Ārējais košums ataino iekšējo pasauli

2019. gada 5. aprīlis 00:00

292

Vakar 41. dzimšanas dienu atzīmēja aizkraukliete Rudīte Luckāne. Kolorīto jauno sievieti grūti nepamanīt — viņa izceļas ar spilgtu matu krāsu un košiem tērpiem. Taču viņas visskaistākā rota ir neviltotais smaids. Rudīte ir no tiem cilvēkiem, kuri kā gaisma staro vienmēr un visur. Viņas laimes pamatā ir ģimene.

Pastarīte aiz brāļu “mūra”
Rudīte nāk no kuplas sešu bērnu ģimenes Daudzesē. Jubilārei ir trīs brāļi un divas māsas, viņa ir ģimenes pastarīte. Bērnība pagāja kā jau laukos — strādājot un gādājot par lopiem. Brīvajā laikā Rudīte nodarbojās ar sportu, aktivitātes patīk arī šodien. Nu jau trīs gadus viņa spēlē handbolu Skrīveru sieviešu komandā. “Līdzās mājai bija futbola laukums, uz kuru tik bieži gājām, ka zāle tur neauga. Vidējais brālis bija traks uz futbolu, tāds ir joprojām, tikai tagad spēlē veterānu komandā. Kopā gājām un sitām bumbu vārtos. Skolas laikā iepazinu arī citus sporta veidus. Sporta stundas bija manas mīļākās nodarbības skolā, varēju darboties no rīta līdz vakaram,” par bērnību stāsta jubilāre. Vaicāta, kā ir uzaugt tik kuplā saimē, Rudīte stāsta, ka tagad ir labi. “Ar vecāko māsu man ir 16 gadu starpība. Kad es paaugos, viņa jau bija devusies savā dzīvē. Ar dvīņiem, kas ir otri jaunākie, man ir astoņu gadu starpība. Visiem es biju sīkā. Taču par tādu “mūri”, kādi man bija brāļi, citi var tikai sapņot.”
Pēc Daudzeses pamatskolas Rudīte turpināja skoloties Aizkraukles 2. vidusskolā. Laikā, kad sākās pieteikšanās augstskolā, Rudītei veica operāciju un izglītības iegūšanu nācās atlikt uz gadu.
Rudīte vēlējās kļūt par veterinārārsti. Viņa sapņoja par lielu kaķu un zirgu fermu. Bērnībā kolhoza veterinārārste bija laba mammas draudzene. Kad vasarā vajadzēja strādāt, Rudīte devās viņai palīgā. Veterinārārstes patīkamā daba un profesijas izvēle stiprināja jubilāres pārliecību, ka veterinārārsti ir lieliski cilvēki.
Lai nesēdētu rokas klēpī salikusi un nezaudētu gadu, jubilāre devās uz Vecbebru tehnikumu, lai apgūtu pavāra arodu. Liktenis vēlreiz lika šķērsli diploma iegūšanā — Rudīte bija pirmdzimtā gaidībās. “Ar vīru Gati agri kļuvām par vecākiem. Kad Linards piedzima, man bija 18 gadu. 1997. gada 15. februārī ar vīru mijām gredzenus. Vēl pēc kāda laika piedzima meitiņa Dagmāra. Ģimene ir mans lielākais dārgums. Viņi ir mans spēks un mana laime, mans “mūris” un mana dzīves jēga. Iedvesma un atbildība, mīlestība un vājība,” par vismīļākajiem teic jubilāre. Kad bērni paaugās, Rudīte sāka strādāt salonā “Centrs” Aizkrauklē, kur tagad ir vadītāja. “Darbs man ļoti patīk. Mums paveicies, ka salīdzinājumā ar pārtikas preču veikalu pie mums neapgrozās apšaubāms kontingents. Patīk komunikācija, darbs ar cilvēkiem.”
Mamma
bez aizspriedumiem
Tagad, kad bērni lieli, jubilāre vairāk laika var veltīt sev un vaļaspriekiem. Brīvajā laikā svēta lieta ir handbols, vasarā ar ģimeni tiek spēlēts volejbols. Jubilāre kopš bērnības nespēj vienaldzīgi paiet garām krustvārdu mīklām. Ja gadās vārds, kura nozīmi Rudīte nezina, tas tiek noskaidrots un pierakstīts īpašā kladītē, kurai nu jau pāris gadu desmitu.
