Ja patīk, nekas nav šķērslis

2019. gada 22. marts 00:00

382

Bērnībā pļaviņiete Marita Vaivode sapņoja kļūt par zobārsti, vēlāk par frizieri, bet mūzikas viņas dzīves plānos tolaik nebija nemaz. Tomēr tieši šī māksla kļuva par viņas dzīves saturu un piepildījumu. Visu līdzšinējo darba mūžu Marita māca mūziku bērniem un jauniešiem, kā arī vadījusi dažādus pašdarbības kolektīvus.
25. martā Marita atzīmēs savu dzimšanas dienu.

Atbalstīja katru
Skolas gaitas Marita sāka Kalsnavā, kur mūzikas skolotāja bija Vija Mičule. Viņa ievērojusi, ka mazā meitene ar interesi vēro, kādas izskatās klavieres un kā tās spēlē. Skolotāja ieteica vecākiem mazo Maritu sūtīt mūzikas skolā.
— Tolaik nebija iespējams izbraukāt no Aiviekstes uz mūzikas skolu Madonā vai Pļaviņās. Kad pārcēlāmies dzīvot uz Pļaviņām, tad gan sāku mācīties mūziku. Man ļoti gribējās apgūt klavieru spēli, bet tolaik nopirkt šo instrumentu bija ļoti grūti. Tad tētis iegādājās akordeonu, par ko sākumā ļoti pārdzīvoju. Tomēr man mūzikas skolā bija ļoti jauka akordeona skolotāja Broņislava Krastiņa, kura nesen bija sākusi strādāt, un viņa palīdzēja iemīļot šo mūzikas instrumentu. Paralēli man ļāva apgūt arī klavieres, redzot, ka man ir interese. Ļoti novērtēju skolotājas Krastiņas attieksmi pret bērniem. Viņai visi bijām vienādi. Lai arī skolotāja bija stingra un prasīga, varēja sabārt par lietu, bet prata arī samīļot un atbalstīt. Tā bija bijība un cieņa vienlaikus. Šo pieredzi esmu centusies pārņemt arī savā darbā, jo katrs bērns ir pelnījis uzmanību un iespēju, — saka Marita.
Arī ar skolotāju Mičuli, kura tagad ir jau cienījamā vecumā, Maritai daudzkārt krustojušies ceļi un vēl tagad nereti iznāk parunāties.
Kad pēc pamatskolas un Pļaviņu Mūzikas skolas beigšanas Marita sāka mācīties Cēsu Mūzikas vidusskolā kordiriģentu grupā, apzinājusies, cik labi bijuši likteņa piespēlētie pagriezieni un pamatizglītība viņai nav klavierēs. Akordeons ir viens no mūzikas instrumentiem, ko mūziķis var visur paņemt līdzi. Tas palīdzējis radoši attīstīties un piedalīties dažādās muzikālās aktivitātēs. Tādējādi varēja gūt labu koncertpieredzi un arī papildus nopelnīt naudiņu, kas jauniešiem ir tik svarīgi.
— Mūzikas vidusskolā man arī bija kolosāla skolotāja Gaida Ungure, kura tagad esot vecākā mūzikas skolotāja Latvijā. No viņas iemācījos dziļi izprast mūzikas būtību jeb zemtekstu, spēlējot pielikt klāt arī iztēli, lai klausītājs sajūt stāstu. Skološanās gadi man iemācījuši disciplīnu un atbildības izjūtu, kas neapšaubāmi veidojas bērnos, kuri papildus vispārējai izglītībai mācās mūzikas vai mākslas skolā. Šīs iemaņas noder ikvienam, arī tad, ja neizvēlas savu dzīvi saistīt ar mūziku. To atzīst visi mani bijušie audzēkņi. Arī uz juristu vai arhitektu, kurš prot spēlēt klavieres, apkārtējie raugās ar pozitīvu apbrīnu, — teic Marita.
Mācās slepus
To, ka viņa tomēr varētu būt mūziķe, Marita sāka apzināties jau mūzikas skolā. Viņas mamma savulaik strādāja Pļaviņu mazuļu novietnē, ko dēvēja par “silīti”. Kādā pasākumā vajadzēja muzikālo pavadījumu, un piedāvāja šo iespēju Maritai. Pļaviņiete atceras, ka tas bija ļoti iedvesmojoši — darīt ko tādu —, un tad aizdomājusies, ka, iespējams, varētu būt muzikālā audzinātāja bērnudārzā.
Par audzinātāju viņa gan nekļuva, bet atsaucās pamudinājumam mācīties mūzikas vidusskolā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā mūzikas pedagoģiju. Šajā laikā viņa sev atklāja vēl kādu mūzikas instrumentu — kokli.
— Pirmo reizi kokli “dzīvajā” redzēju Cēsīs, un šis mūzikas instruments mani ļoti uzrunāja. Kopmītnēs bija viena koklētāja, un, kad mums nesakrita lekcijas vai nodarbības, ņēmu viņas grāmatu un slepus mācījos spēlēt. Kokli arī izvēlējos kā papildus apgūstamo instrumentu un šo prasmi papildināju augstskolā. Kad vēl studēju, vadīju koklētāju ansambli Odzienas pamatskolā. Tajā spēlēja bērni, kuri nemācījās mūzikas skolā, nepazina notis, bet kopā iemācījāmies spēlēt un dziedāt. Ar šo kolektīvu esam piedalījušies arī koncertos un festivālos tepat Latvijā un ārvalstīs, — stāsta pļaviņiete.
