Mājās direktores lomu nespēlē

2019. gada 5. aprīlis 00:00

1392

Santa Kalniņa (Briežkalne) no bērnības ir vietalviete un dzīvo tur joprojām. Ģimenē bija jaunākā no pieciem bērniem un, tāpat kā toreiz, arī tagad brāļi un māsas turas cieši kopā, visi dzīvo netālu viens no otra. No mammas šķīrušies pirms deviņiem gadiem, tēti un viņa veselību nācies uzticēt speciālistiem. Varbūt šie notikumi bērnus saliedējuši, bet varbūt tā ir mīlestība pret Vietalvu, Latviju kopumā? Ko nozīmē jaunam cilvēkam strādāt lauku skolā, vadīt kolektīvu, būt divu bērnu mammai, mīlošai sievai?

Divi gadi Anglijā
— Vai jau bērnībā zinājāt, ka būsiet skolotāja?
— Jā, tas bija mans sapnis. Spēlējām skolu, bet, kad studēju, tad pilnīgi pretēji — pārdzīvoju savu izvēli un kursabiedriem teicu, ka nestrādāšu skolā. Bija bail no atbildības — vai pratīšu bērniem ko iemācīt? Katrā darbā ir sava negatīvā puse, bet tagad zinu, ka aizbraukšu mājās, tur mani uzklausīs, atbalstīs. Mana uzticības persona ir četrus gadus vecākā māsa Ingūna.
— Kāds īsumā bija ceļš līdz Pērses sākumskolas direktora amatam?
— Augstskolā noformēju akadēmisko gadu un kādu laiku dzīvoju, strādāju Anglijā. Kopā ar draugu apmetāmies Erdingtonā. Lēmums pamest Latviju laikam vairāk bija psiholoģisks. Pirms tam nomira mamma, un, dzīvojot svešā vietā, bija emocionāli vieglāk tikt pāri šim periodam. Pēc diviem gadiem atgriezāmies Latvijā, pabeidzu augstskolu, apprecējos, piedzima meitiņa. Pērses skola man bija prakses vieta studiju laikā. Divas nedēļas bērniem mācīju angļu valodu. Pēc kāda laika esošā angļu valodas skolotāja man piedāvāja pārņemt viņas vietu. Tas bija pirms pieciem gadiem. Jau pēc mēneša man piedāvāja arī direktora vietnieka amatu audzināšanas jomā. Pēc otrā bērna kopšanas atvaļinājuma, atgriežoties skolā, mani virzīja direktora amatam. Ģimene man palīdzēja pieņemt lēmumu, un arī kolēģi šo ziņu uztvēra ļoti atsaucīgi. Jūnijā jau būs divi gadi, kā vadu Pērses skolu.
— Kā šodien jūtas sieviete, divu bērnu mamma laukos? Dzīvo ar stabilitātes sajūtu, droša par rītdienu?
— Nav manī sajūtas, ka te viss noplaks un beigsies. Kamēr skola te būs, es redzu sevi tajā. Jā, ir salīdzinoši maz bērnu — kopā ar pirmsskolu 45. Ap divdesmit ir bērnudārzā, 25 skolā. Tas rada bažas, bet, dzirdot, ko saka izglītības ministre, ka skolām jāpaliek iespējami tuvāk bērnu dzīvesvietai, un zinot, cik neizbraucami bieži ir apkārtnes ceļi, ceru, ka skolu tik drīz neslēgs. Neraugoties uz to visu, sevi nevaru iedomāties, piemēram, Rīgā. Studiju laikā gan strādāju kādā Rīgas bērnudārzā. Man tuvāks ir lauku skolas ritms. Varu katram bērnam individuāli pieiet, paskaidrot.
— Ko nozīmē būt angļu valodas skolotājai mazā lauku skolā?
— Mēs esam divas — es mācu bērnus no 1. līdz 4. klasei, kolēģe — 5. — 6. klases audzēkņus. Tajā pašā laikā viņai nākas būt arī par informātikas un matemātikas skolotāju. Es pagājušajā gadā mācīju sociālās zinības. Nemitīgi nākas pielāgoties, lai mācību process tiktu nodrošināts. Lai arī mēdz uzskatīt, ka lauku un pilsētas skolu izglītības kvalitāte atšķiras, skolēnu diagnosticējošo darbu rezultāti rāda, ka ar kvalitāti viss ir kārtībā. Šajās dienās iesniedzām pieteikumu ERASMUS+ (EuRopean Community Action Scheme for the Mobility of University Students — Eiropas Kopienas rīcības programma universitāšu studentu mobilitātei) projektā “Mazie skatieni lieliskā mākslas darbā”. Tas nozīmēs sadarbību ar Spānijas, Beļģijas un Lietuvas skolām. Projekts piedāvā arī pieredzes braucienus.
Pirmā stunda ar spriedzi
— Agrāk direktors skolā bija tas, no kura visi baidījās, un izsaukt skolēnu pie viņa bija lielākais sods.
— Tagad viss ir mainījies, un manā skatījumā direktoram jābūt labajam tēlam. Klases audzinātāji ir tie, kas risina sasāpējušus jautājumus, lieliski tiekot ar tiem galā. Iekšējos konfliktos iesaistos tikai galējos gadījumos. Bērni ir citādi, un pat tad, kad es vēl studēju, uzvedība klasē bija citāda. Tāpēc jāsadarbojas ar vecākiem, jārunā. Protams, viņi jau mājās bērniem nesaka — neklausiet skolotāju! Bet ir internets, vienaudži, kas slikti ietekmē. Parasti starpbrīdī bērni ieskrien arī pie manis kabinetā, bet tagad pirms jūsu atnākšanas nobrīdināju, teicu, lai ir pieklājīgi, lai vismaz pieklauvē, pirms ienāk.
