Gudri peldēt pa straumi

2019. gada 29. marts 00:00

378

Pēc skata trauslā un sievišķīgā aiviekstiete Anita Šķinuma izvēlējusies spēcīgu profesiju. Viņa ir otrais stūrmanis uz kravas kuģa, kas savu darbu veic daudzās pasaules jūrās un okeānos. Līdz ar to Anitas dzīve šobrīd rit divās daļās — apmēram četri mēneši paiet uz kuģa un tikpat ilgs laiks mājās. Šī iemesla dēļ viņa nevar brīvi plānot savu laiku, un ir tā, ka vienu gadu uz sauszemes iznāk svinēt Lieldienas, bet citu — Jauno gadu. Tomēr tas netraucē nodarboties ar to, kas patīk un ir tuvs. Par to visu saruna ar aiviekstieti.

Grib vairāk
— Jūra bija sens sapnis?
— Nē. Tāpat kā daudziem, arī man vidusskolas beigās bija lielais jautājums — ko darīt tālāk? Noteikti zināju, ka nestrādāšu humanitārajā jomā. Apsvēru iespēju studēt Rīgas Tehniskās universitātes aviācijas programmā, bet tur bija liela maksa. Tālāk doma bija par Ķīmijas vai Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultāti. Iesniedzu dokumentus abās ar domu, ka palikšu tur, kur tikšu budžeta grupā. Tad kādā izdevumā ieraudzīju informāciju par Latvijas Jūras akadēmiju. Paskatījos tās mājaslapu par studiju programmām, kas man daudz neko neizteica, jo tas viss bija svešs, tomēr kaut kas piesaistīja, un pieteicos. Togad akadēmijā budžeta grupā uzņēma 20 cilvēkus, bet stājāmies 120... Sākumā bez grūtībām biju uzņemta Ķīmijas fakultātē, bet vēlāk saņēmu paziņojumu, ka varu studēt budžetā arī Jūras akadēmijā, un izvēlējos to.
— Tas bija lēciens nezināmajā?
— Tieši tā. Sākot studijas, sapratu, ka šajā jomā nesaprotu neko. Kamēr bija vispārīgie priekšmeti, vēl nekas, bet, kad sākās mācības par kuģa uzbūvi, tas bija kas jauns, jo līdz tam par to bija vispārīgs priekšstats. Pirmā prakse studentiem paredzēta pēc pusotra gada, bet ir iespēja tai pieteikties ātrāk, ko izmantoju, jo gribējās mācīties arī praktiski. Visu vasaru nostrādāju uz kompānijas “Tallink” kuģa, un tā bija laba pieredze. Pirmā mācība — kuģis ir liels, bet cilvēks uz tā mazs, bet visiem kopā tomēr izdodas to pārvaldīt. Tas bija arī stimuls izlemt, vai gribu būt tas, kurš pilda komandas, vai tas, kurš tās dod, mācīties un amatā virzīties uz augšu, jo uzreiz jau neesi virsnieks. Es gribēju vairāk.
— Ko dara kuģa stūrmanis?
— Esmu otrais kapteiņa palīgs un navigācijas virsnieks. Tā ir liela atbildība par kuģi un visu apkalpi. Darbs lielākoties man ir uz komandtiltiņa, kur atrodas visa kuģa vadība. Sākumā jau, protams, katru novērtē, vai viņš piemērots konkrētajam darbam, kādas ir viņa zināšanas, vai spēj patstāvīgi pieņemt lēmumus. Esmu gandarīta, ka par mani teic, ka tieši tādu stūrmani viņiem vajag, komanda var paļauties uz mani un zina, ka izdarīšu visu, kā vajag.
— Nezinātājiem šķiet, ka komandtiltiņš ir kas līdzīgs īstam tiltam uz kuģa. Vai tā ir?
— Tas ir tikai tāds apzīmējums telpai, kas atrodas visaugstāk uz kuģa, un no tās vislabāk viss apkārt pārredzams, lai novērtētu situāciju. Vadības telpā ir daudzveidīgas elektroniskas ierīces, kas palīdz kuģa drošai vadībai, un dažkārt ceļā pat divas nedēļas nesatiekam citu kuģi, bet tas nenozīmē, ka var brīvi baudīt jauko laiku un skatu — sardzes laikā tik un tā viss jākontrolē.
Palīdz izpeldēt
— Pirmās prakses neradīja šaubas par profesijas izvēli?
