Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 5. aprīlis 00:00

(8. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
32. diena
Esam Pekinā!
No rīta jāpamet restorāns, kurā brokastīs sanākušie čāpstina tā, ka skan arī ārā. Tas tiešām ir traki kaitinoši.
Pekinā ir diezgan kontrastainas temperatūras. Vasarā te gaiss iesilst līdz pat 42 grādiem, bet ziemā valda arī -27 grādu sals. Labākais laiks pilsētas apmeklēšanai esot rudens un pavasaris, izņemot ķīniešu brīvdienu laiku, kas sākas šodien.
Pekina kā galvaspilsēta kalpoja sešām ievērojamām dinastijām vairāk nekā 21 gadsimtu. Starp citu, Pekinas pīles ēšanas tradīcija aizsākās ar Mingu dinastiju pirms apmēram 600 gadiem. Pavāri no visas pasaules ceļoja uz Ķīnu, uz Aizliegto pilsētu, jo vēlējās gatavot imperatoram tāpēc, ka tikai labākie pavāri varēja ieiet pils virtuvē. Kad 1911. gadā visām dinastijām pienāca gals, pavāri pameta Aizliegto pilsētu un sāka strādāt Pekinas restorānos, atnesot sev līdzi arī Pekinas pīles recepti. Pekinas pīle burtiski kūstot mutē, un to noteikti arī pamēģināsim!
Bet nu dodamies uz Aizliegto pilsētu, kas ir ķīniešu arhitektūras brīnums un labākais paraugs. Te ir pasaules lielākā labi saglabājušos viduslaiku koka struktūru kolekcija. Bet līdz tai vēl jātiek.
Ielās staigā apsargi, visbiežāk pa trim rindiņā, citi trijatā sargā pieminekļus.
Satiksme ir liela, cilvēku daudz. Pa ceļam piestājam pie maizīšu cepējiem. Protams, mums uzreiz rokās tiek iespiesta ēdienkarte ar mums saprotamiem uzrakstiem, bet mēs norādām uz tāfelīti ķīniešu valodā. Tur cenas ir daudz zemākas. Izdodas iegādāties brokastis, lai gan tas nemaz nav tik vienkārši, ja neuzstāj, ka gribi vietējo cenas. Tomēr kopumā ēdiens te ir lēts, vien jātiek galā ar tulkojumu, kura vienkārši nav.
Pie pils esam pusastoņos rītā, bet te jau cilvēku pūļi stāv rindās. Līdz astoņiem sarodas tādi bari kā Latvijas lielākajā koncertā. Kā viņu te var būt tik daudz!? Kā vispār iespējams izstāvēt šīs rindas? Tā arī neatrodam, kur nopirkt biļetes. Apsargi rāda uz kādu svītru koda bildi, uzlīmētu uz stabiem. Tā esot jānofotografē un internetā jāsamaksā tas, kas tur uzrādoties. Bet mums jau nav ne interneta, ne tādu apmaksas variantu. Jau esam sapratuši, ka te par ārzemniekiem daudz nedomā. Dodamies uz galveno laukumu, kas ir pavisam netālu, bet visas ielas līdz tam noslēgtas, un caur pārbaudēm iespējams tikt vien tad, kad tiek uzrādīta personalizēta autobusa biļete. Ejam atpakaļ uz galveno ielu. Mums te viss ir pārāk nesasniedzams. Un nesaprotams.
Nevaram atrast interneta pieslēgumu, bet kaut kā negribas iet atpakaļ to gabalu līdz stacijai, kur to izdevās noķert. Ieejam “Samsung” centrā, kur mums tiek piedāvāta SIM karte. Cenas ir astronomiskas. SIM karte maksā, sākot no 60 eiro. Jā, tieši tik daudz! Dodamies ķert internetu pie kāda lielveikala.
Pēc trīs stundu mēģinājumiem ko sarunāt ar ķīniešiem švakā internetā, kāds puisis piedāvā satikties metro pieturā un izguldīt mūs viņa istabiņā par 9 eiro diennaktī. Uzrakstām viņam — līdzko pametīsim šo konkrēto punktu, interneta mums nebūs. Un dodamies uz norunāto vietu.
