Sevi lauzusi un mainījusi

2019. gada 29. marts 00:00

673

Izaicinājums un enerģija — divi vārdi, kas, manuprāt, visprecīzāk raksturo Vivitu Jasmani. Viņu pazīst kā krīzes centra “Vīgante” Staburagā vadītāju vai kā Sunākstes skolas pavārīti. Citi atceras kā Sunākstes sieviešu vokālā ansambļa “Mežaroze” dalībnieci. Tagad Vivita aizbēgusi no visa, divus gadus dzīvo Viesītē, divus mēnešus vairs nav krīzes centra vadītāja, un šis laiks viņai esot kā rehabilitācija — no stresa, saspringta dzīves ritma, kurā mācās dzīvot sev, ieklausīties sevī. 1. aprīlī viņai ir dzimšanas diena.

Vivita un viņas abas jaunākās māsas Marika un Monika ir jaungulbenietes. Viņa vienīgā aizgājusi prom no dzimtās puses, apprecoties ar sunākstieti Raivi. Dzīvoja vīra vecāsmātes mājā dziļos laukos, kur sākumā netrūka nekā no skarbās ikdienas — astoņas govis, mājputni, truši, biešu vagas. Tad arī iemācījās lauku darbus, jo bērnībā nekā tāda neesot bijis. “Atnācu no labi apmaksāta darba Jaungulbenē uz laukiem, kur priekšā bija kūts ar ragainiem lopiem, aitām, puķudobes, vistas, zosis un pīles,” stāsta Vivita. Putnus pamazām palaidusi mežā. Bija daudz trušu, bet arī viņus izlaida no būriem. Lai skrien savā vaļā! Nekur tālu gan neaizskrēja. Tāpēc vēlāk bija operācija “Zaķi” — kopā ar radiem un draugiem ņēma tīklus, ķēra trušus un dāvināja kaimiņiem.
Topošajai pavārei nepatīk gatavot
“Tā bija arī sevis laušana,” turpina Vivita. “Jutos kā svešiniece ciemā. Lauki — līdz mielēm — mēslu ķerras, slaukšana trīs reizes dienā, ravēšana. Bija deviņdesmito gadu sākums, abi ar vīru bez darba, dzīvojām no tā, ko izaudzējām, pārdevām. Paši maizi cepām, vienu banānu trim dienām dalījām. Izmantojām visu, ko pratām, taupījām, cik spējām. Toreiz dēls Mareks vēl bija maziņš.” Kad vīrs sāka strādāt uzņēmumā “Latsin”, saņēma pirmo algu — 180 latus. Visu nakti negulējuši, domājuši, ko par to varētu nopirkt.
Vivita atzīst, ka šī skarbā dzīves skola vēlāk lieti noderējusi. Jo īpaši vadot krīzes centru bijušajā Vīgantes skolā, kur vajadzēja plānot, domāt divus soļus uz priekšu. Paskrienot notikumiem pa priekšu, māja gan tagad nevienam nav vajadzīga, stāv tukša, un dārzs lēnām aizaug.
Vēlāk, kā jubilāre saka, netīšām sanāca jeb dzīve piespēlēja darbus, amatu, kuros iepriekš nebija nekādu zināšanu. Lai gan, kā bieži notiek, saknes nāk no bērnības. Mācījusies tikai astotajā klasē, kad jau pieradusi pie darba — palīdzējusi mammai bērnudārzā un strādājusi naktsmaiņās. “Tas mums no mammas iedresēts — mācīties un strādāt. Mamma bija pavāre. Protams, vēlāk biju kategoriska un pasludināju — savu mūžu nekad vairs virtuvē kāju nesperšu. Kā man riebjas gatavot!”
Teiktais dziļi aizskāra
Dzīve izspēlēja joku — pirmais algotais darbs Sunākstes pusē bija pavāre turienes skolā. Lai arī pašai šķita, ka neviens viņu pagastā nepazīst, neko par viņu nezina, ar nevienu nerunāja, tomēr, kad iepriekšējā pavāre devās bērna kopšanas atvaļinājumā, skolas vadība ar lūgumu aizvietot vērsās tieši pie Vivitas. “Es pratu mājās trim cilvēkiem pagatavot pusdienas, bet kā to izdarīt astoņdesmit?! Urbos, lasīju, mācījos. Tas bija liels izaicinājums. Esmu Auns, un man vajag pašapliecināties. Man taču jāpierāda, ka varu, lai gan nezinu, vai spēšu!”
Darbs Sunākstes skolā nozīmēja arī jaunu dzīvesvietu. Astoņus gadus pavadīja dzīvoklī. “Visus šos gadus bija sajūta, ka dzīvojam “uz čemodāniem””, viņa atceras. “Dzīvokli pilnībā izremontējām, pat logus un durvis nomainījām, bet neprivatizējām. Tagad tajā dzīvo dēls.”
Vēlāk gribēja un pierādīja, ka arī “simtlatniekos” var strādāt. Lai arī vīrs labi pelnīja, pēc principa — iztiku varu pati nopelnīt! Strādājusi, līdz kāds bezkaunīgi pateicis: “Līdz kam tu, jasmaņiha, esi nonākusi, ka jau atkritumus vāc!” “Tad gan uznāca baigais raudiens. Gāju mājās un domāju — vai man jāņem vērā kāda dzērāja teiktais? Varēju to pārvarēt, bet toreiz nespēju,” stāsta Vivita.