— Pēc pirmās patiešām sāku apdomāt, vai man to vajag, jo pieredze bija grūta. Tur nešķiroja — meitene vai puisis. Iedeva rokās vajadzīgos instrumentus, ej un dari. Bija arī valodas barjera, jo apkalpe lielākoties runāja krieviski, un otrs kadets vispār neprata šo valodu. Praksē labāk sapratu, ko mums stāstīja augstskolā. Mācīties tikai teoriju ir tas pats, kas lasīt lietošanas instrukciju, neredzot pašu lietu. Izejot tam visam cauri, nolēmu tomēr turpināt. Otrajā praksē apzinājos, ka noteikti vēlos būt stūrmanis. Vēl nākamā papildus iedeva labus pamatus izvēlētajam darbam, kur ir tik augsta atbildības latiņa. Tas viss bija, kā iemetot kaķēnu ūdenī, — izpeldēs vai nē. Izpeldēju.
— Kāds ir tavs kuģis?
— Tas ir Nīderlandes kompānijai piederošs kuģis, ko latviskojot sauc “Zilais Mārlins” — 220 metrus garš un 60 metrus plats, kur strādā 19 cilvēku liela apkalpe, un katram ir savi pienākumi. Komandu komplektē Honkongas kompānija. Tajā esmu vienīgā sieviete. Mūsu kuģis pārvadā dažādas smagkravas, arī mazākus kuģus. Lielākoties pārvedamā lieta ir tik pamatīga, ka mūsu kuģis iegremdējas, un tad kravu ar baržu uzvelk uz klāja. Pēc tam kuģis atkal uzpeld augšā un var doties ceļā.
— Savulaik bija uzskats, ka sieviete uz kuģa nozīmē nelaimi. Vai šis uzskats ir mainījies?
— Noteikti, lai gan dažkārt nākas saskarties ar attieksmi — ko viņa te dara! Tomēr visā pasaulē sievietes arvien vairāk ir ne tikai kuģniecībā, bet arī citās salīdzinoši vīrišķīgās profesijās. Problēma ne vienmēr ir tajā, ka esmu sieviete, bet, piemēram, ka jādod komanda par sevi daudz vecākam un pieredzējušākam kolēģim, kurš ir zemākā amatā. Tad var sajust kādu “skabargu” — vai tad pats nezina, ko darīt! Tomēr katrs darām savu darbu, ar to jārēķinās. Turklāt paši izvēlamies, par ko dzīvē vēlamies būt.
— Ir doma tālāk kāpt pa karjeras kāpnēm?
— Jā, esmu jau ieguvusi vecākā stūrmaņa diplomu, un, ja būs iespēja, pieņemšu šo darbu. Kuģniecībā gan grūti mainīt jomas. Ja strādāju uz kravas kuģa, tad sarežģīti pāriet darbā uz tankera vai pasažieru, jo tur nepieciešami citi sertifikāti, kuru iegūšanai vajadzīgs laiks un līdzekļi. Šo izvēli labāk izdarīt augstskolā prakses laikā. Iespēja jau ir, un varbūt vēlāk būtu interese pārvadāt arī pasažierus, bet tad būs jāsāk atkal viss no sākuma. Pagaidām man patīk tas, ko daru.
Romantika nav
zudusi
— Cik tad jūru izkuģots?
— Visi okeāni, esmu izbraukusi cauri Suecas kanālam, bet Panamas stāvējusi līdzās, bijusi arī Ziemeļu, Baltijas un citās jūrās, vairākas reizes apbraukusi apkārt Āfrikai, piestājusi pie Austrālijas, bet tās krastā tomēr nebija iespējas izkāpt. Daudziem ir priekšstats, ka kuģojot apmeklējam daudzas valstis. Ne vienmēr tā ir. Lielākoties laiks paiet uz kuģa. Ieejam arī ostās, bet dažkārt ir tik daudz darba, ka nav laika vai spēka izkāpt krastā. Lielākoties krastu redzu no kuģa augstuma. Ir, protams, vietas, kur osta ir pie pašas pilsētas, tad gan to redzu. Tā Argentīnā iekuģojām iekšienē pa upi, arī Brazīlijā, Kolumbijā un Amerikas pilsētās Sietlā, Losandželosā. Vairākkārt esmu bijusi Singapūrā, jo no turienes nereti dodos mājup. Vēl arī Japāna, Koreja, Eiropa, Krievija un citas vietas. Magnētiņi un naudaszīmes no dažādām valstīm krājas.
— Ko brīvajā laikā var darīt uz kuģa?
— Tur arī ir savas iespējas atpūsties un ar kaut ko nodarboties. Eju uz džakuzi un sporta zāli, jo man patīk skriešana, un, ja ir iespēja, piedalos maratonos. Skrienu īsākas distances, iznācis to darīt Ņujorkā un Singapūrā, kur kuģis stāvēja kādu laiku. Arī Latvijā piedalos dažādos skrējienos. Pusmaratonam vajag vairāk trenēties. Uz kuģa brīvo laiku pavadām vairāk kopā ar vienaudžiem, spēlējam dažādas spēles. Alkohola tur nav, bet bez tā ne visi prot atpūsties. Citādāk viss mums ir kā uz sauszemes, arī veikals.
— Darbs uz kuģa nav izklaides brauciens, gadās arī bīstamas situācijas.