Maldāmies metro tuneļos, kas ievīti lielveikalos un pārpildīti cilvēkiem. Metro arī esam īsts brīnums. Dīvaini, ka šodien redzējām vien sešus ārzemniekus.
Publiskais transports te ir trakums. Ir četrpadsmit metro līnijas, vēl tikpat plāno ieviest līdz 2020. gadam! 590 vilcieni katru dienu pamet Pekinas galvenās stacijas. 9 miljoni cilvēku ik dienu tiek pārvadāti metro.
Sasniedzam metro galapunktu stundas braucienā no centra. Paliksim 25 km attālumā no lielākajiem Pekinas apskates objektiem, taču galvenais tagad ir atpūsties un izgulēties. Divos sarunātajā tikšanās vietā puiša nav. Jau pustrīs, vēl joprojām gaidām. Daži mūs nofilmē, kāds onkulis pat nokrīt no riteņa, trīs reizes atskatīdamies. Bez piecpadsmit minūtēm trijos sākam jautāt vietējiem, lai padalās ar internetu. Daži mūs nesaprot, bet atrodas kāds jauks puisis, kas zina arī pāris vārdu angliski. Dabūjuši internetu, uzreiz uzrakstām ķīnietim, kas mums solīja istabiņu. Tas atbild, ka drīz būšot. Ceram, ka tiešām nebūsim apmānīti.
Pēc desmit minūtēm ierodas puisis ar motociklu un piekabi. Tas ir viņš! Sēžamies piekabē, tiekam nogādāti līdz lielai divstāvu mājai, kuru puisis dizainējis pats. Viņš ieved mūs istabiņā, un ar interneta tulkotāja palīdzību izrāda apkārtni.
Ir jauki, vien mazi suņuki iesieti ķēdēs, un, kā jau ķīnietim, apkārt ir neliela misenīte. Jau pirmajā dienā pie kaučsērferes ievērojām, ka ķīniešiem tīrība īsti nerūp. Visur samētātas mantas, ēdienreizes pie netīriem traukiem, kas uz galda un izlietnē krājas kalniem. Nez vai tā ir visiem? Bet puisis ir jauks. Vakariņās mums pasniedz no vietējā restorāniņa atvestus pelmeņus, kas, protams, jāēd ar kociņiem. Sarunājamies ar tulkotāja palīdzību.
33. diena
Šodien atpūšamies! Tā kā mūsu piedzīvojuma sākums Pekinā nav bijis spīdošs, ļaujam sev nedaudz atvilkt elpu no tā visa, lai sāktu visu no sākuma. Esam pašā Pekinas nomalē, tāpēc arī steigties nekur nav vērts. Guļam 13 stundas un tad dodamies lejā brokastot. Mūsu jaunais draugs ir pazudis, bet vēlāk ierodas ar brokastīm. Mēs jau esam sagatavojuši savu roltonu, bet viņš uzstāj — brokastīs taču jāēd ķīniešu īpašās maizītes ar olu un desu un viena noteikta veida pelmenis. To gan viņiem daudz!
Dienu pavadām, kārtīgi izplānojot savu tālāko ceļu, — nezinām, vai internets pēc šīs dienas mums maz būs pieejams. Tā kā esam nolēmuši izvairīties no milzīgās Šanhajas un vairāk ļauties Ķīnas pārsteidzošajai dabai, izpētām visus iespējamos nacionālos parkus. Internetā iegādāties neko nespējam, jo “Swedbank” karte tiek vienkārši atraidīta. Vakarā tiekam pārliecināti — mums jāiet uz nakts tirgu, kas ir sešu kilometru attālumā. Lai arī vakardien puisis teica, ka mūs aizvedīs, šodien jau iesaka doties ar autobusu. Paskatāmies — lai tur nokļūtu ar busiņu, jāvelta stunda. Kājām tikpat. Dodamies kājām. Mūs sagaida neliela vilšanās. Patiesībā visu šo iešanu varējām aiztaupīt. Bijām iedomājušies, ka nakts tirgus būs gluži tāds kā Taizemē, kur no pārpilnības stendi lūst, bet te ir vien iepirkšanās centrs, kurā tiek lēti tirgoti dažādi apģērba gabali. Ieejam lielveikalā un paņemam pa aliņam atpakaļceļam. Atpakaļ dodamies pa mazākām ieliņām. Te tiešām arī krūmos dzīvo cilvēki! Un tā ar kārtīgu gājienu noslēdzam šo dienu. Rītdien sākam īsto Pekinas apskati!