— Atceraties savu pirmo stundu?
— Man toreiz bija 26 gadi. Tikko no augstskolas. Gatavojos, uztraucos visu nedēļu. Toreiz skolā bija arī vecāki skolēni — 9. klase. Puiši bija augumā garāki par mani. Stāvēju klases priekšā maziņa un nobijusies. Manī bija liela iekšēja spriedze. Bērni bija atsaucīgi, un viņiem stunda patika. Tagad divas skolotājas ir vēl jaunākas par mani. Abas joprojām paralēli arī studē.
Brīvdienās vienkārši mamma
— Laukos bērni joprojām sveicina katru svešinieku, kurš ienāk skolā vai kuru satiek ceļā. To speciāli māca?
— Tā ir kā tradīcija, kas nāk no ģimenes. Es, piemēram, savai meitai mācu — ja ieej veikalā un tur satiec skolotāju, pasveicini. Lai gan šorīt, skolā ienākot, saņēmu tikai vienu “labrīt”. Skolā bērniem piekodinu, arī šodien pirms jūsu atnākšanas, ka ciemiņi jāsveicina.
— Vai, esot šajā amatā, ir kādas personiskas īpašības, kas atklātas vai jāpilnveido?
— Pacietība. Īpaši vadot mācību stundas. Agrāk biju par steidzīgu. Tā kā esmu skolas kolektīvā viena no gados jaunākajām, kolēģi ir pat divas reizes vecāki, tad nepieciešama arī uzdrīkstēšanās. No dabas esmu kautrīga, bet kā vadītājai jāmācās pateikt, kas kuram jādara. Tas sākumā nebija viegli. Tagad varu pateikt, ko domāju, nevis noklusēt. Kolektīvs gan ir draudzīgs, atsaucīgs. Direktora amats liek publiski citādi uzvesties, būt piezemētākai, bet brīvdienās esmu vienkārši mamma Santa saviem bērniem, sieva vīram. Direktores lomu mājās nespēlēju.
Iršu bērnudārzā pat maza rinda
— Ir kaut kas, ko vēlaties realizēt, šeit strādājot?
— Iesniedzu Kokneses novada domei priekšlikumu par skolas fasādes remontu. Naudas tam nepieciešams daudz, ap 40 tūkstošiem eiro, un pagaidām manu iniciatīvu noraidīja. Tomēr domāju, ka izdosies šo ieceri realizēt. Gatavojamies skolas salidojumam, kas būs 27. aprīlī. Skola Iršos ir arī kultūras centrs, šeit notiek dažādi pašdarbības kolektīvu, sporta pasākumi, vasarā ierodas tūristi no Vācijas. Tāpēc ēka un tās apkārtne jāuztur sakopta, jo tā ir pagasta, arī novada seja.
Jādomā arī par bērnudārza grupiņas paplašināšanu. Bērni ir, bet telpas ir mazas, un brīvajām vietām izveidojusies pat maza rinda. Jau iepriekšējai direktorei bija plāns skolas ēkas bēniņos izveidot mākslas studiju. Telpas ir lielas, plašas, bet atkal viss atduras pret naudu.
— Dzīvot laukos ir viegli?
— Ja es būtu viena, nebūtu viegli, bet, ja ir ģimene, kā manā gadījumā, ja abiem ir labs darbs, nav par ko sūdzēties. Zinu ģimenes, kuras ilgus gadus dzīvojušas Anglijā, bet nesen atgriezušās Latvijā.
— Dzīve pēc darba arī ir piepildīta?
— To pārsvarā piepilda dēls un meita. Ziemā patīk braukt ar snovbordu, pārsvarā tepat netālu — Gaiziņkalnā vai Mežezerā. Patīk ātrums, un šad tad brīvdienās izbraucu ar kvadraciklu. Vīrs mani rāj par ātruma pārsniegšanu. Vasarā daudz skrienu. Ar to sāku aizrauties, tikai strādājot skolā. Labi noder, lai “atslēgtos” no darba. Pietrūkst laika saviem bērniem. Jau divus gadus ir niķis — nesu darbu mājās un sēžu pie tā līdz pusnaktij. Veltot laiku sev, gribētu ceļot, kaut kur uz siltajām zemēm, piemēram, Taizemi. Gribas siltumu, sauli. Par laimi, ir pavasaris, un tas man vispirms saistās ar putnu dziesmām. Agrāk mēdzu sēdēt pie mājas uz soliņa mežmalā un klausīties, kā skan. Šopavasar tam vēl nav bijis laika. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Santa Kalniņa (Briežkalne).
Dzimšanas laiks:
1988. gada 29. marts.
Dzīvesvieta: Vietalva.
Ģimene:
trīs brāļi un divas māsas. Precējusies, bērni Everita (5) un Tomass (3).
Izglītība: mācījusies Odzienas pamatskolā, Skrīveru vidusskolā un Pļaviņu novada ģimnāzijā. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā iegūta sākumskolas un angļu valodas skolotājas specialitāte.
amats: Pērses sākumskolas direktore Iršos.

Staburags.lv ARHĪVS

Mājās direktores lomu nespēlē

Kategorijas