— Krastā patiesi ne visur var justies droši. Tādas izjūtas man joprojām ir Āfrikā, jo bija reize, kad uz ielas mums uzbruka ar nazi. Ar visu var tikt galā, bet dabas priekšā cilvēks gan ir bezspēcīgs. Katrs kuģis lielajā okeānā ir tikai tāds piliens. Nākas arī piedzīvot vētras, bet lielākoties ar kuģiem no tām cenšas izvairīties. Man dažkārt jautā, vai tādos brīžos nav bail? Protams, ir, bet darbs man patīk, tāpēc eju un daru. Neesmu vēl zaudējusi romantiku, jo sastopu to, par ko cilvēki maksā lielu naudu, lai redzētu — vaļus un delfīnus, rokās esmu turējusi haizivi, vēl tie skaistie saulrieti un saullēkti! Ļoti gribas aizbraukt uz Jaunzēlandi, bet kuģis tur reti dodas. Katra brauciena laikā pārmaiņas gan ir krasas. Tā kā Latvijā ir četri gadalaiki, mēs esam vairāk sagatavoti dažādiem laika apstākļiem. Grūtāk, ja atbrauc no karsta klimata, bet te ir aukstums. Vēl ir laika starpība, kad “jāpārlec” vairākām stundām, kam organisms nevar ātri pielāgoties. Tāpēc nevaru saprast, ko var sūkstīties par to vienu stundu, kad jāgriež pulksteņa rādītājs.
Dejas un motocikls
— Pēc tik ilga laika ierobežotā vietā gribas uz mājām?
— Ļoti, jo četri mēneši darba rutīnā ir ilgs laiks. Kad atbraucu mājās, nekur negribu ceļot. Piemēram, uz Turciju vai Ēģipti atpūsties noteikti nē. Esmu arī tik daudz laika pavadījusi lidostās un lidmašīnās, ka tā jau šķiet kā rutīna. Gribas šo brīvo laiku mierīgi pavadīt mājās. Tad nereti jāapmeklē arī kādi kursi vai semināri, jo visu laiku jāpaaugstina kvalifikācija, bet lielākoties ir brīvs. Vispirms gribas apmeklēt sen nesatiktos radiņus un draugus. Vienu reizi šajā laikā strādāju par vieslektori Jūras akadēmijā. Bija man pirmā, otrā un trešā kursa studenti. Pirmajos uzreiz saskatīju sevi tajā laikā, kad tik maz sapratu no mācītā. Tas palīdzēja, jo zināju, ko viņiem labāk teikt. Vairāk tā bija pašas pieredze un praktiski apgūtais. Otrajā kursā jaunieši jau vairāk domā par praksi, bet trešajā viņi to jau pieredzējuši un domā, ka zina visu. Tomēr tā nav. Tagad studentiem pieejams vairāk moderno tehnoloģiju. Dažs pat pildspalvu rokās nepaņem, un visu fotografē, bet no pieredzes zinu, ka, pašam pierakstot, viss labāk paliek atmiņā. Tā gan ir katra izvēle, un neviens augstskolā pakaļ neskatās, pašam ir jāizvērtē, kā vēlies pabeigt augstskolu — ar zināšanām vai nē.
— Ko vislabāk patīk darīt krastā?
— Jūrā par šo laiku top visplašākie plāni, kas ne vienmēr īstenojas. Esot mājās, joprojām dejoju tautas dejas, un šobrīd tas ir kolektīvs “Pēda” Aizkrauklē. Savulaik esmu dejojusi skolā un Pļaviņu kultūras centra jauniešu deju kolektīvā “Daugaviņa”. Tajā stipri mainījusies paaudze, tāpēc pēc vecuma tuvāka ir “Pēda”. Ar viņiem biju arī pagājušā gada Dziesmu un Deju svētkos. Iegadījās tā, ka visa pērnā vasara man bija brīva un varēju vairāk nodoties arī citai savai kaislībai — braukšanai ar motociklu. Arī tagad mana “Honda” gaida jauno sezonu, un jāķeras klāt, lai sakārtotu tehniku, ko daru pati. Dažkārt gan ir bijis tā, ka mājās esmu tikai moto sezonas beigās, un tad no šiem priekiem tiek maz. Līdz galam gan nevaru būt pārliecināta par savu brīvo laiku, jo var ātrāk izsaukt uz darbu. Ar to jārēķinās, ka, piemēram, varu netikt uz draudzenes kāzām, kur esmu aicināta par vedējmāti.
— Vai esi domājusi par laiku, ka varētu strādāt krastā?
— Tur atrast darbu nav problēmu, un, ja būs vēlme iet projām no jūras, to darīšu. Lielākajai daļai draudzeņu piedzimuši bērni, un, esot ciemos, esmu tik daudzus auklējusi, ka pagaidām pati vēl negribu kļūt par māmiņu. Gan laiks visu parādīs, bet pagaidām “peldu pa straumi”. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Gudri peldēt pa straumi

Kategorijas