Rudīte ar ģimeni iesaistās daudzos pasākumos un aktivitātēs. Brīvdienās laiks tiek pavadīts ar bērniem, priekšroka tiek dota aktīvai atpūtai. Vairums jauniešu izvēlas vienaudžu kompāniju, tikai ne Rudītes bērni. “Meita mani aicina kopā ar viņu doties izklaidēties uz Vecrīgu. Bērni no mums nekautrējas, tieši pretēji, mums ir ļoti labas, draudzīgas attiecības. Kad viņi bija mazi, visu darījām kopā. Mana mamma agri aizgāja, līdz ar to bērniem nebija vienas vecmāmiņas, kas varētu viņus pieskatīt. Vīramāte dzīvoja pilsētā, taču tolaik strādāja. Sapratām, ka paši esam atbildīgi par saviem bērniem, neviens mums nepalīdzēs. Tā mēs visu darījām kopā. Uz koncertu, zaļumballēm gājām ar bērniem. Esmu moderna mamma bez aizspriedumiem. Bērnībā manai mammai bija maz laika bērniem, bija daudz jāstrādā. Tagad par attiecībām ar bērniem varu sevi paslavēt un uzsist pa plecu. Mums ir stipra saikne, jūtu izrādīšana ir tas, kā, iespējams, man pietrūka bērnībā. Es viņiem uzticos, pieņemu viņus kā pieaugušus cilvēkus, kuriem ir savas domas un viedoklis, kas tiek ņemts vērā un cienīts. Tieši tas veicina sadarbību un sapratni ģimenē.
Jaunībā spēlēju šahu, tas man palīdzējis attīstīt domāšanu un vienmēr plānot soli uz priekšu. Kad bērni bija mazi, stingri noteicu robežu, kura jāievēro, lai nesavainotu sevi un neapdraudētu citus. Man bija svarīgi censties viņus pasargāt. Stingrība izpaudās gādībā. Tagad man nav problēmu laist bērnus savā dzīvē, esmu droša, ka viņi ir gudri un prātīgi.”
Lipīgais
pozitīvisms
Rudīti ir grūti nepamanīt. Piezemētie toņi nav domāti viņai, vislabāk jubilāre jūtas ar košu matu krāsu un tērpusies dzīvespriecīgu krāsu apģērbā. Krāsas Rudīti vienmēr saistījušas. Kad Latvijā ienāca ārzemju mode un beidzot varēja iegādāties košus tērpus, Rudīti neviens nesaprata, pat rādīja ar pirkstiem. “Tagad tā ir kļuvusi par normu. Košums ļauj man justies ērti un labi. Esmu mēģinājusi, piemēram, matos turēties pie zemes toņiem — brūna un melna, taču nejutos ērti. Man vajag zilu, zaļu, violetu, bordo! Ārējais košums parāda, ka esmu dzīvespriecīga. Es tā jūtos visu laiku. Savulaik kolektīvam pievienojās jauna darbiniece, un viņa domāja, ka man kaut kas nav kārtībā ar galvu — nevarot taču cilvēks visu laiku smaidīt! Ar laiku viņa saprata, ka ar mani viss ir kārtībā, es vienkārši daudz smaidu. Saņemu daudz komplimentu, mans pozitīvisms ir lipīgs!” stāsta jubilāre.
Svinētas tiek visas jubilejas un svētki. Ar lielu vērienu atzīmē nozīmīgākos notikumus, tad tiek rīkots lielais radu saiets, kad sabrauc māsu un brāļu ģimenes. Tad bez viesu mājas neiztikt. Nelielākus svētkus, tāpat arī aizvadīto dzimšanas dienu, Rudīte svinēs rīt kopā ar pašiem tuvākajiem. Dzimšanas diena nav iedomājama bez kūkas, svecīšu pūšanas un kopdziesmas “Daudz baltu dieniņu!”. “Vienmēr, kad ir iespēja kaut ko vēlēties, vai tas būtu dzimšanas dienas maģiskais mirklis, vai pastaigu takas burvju aka, es vienmēr vēlos tikai to, lai maniem tuvajiem viss būtu labi. Mantiskās vērtības mani nesatrauc, viss atnāks, kad būs nepieciešams. Laimes formula meklējama ģimenē. Ja viens otru atbalsta, sajūt, dzīvo saticīgi un mīloši, tā jau ir laime. Mums ģimenē nav kosmisku prasību, kuru pamatā būtu mantiskais labums. Mums ir citas vērtības. Mēs viens otram esam pats dārgākais.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ārējais košums ataino iekšējo pasauli

Kategorijas