tas noteikti mani ir ietekmējis — var dzīvot arī tā, tas stāsta par cilvēku paradumiem, par to, ka arī skaistas un garīgas lietas ir pašsaprotamas un nepieciešamas.
Stiprina kopīgi pārgājieni un plānās pankūkas
— Kā audzināt savu dēliņu?
— Svarīgi bērnam parādīt un veidot kopīgus ieradumus, ko vēlāk viņš varēs turpināt savā ģimenē. Es domāju par to, ka dēls nebūs visu mūžu kopā ar mani, viņš izaugs un aizies, tāpēc svarīgi šajā laikā, kad esam līdzās, kad viens otram esam vistuvākie cilvēki, bērnu “piepildīt” ar domām. Tas nav stāsts par ģimenes finansiālo situāciju, cik daudz varam atļauties tērēt, tas ir stāsts par mūsu uztveri. Tas, kas nemaksā naudu, ir mūsu laiks, domāju par to, ko es viņam varu iedot šodien. Skrejošā darbdienas rītā, kad visi steidzas, ir tik svarīgi atrast pāris minūtes, lai apvaicātos, kā tu gulēji, kā tu šorīt jūties, novēlēt, lai ir laba diena. Tām nav jābūt greznām brokastīm pie smalki klāta galda, bet tā ir uzmanība katru dienu, un to bērns uztver, tas iesēžas viņa apziņā. Ne vienmēr vajadzīga nauda, ne vienmēr jāiet ārpus mājas, lai ar bērnu aprunātos, var jau arī izdarīt citādāk: bērnam pa logu var parādīt saulīti — paskaties, cik tā ir skaista, vai, nesot atkritumu maisu, var pasaukt bērnu līdzi un paraudzīties debesīs, cik tur ir skaists mākonītis, cik mīlīga skudriņa aizrāpoja pa taciņu! Tas neko nemaksā, bet tas ir laiks, ko atvēlam bērnam, tādējādi arī viņš pievērš uzmanību šīm lietām, skatās plašāk, mācās ieraudzīt, atšķirt svarīgo no mazsvarīgā.
— Vai jums arī ir kāda sava ģimenes tradīcija?
— Jā, izdomāju, ka sestdienas vai svētdienas rītā visi kopā iesim pastaigāties. Sākumā — ar norunu, ja ārā ir labs laiks, un es pēc tam cepu plānās pankūkas. Pirmais eksperiments jau bija — bridām pa brikšņiem gar upmalu aptuveni divdesmit minūtes, arī dēliņš gāja kājiņām. Lielākais ieguvums no kopā pavadītā laika ir pārdomas, ko šis pārgājiens deva mums kā ģimenei? Visu ceļu dēliņam stāstījām, ka tagad ejam pārgājienā, ka tajā dodas kājām, nevis ar ratiem vai opā, ir grūti, bet jāiet. Ko tas maksā? Neko, tas ir jānoorganizē, jāpārvar kūtrums. Sieviete ir tā uguntiņa, dzirkstelīte, kura noskenē, apjauš atmosfēru ģimenē un domā, kā varētu darīt labāk, citādāk, nekā ierasts. Var jau brīvdienu rītā ieslēgt arī televizoru, sastiept brokastis gultā un pavadīt laiku kopā, neizejot no mājas, bet tas man neliekas forši. Man liekas, cilvēkam jāiet dabā, jābūt svaigā gaisā, jāstaigā. Ja esmu satraukta, vienmēr eju ārā pastaigāties. Man ir ļoti daudz enerģijas, un brīžos, kad jūtu, ka tās ir tik daudz, ka tūlīt “tvaiks” ies pāri, man vajag vai nu rakt zemi, vai staigāt. Tad iekšēji sakārtojos un mājās nāku mierīga, ar jaunām domām. Man nesagādā grūtības pastaiga lielā salā vai lietū, dievinu aukstos un dzestros ziemas rītus.
Ieskatīties
sevī
— Kā esat mainījusies attiecībās ar saviem tuvākajiem cilvēkiem? Domājat, kā jūsu pateiktais vārds un rīcība atbalsojas otrā cilvēkā, analizējat savu rīcību?