Odzienieši piedalījās Maritas augstskolas beigšanas valsts eksāmena koncertā Pļaviņu kultūras namā. Tajā dziedāja arī pašas vadītais mūzikas skolas koris.
Atgriežas Skrīveros
Pēc augstskolas beigšanas Maritai bija paredzēts strādāt par mūzikas skolotāju kādā vispārizglītojošajā skolā Rīgā, bet toreizējā Pļaviņu Mūzikas skolas direktore Gunta Skuja pārvilināja uz mājām. Tā iznāca kļūt par kolēģi savai bijušai skolotājai Broņislavai, kas atkal bija laba dzīves skola. Pļaviņās Marita ilgus gadus mācīja mūzikas teoriju, vēlāk viņu pierunāja pastrādāt mūzikas skolā Koknesē. Kad šīs mācību iestādes skolotāja Iveta Biķerniece sāka vadīt mūzikas un mākslas skolu Skrīveros, aicināja Maritu pievienoties. Pļaviņiete atzīst — ja darbs patīk, attālums līdz darbavietai nav šķērslis. Tur viņa mācījusi ne tikai teoriju, bet arī akordeona spēli un vadījusi kora klasi.
— Kad esi kādu laiku braukājis, gribas arī kaut ko uz vietas, tāpēc pāris gadu strādāju Pļaviņu vidusskolā, kur guvu labu pieredzi metodiskajā darbā, un ar skolas koriem guvām arī labus panākumus. Audzināšanā bija klase, un tas arī deva ļoti daudz, kas noder tagadējā darbā. Vēlāk atkal atgriezos Skrīveru Mūzikas un mākslas skolā, kur esmu direktores vietniece, — saka Marita.
Gandarījums
ir vienmēr
Vai ar šodienas izpratni dzīvē otrreiz izvēlētos darboties mūzikas jomā? Marita aizdomājas un teic, ka viņai ļoti patīk dārza darbi un rosīties virtuvē, bet diezin vai varētu būt pilnas slodzes pavāre. Taču mūzikas ceļu viņa ietu atkal. Tas gan ne vienmēr bijis viegls. Pašai trešajā klasē gribējies izstāties no mūzikas skolas. Tā bija liela papildu slodze, jo vajadzēja vingrināties arī vasarā, kamēr citi laukā spēlējās. Tomēr tikusi tam pāri un palīdz šādu posmu pārvarēt arī saviem audzēkņiem. Izlaidumā vienmēr ir gandarījums, ka bērns vai viņa vecāki pienāk un pateicas par to, ka palīdzēja “nesalūzt”. Kas var būt labāks par to, lai arī mācību “cīņa” daudzkārt bijusi grūta.
Paralēli darbam Marita vadījusi dažādus pašdarbības kolektīvus — jau pieminēto koklētāju ansambli Odzienā, folkloras ansambli Klintainē, Pļaviņu kultūras nama kori, kas pārtapa par sieviešu kori, ilgus gadus Vietalvas sieviešu vokālo ansambli “Zīles”, Kalsnavas vīru vokālo ansambli, kura vadīšanā sadzīvisku apstākļu dēļ iestājusies neliela pauze, jo visu apvienot nav iespējams. Vēl tuvs kolektīvs bijis Pļaviņu kultūras centra senioru ansamblis “Atvasara”. Pirmie tā mēģinājumi notika pie Maritas dzīvoklī, jo dziedātgriba izrādījās tik liela, bet sākumā nebija telpu. Vēl tagad, satiekot bijušās dziedātājas, atmiņas ir patīkamas, jo satikti daudzi dziesmu draugi.
Skrīveru skolā Marita vadīja arī orķestri “Sateka”, ar kuru piedalījušies pēdējos divos Dziesmu un Deju svētkos, ka arī Tautas mūzikas svētkos. Tagad kolektīva vadība uzticēta jaunākai kolēģei, un tajā mainās spēlētāju paaudze.
Marita atzīst, ka kolektīva vadīšana nav tikai mēģinājumi, bet arī koncerti, kur bez vadītāja neiztikt. Viņa ir pateicīga ģimenei, kura viņu vienmēr ir atbalstījusi skatēs, koncertos un garajos mēģinājumu vakaros.
Vienmēr divas dāvanas
Maritas dzimšanas diena ir zīmīgā datumā — 25. martā. Viņas ģimenei tas, par laimi, nesaistās ar deportācijām.
— Mums tā vienmēr vairāk bijusi Māras diena, kas latviešu gadskārtā ir nozīmīga. Kad piedzimu, mamma slimnīcā saņēma telegrammu no tēta ar tekstu: “Paldies par Maritiņu!”, un visi mani uzreiz sāka saukt šajā vārdā. Man bieži jautā, vai nejūtos apdalīta, ka dzimšanas un vārda diena ir vienā dienā? Nē, jo vecāki vienmēr dāvināja divas dāvanas. Tagad vispār esmu priecīga, jo vienā reizē varu visu nosvinēt. Man šķiet, ka trakāk, ja šie svētki ir ar pāris dienu starpību, — teic jubilāre.
Pavasaris ir Maritas mīļākais gadalaiks, jo tas ir sākums ceļam uz vasaru. 25. marts gan dzīvē bijis dažāds — gan ar dziļu sniegu un salu, gan tik siltu laiku, ka var ārā būt plānās drēbēs. Tomēr neapšaubāmi tad dabā sākas atmoda, kad var sākt domāt par dārza darbiem un vasaru, kas saistās arī ar atpūtu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ja patīk, nekas nav šķērslis

Kategorijas