Staburags.lv ARHĪVS

Logo

Viena balss ir maz, bet visas kopā gan nē

Silvars Dumpis, trušu un eksotisko putnu apskates saimniecības “Karlīnas” saimnieks Vietalvā
Laikraksta arhīvs

2019. gada 2. aprīlis 00:00

76
Viena balss ir maz, bet visas kopā gan nē

Ir aprīlis, un pavasaris sācies ar pilnu pārliecību, neraugoties uz mainīgajiem laika apstākļiem. Līdz ar to gatavojamies jaunajai tūrisma sezonai, jo ziemā apmeklētājus neuzņēmām. Interese par mūsu saimniecību ir, saņemam pieteikumus apmeklējumam gan no lielākām un mazākām grupām. Šobrīd aktīvi strādājam, lai izveidotu jauno āra laukumu dzīvniekiem un putniem, kas būs piemērots, lai apmeklētājiem pie mums būtu, ko redzēt arī ziemā.
Paplašināšanos veicam, pateicoties Pļaviņu novada domes rīkotā konkursa “Es varu būt uzņēmējs!” atbalstam. Varbūt lielākam uzņēmumam tas nešķiet daudz, bet mums iegūtie 3500 eiro ir liels atspaids. Ja šādu summu vajadzētu ieguldīt no saviem līdzekļiem, visticamāk, vienu sezonu strādātu bez peļņas. Tas ir labs atspēriens, bet pārsteidz, ka pērn šajā konkursā pieteicāmies vienīgie. Lai piedalītos,  nosacījumi nav sarežģīti, tāpēc vajag arī citiem rast sevī pārliecību un uzdrīkstēšanos. Savulaik pats strādāju algotu darbu, bet tagad darbojos tikai savā ģimenes saimniecībā. Neesmu izvērtējis visus plusus un mīnusus, bet katrā ziņā ieguvums ir tas, ka varu darīt darbu, kas pašam patīk, kā arī brīvāk plānot savu laiku. Savulaik esmu strādājis Dānijā un zinu, ko nozīmē daudz pelnīt, ieiet veikalā un iegādāties kādu lietu, nedomājot par naudu. Tomēr, strādājot ārzemēs, galvenokārt būs darbs, nekas savs, tāpēc šī iespēja vairs nevilina.
Saimniecībā plānojam arī citus uzlabojumus un izmēģinām papildu iespējas, jo ar trušu audzēšanu vien izdzīvot nevar. Vēl ir tūrisms, un viss kopā kaut kā sasummējas. Dažādu dzīvnieku un putnu apskates saimniecību Latvijā kļūst aizvien vairāk, un daudzās ir eksotiskāki putni nekā pie mums. Mūsu šīs vasaras mērķis arī ir kaut ko tādu iegādāties.
Esmu izvēlējies, ka strādāšu kā pašnodarbinātais, un arī tas šķiet pieņemami. Tā kā esmu jauns, pagaidām vēl par sociālajām garantijām daudz nesatraucos, bet domāju, ka, attīstot darbību, jāmaksā lielāks sociālais nodoklis, jo negribas pēc gadiem attapties kā pensionāram bez jebkādiem uzkrājumiem. Nākotne rādīs, kā viss izvērtīsies.
Domājot par to, cik viegli vai grūti strādāt nelielā pagastā tālāk no pilsētas, esmu sapratis, ka ne vienmēr tas ir noteicošais. Pagājušajā vasarā kāda ģimene no Jēkabpils pie mums Vietalvā bija četras reizes. Arī citi izsaka vēlmi atgriezties, un pilsētniekiem par šādu iespēju ir ļoti liela interese. Par to pārliecinājāmies šī gada Uzņēmēju dienās Aizkrauklē, kur apmeklētājiem izdalījām 150 informācijas bukletu par mūsu saimniecību. Pilsētnieki grib atbraukt uz klusāku vietu, kur nedrāžas garām automašīnas un var mierīgi pavadīt laiku.
Valstī kopumā aizvadītā nedēļa bijusi dažādiem notikumiem piepildīta. Aktīvi protestēja skolotāji, vispirms bija pikets Rīgā, un tagad viņi gatavojas streikot. Domāju, šajā jomā ir tāpat kā citās — daļa ir ļoti labi sava darba veicēji un noteikti pelnījuši lielāku algu, bet citi varbūt pat mazāku. Diemžēl ne visi ir labi skolotāji. Dažkārt aizdomājos par situāciju, ka mazā lauku skolā klasē nereti ir līdz desmit bērniem, bet tik un tā kāds nesekmīgs. Tā gan ir skolotāja vaina, ja veidojas šāda situācija, jo lielākoties vienmēr bijis tā, ka ar sekmīgiem skolēniem strādā vairāk, jo tas ir vieglāk, bet tas, kurš sliktāk mācās, tā arī paliek bez zināšanām. Esmu par lielākām algām skolotājiem, bet jāizvērtē darbs. Maz gan ticams, ka ar šādām protesta akcijām kaut ko varēs panākt. Pieminot to pašu Dāniju, tur skolotāju streiks izpaudās tā, ka visi pārtrauca darbu un izgāja ielās. Skolēnus tajā laikā neviens nemācīja, kamēr neapmierināja skolotāju prasības. Te viena saujiņa pabļaustās pie Saeimas, kāds iziet pie viņiem parunāties, un ar to viss beidzas.
Pagājušajā nedēļā izskanēja ierosinājums visā Rīgā slēgt spēļu zāles. Nesaprotu, kāpēc gan tikai galvaspilsētā, nevis visā Latvijā? Kāpēc mazpilsētās arī turpmāk būs jācīnās ar šo sērgu, kas iznīcina cilvēkus un ģimenes? Arī es zinu pāris cilvēku, kuri šajās zālēs pazaudējuši visu, cerot uz lielo laimestu, lai mēģinātu atrisināt savas finansiālās problēmas. Rezultātā posts ir tikai lielāks. Tā ir atkarība, kas jau ir kā slimība, tāpēc spēļu zāles vajadzētu likvidēt vispār.
Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un beigusies kandidātu sarakstu iesniegšana. Esmu viens no tiem, kurš vienmēr dodas uz vēlēšanām, neraugoties uz to, vai pēc tam ir pārliecība, ka valstī kaut kas mainīsies uz labo pusi. Cenšos izvērtēt, par ko balsot, un arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās tas jādara. Tā jau teic, ka viena balss neko neizšķir, bet visas kopā tomēr spēj ietekmēt. Turklāt ir svarīgi parlamentā ievēlēt cilvēkus, kuri ir par Latvijas interesēm, nevis vēlas darboties pret tām.
Pagājušajā nedēļā bija arī Latvijas tautai tik smaga diena — 25. marts. Manu ģimeni deportācijas nav skārušas, bet daudziem šos pārdzīvojumus grūti aizmirst jo­projām. Pieminot to, šīs brūces tiek uzplēstas no jauna, un daudziem tas ir pārāk smagi. Daudzkārt dzirdēta atziņa, ka traģiskie notikumi jāatceras, lai nekas tāds neatkārtotos. Vēsture gan apliecina, ka viss pasaulē ir relatīvs, arī drošība, un grūti prognozēt, kā var veidoties nākotnes notikumi. Katram ir savi priekšnoteikumi.
Pamazām Latvijā atgriežas stārķi, un aizvadītajās dienās arī es pirmo redzēju Vietalvas pusē. Šo notikumu gaidām katru pavasari, un arī tagad šķiet — tas uz veiksmi!
 

Kategorijas

Kategorijas