— Jā, par to domāju. Ne vienmēr viss izdodas, bet aizdomājos, ka manis teiktais vai padarītais dažkārt otrā cilvēkā atbalsojas sāpīgi. Es arī augu, katru dienu. Ja sevi salīdzinu, kāda biju pirms 15 gadiem, kādas tolaik bija manas vērtības, šobrīd apzinos, ka tās pilnībā ir mainījušās. Pārmaiņas manī notikušas pamazām — meklējot, lasot, domājot un analizējot, kas manī rezonē, kas raisa pārdomas. Galvenā atziņa, ko esmu guvusi, — nedrīkst bradāt pa cilvēkiem. Ļoti svarīgi cienīt otra ģimeni, un, ja cilvēkam ir ģimene, tas ir jārespektē, tā ir svēta lieta. Agrāk man likās, ka esmu spēcīga, nu tāda ar “uzplečiem”, pati visu varu, un man nevajag vīrieša atbalstu, palīdzību, bet tagad tas ir mainījies. Arī atziņa, ka es vairs tā negribu justies.
— Vērojat arī apkārtējos notikumus, cilvēkus?
— Ir vērts kādreiz pavērot apkārt notiekošo, jo bieži vien tas, ko pamanām citos cilvēkos, ļauj labāk iepazīt un analizēt sevi. Nereti tas, ko pamanām citos, ir mūsu pašu atspulgs. Kaut vai ikdienā, veikalā iepērkoties, mums, sievietēm, ātri gribas savā ierastajā tempā nopirktās preces salikt iepirkumu maisiņā, paķert to un skriet. Tas ir apzināts darbs, daudz strādāju ar sevi, sakot — Baiba, nu neķer to maisiņu, tev līdzās ir vīrietis, pastāvi un pagaidi, viņš visu izdarīs. Viņš labprāt to izdarīs, ja sieviete viņam to atļaus. Bet mums tik ļoti gribas sēdēt zirgā un diktēt visu notiekošo pēc sava ātruma, ka nereti pēc šī straujā skrējiena mēs, sievietes, ļoti nogurstam. Šobrīd izbaudu laiskumu, tādu mieru un rimtību šajā jomā, jo jaunības gados, kamēr studēju, ļoti daudz nācās braukt ar sabiedrisko transportu, stiept smagas krāsu bundžas un lielus formātus. Biju nostiepusies, fiziski nogurusi, tāpēc tagad ir tā, ka man negribas stiept smagos iepirkumu maisiņus no veikala. Arī mājās — mums liekas, ka vīrietis mūsu vajadzības un vēlmes “nolasa” un viņam piemīt telepātiskas spējas, taču tā nav.
— Nevēlaties izrādīt, ka esat stipra sieviete, kura pati visu var?
— Sievietes stiprums jau nav tajā, ka es pati visu varu, ka skrienu pa priekšu, pati atveru sev durvis. Jā, protams, arī tā var, bet es to vairs nevēlos. Ir jāplūst. Nevis tā bezatbildīgi un naivi — kur dzīve nesīs, tur nesīs, bet tādā nozīmē, ka ne vienmēr sevi un savas vajadzības jānoliek pirmajā vietā. Ir vērts kādreiz paiet maliņā, ieņemt vērotāja pozīciju, paskatīties, ka tev līdzās ir arī citi cilvēki, un ir vērts ieklausīties arī viņos. Svarīgi paraudzīties apkārt un saprast, kādi cilvēki mums ir līdzās, ar kuriem mijiedarbojamies, kā mūs ietekmē viņu teiktais un otrādi. Par to ir vērts padomāt.
Man patīk tā sajūta, ka es zinu, ka varu pati, bet man ir svarīga apziņa, ka vīrs ir mana spēcīgā aizmugure. Mācos respektēt vīra viedokli, un ar manu raksturu tas ir ļoti grūti, un šobrīd apzinos, ka liktenis tā ir speciāli visu piespēlējis, lai es mācītos cienīt vīrieša viedokli un rīcību kā vienu veselumu. Uzskatu, ka mana lielākā dzīves skola ir caur tēvu, vīru un dēlu — tas ir jāmācās. Krieviem ir tāds trāpīgs vārds “zamužem”, tas nozīmē, ka sievietes vieta ir aiz vīra, viņai ir jāseko vīram. Tas nenozīmē, ka tāpēc tu esi sliktāka, mazāka par citām sievietēm, bet tas ir tas, kas mani nodarbina, kas mani šobrīd interesē. ◆

Pieturzīmes

◆ Beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžas tekstilnodaļu un Mākslas akadēmijas tekstilnodaļu.
◆ Izveidojusi radošo studiju “Lapa” Aizkrauklē.
◆ Ģimene — vīrs Ainārs un dēls Roberts.

Staburags.lv ARHĪVS

“Galvenā atziņa, ko esmu guvusi, — nedrīkst bradāt pa cilvēkiem”

Kategorijas