Vēlāk strādājusi par pavāri arī Vīgantes skolā, pēdējos tās darbības gadus. Brīvajā laikā sākusi cept tortes. “Pēc dabas esmu pedante, un tortes bija mana psihoterapija. Rotāju tās ļoti rūpīgi, izvēloties krāsas, un katrai bija pamatojums — kāpēc tieši tāda, tieši tur. Māsa teic, ka esmu ļoti sarežģīts cilvēks. Piekrītu. Man vienmēr visam vajag pamatojumu, izskaidrojumu. Arī vīram ar mani ir grūti.”
Neraugoties uz raksturu, Vivita un Raivis pērn 24. decembrī svinēja 25. kāzu jubileju. Iepazīšanās ar vīru esot nejaušība. Bija nolemts viņu iepazīstināt ar māsu Mariku. Māsas ir līdzīgas, un apstākļi iegadījās tā, ka viņas vietā aizgājusi Vivita.
Jākļūst arī
par izvadītāju
Aptuveni seši gadi paskrējuši, dzīvojot citiem, — darbam, Vīgantes krīzes centra iemītniekiem. Darbs bez pārtraukuma. Neizcepusi nevienu torti, tagad, pēdējo divu mēnešu laikā, — trīs. Arī šīs nedēļas beigās cepšot — sev dzimšanas dienā. “Darbs “Vīgantē” mani ļoti mainīja. Pirms tam biju ļoti augstprātīga, iedomīga, un pedantisms jau bija kā fobija. Esmu arī ļoti empātisks cilvēks — ja man uzticas, es gluži vai dzīvoju ar otra cilvēka sajūtām. Bet tā ir īpašība, kas lielos daudzumos kļūst par apgrūtinājumu.”
Darbs “Vīgantē” ne tikai piepildīja un mainīja Vivitu, bet arī ļoti iztukšoja. “Vakarā, jau mājās esot, varēju klusēt, nerunāt un meditēt ar sienu. Visus šos gadus vakariņas pārsvarā gatavoja vīrs. Vakarā atbraucu, sēžu stūrītī pie ledusskapja, gaidu, kamēr viņš pabeigs gatavot, un izrunāju visu, kas uz sirds sakrājies,” viņa stāsta. “Vīgante” arī bija pirmā pieredze ar mirušu cilvēku. “Kā jau darbā ar veciem cilvēkiem, nāve ir tuvu līdzās esoša, bet nekad iepriekš nebiju piedalījusies procedūrās, kas saistītas ar mirušā sagatavošanu transportēšanai vai izvadīšanu.” Izdarījusi to, kas nepieciešams, bez emocijām. Otrajā reizē vairs nebija tik traki, vēlāk arī organizējusi bēres un bijusi izvadītāja cilvēkiem, kuriem nav tuvinieku.
Atskatoties pagātnē, sākums krīzes centra vadītājas darbam bija kārtējais izaicinājums. Piezvanījusi bijusī kolēģe un teikusi: “Ir iespēja, bet nav laika domāt!” Vivita saka: “Ja man toreiz ļautu domāt, noteikti atteiktos.”
Līdz tam krīzes centrā strādājusi vien epizodiski, aizvietojot, piepalīdzot. To, ka Vivitā ir vadītājas potenciāls, bija ievērojusi Jaunjelgavas novada domes sociālā dienesta vadītāja Evija Elksne. Lai arī toreiz šāds piedāvājums bija nevienprātīgi vērtējams, tagad Vivita Evijai saka paldies — par iespēju, par dzīves skolu. Viņa arī pamudināja iestāties Baltijas Starptautiskajā akadēmijā un studēt sociālo darbu. Studijas ietver medicīnu, kas esot viņas aicinājums, bet ko par savu arodu izvēlējušas abas māsas. Ietver arī psiholoģiju, kas ir Vivitas jājamzirdiņš. Pēc astotās klases beigšanas tiešām izvēlējusies mācīties medicīnu, bet pirmais mēģinājums — brauciens uz Rīgu — bija neveiksmīgs. Kaut ko sajaukusi, un mamma pateikusi — nekādas Rīgas nebūs! Ap to laiku piedzima jaunākā māsa, un Vivita palika mājās viņu auklēt. Marika tagad ir sociālā centra vadītāja Jaungulbenē, dzīvo dzimtajās mājās. Monika ir fizioterapeite.
Dzīvē sācies jauns posms
Kad šī gada sākumā Jaunjelgavas novada dome nolēma mainīt krīzes centra “Vīgantē” statusu uz pansiju, saskaņā ar noteikumiem rīkoja arī konkursu par tās vadītāju. Neviens, izņemot pašu Vivitu, iedomāties nevarēja, ka līdzšinējā vadītāja konkursam nepieteiksies. “It kā esmu atlaidusi “Vīganti”, bet naktīs šad tad sapņos redzu, kā tur ierīkoju taciņas, kur vecīšiem pastaigāties.”
Vivita atzīst — pārceļoties uz Viesīti, viņai un vīram dzīvē sācies jauns posms. Jāplāno, kas kur būs mājā un ap to. “Gribu, lai ir gaumīgi, bet lai tas neprasa daudz pūļu. No vecās mājas saimnieces dzirdēju, ka šī māja senāk bija sakoptākā Viesītē. Esmu vienpate, neesmu viesmīlīga, pārāk “nečupojos” ar kaimiņiem.”
Tagad, pēdējo divu mēnešu laikā, beidzot ir laiks adīšanai. Arī grāmatu lasīšanai, izņemot ar mācībām saistītās, līdz šim nebija vaļas. Vēl viņa atzīst, ka pašlaik nekas tā neiepriecina kā bērni — kad atbrauc ciemos mazdēliņš Roberts, kuram tagad divarpus gadu, dēls un vedekla. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Sevi lauzusi un mainījusi

Kategorijas