34. diena
Dodamies uz centru. Metro stacijā sanāk pārpratums — pēc ieteikuma paņemam metro karti, cerot uz atlaidēm, bet tādu nemaz nav. Metro karte vienkārši atvieglo biļešu iegādāšanās procesu — nav jāstāv rindās, jo kartē var ielikt tik naudas, cik vēlies. Bet pati karte maksā trīs eiro. Nu nav taču tā vērts! Diemžēl netiekam pie vīzām. Nedaudz sarūgtināti dodamies uz tirgu, kas ir lielākais antikvariātu tirgus Ķīnā, visvairāk apmeklētais. Te visbiežāk atrodami akmeņi, un redzams, ka vietējie, kas tos pērk, ir īsti lietpratēji. Tie nāk ar lupām un pārbauda tos, jo nav jau retums, ka tirgū tiek pārdots kas mākslīgs.
Klāt ir pusdienlaiks, pie tirgotājiem iegādājamies pusdienas, kas tiek pārdotas plastmasas kastītēs. Te ir lipīgie rīsi, dārzeņi un nedaudz gaļas. Rīsiem noteikti jābūt lipīgiem, lai tos saņemtu ar kociņiem. Nav brīnums, ka vietējie mūs filmē un fotografē. Daži, vienkārši atvēruši mutes, skatās, kā vistumšākajā iespējamajā vietā ēdam savas pusdienas. Dodamies uz Pekinas zoodārzu. Te ir apskatāmi 5000 dzīvnieki, apmēram 450 sugu. Ieejas biļete gan ir pārsteidzoši lēta un izmaksā vien nepilnus divus eiro. Sākumā esam sajūsmā — lielie pandas spēlējas savā nodabā, pērtiķēni izklaidējas lielajā būrī. Pēc divu stundu spiešanās lielajā pūlī sākam nogurt. Ir dzīvnieciņi, kas atrodami vien Āzijā un Āzijas zoodārzos, un tos arī apskatām, bet daudz ko nākas izlaist, jo vienkārši vairs nevaram atrasties ķīniešu barā. Lai arī tik jaukus vietējos esam satikuši, lielos pasākumos tie ir ļoti pavirši un netīrīgi, tāpēc arī nogurdinoši. Pēc pirmās nakts parkā esam saķēruši iesnas. Bet ko gan aliņš par 20 centiem un pelmeņi neizārstēs.
Forši gan, ka Pekinā tualetes ir bez maksas. Lai kā krievi lepojas, ka Krievijā šie pakalpojumi ir tik pieejami — te sakārtotas tualetes ēkas ir uz katra stūra, arī metro stacijās. Vien poda vietā caurums, un tualetes papīra nav... Drīz nokļūstam Rietumu dzelzceļa stacijā, kas ir īsts haoss. Liekas, visa Ķīna kaut kur sataisījusies braukt! Izdodas iegādāties biļetes sestdienai. Pāris stundu skriešanas, stresa, nesaprašanās, bet nu jau esam metro un dodamies mājup. Šī bijusi tāda traka dieniņa, bet ķīniešu svētki tikai sākušies! Nevaram vien beigt apbrīnot glaunās mašīnas ielās — nemaz nešķiet, ka ķīnieši varētu būt tik bagāti, lai ko tādu atļautos! Bet pakustēties Pekinā — tas ir kas nereāls! Mēģinām iegādāties biļetes uz Aizliegto pilsētu, bet tur ierobežojums — 80 000 cilvēku dienā. Un viss pārdots! Ceram, ka rītdien tiksim uz Lielo Ķīnas mūri.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas