Staburags.lv ARHĪVS

Salauza dzīvi, bet ne cilvēcību

Salauza dzīvi, bet ne cilvēcību

Rīt, 16. martā, ir leģionāru piemiņas diena. Neoficiāla. Taču katru gadu strīdus un diskusijas raisoša. Lai arī kādi iemesli bija, kāpēc cilvēki nokļuva latviešu leģionā, viņi visi bija lielvaru upuri. Aiz kara palika iznīcinātas cerības, salauztas dzīves. Par  vienu no tādām uzzināju Latgales Mākslas un amatniecības centrā Līvānos. Viņa vārds ir Jāzeps Oskars Bikaunieks.

Ir izstādes, kuras fascinē ar māk­slas darbiem. Ir arī tādas, kur vairāk par tajās redzamo saista mākslinieks, precīzāk, viņa dzīve. Un izstāde “Pēdējais mohikānis”, kura skatāma līdz 30. martam, ir tieši tāda. 
Pārformē uz leģionu
Izstādē aplūkojamas eļļas gleznas, zīmējumi un dažādi kokgriezumi, kurus darinājis vietējais amatnieks, Jersikas pagastā dzimušais Jāzeps Oskars Bikaunieks.
Viņš  dzimis 1916. gadā. Annas un Andreja Bikaunieku 12 bērnu ģimenē viņš bija jaunākais.  Mācījies vietējā skolā un Līvānu komercskolā. No 1938. līdz 1939. gadam dienējis Latvijas armijā Krustpilī, Latgales artilērijas pulkā. Pēc armijas darba gaitas viņu aizvedušas uz Jersiku, kur Oskars strādājis uz dzelzceļa.
1942. gadā Jāzeps Oskars Bikaunieks brīvprātīgi iestājies vācu armijā, 207. policijas bataljonā, kas nodrošināja kārtību frontes aizmugurē. Vēlāk, 1943. gadā, vācu armijai atkāpjoties no Krievijas, jaunieti pārformēja un ieskaitīja vācu armijā — latviešu leģiona 19. divīzijā. Kara beigas 1945. gadā viņš sagaidīja Kurzemē. Kā daudzus latviešu leģionārus, arī viņu izsūtīja uz Vorkutu.
Apglabā zem grīdas
Kad Jāzeps Oskars 1946. gadā atgriezās dzimtenē, tēva mājās, viņš cerēja dzīvot mierā, taču tā nenotika. Viņu vairākas reizes izsauca uz čekas pratināšanām. Nemierīgais pēckara laiks noveda pie tā, ka Oskars izšķīras par nelegālu dzīvi mežā. Taču tas nenozīmēja, ka viņš tur atguva mieru. Tā sagādāja vilšanos, un viņš kļuva par “dzīvo  mironi” — sarāva visas saites ar ārpasauli. No 1948. gada gandrīz 40 gadu nezināms viņš dzīvoja savas māsas mājā Jersikas pagasta “Upeniekos”. Par viņa eksistenci zināja tikai paši tuvākie, attālākie radi, un kaimiņi uzskatīja viņu par pazudušu jau kopš 1946. gada.
Jāzeps Oskars Bikaunieks mūžībā aizgāja 1987. gada rudenī.  Viņu klusu apglabāja lielās “Pušķeiru” mājas neapdzīvotajā galā zem grīdas. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 90. gadu sākumā Jāzepu Oskaru Bikaunieku reabilitēja.
2006. gadā viņu pārbedīja dzimtas kapos Daugaviešu (Škaparu) kapsētā. Tad arī citi uzzināja viņa dzīvesstāstu.
Paliek apliecinājums dzīvei
Taču līdz ar kapu smiltīm nenoslēdzās viņa dzīve. Bezvārda cilvēka roku pieskāriens dzīvo viņa gleznās, kokgriezumos, kuros ievīti viņa neizdzīvotās dzīves sapņi, viņa filozofiski apcerīgā dzīves uztvere, prieki un skumjas.
Garajos vientulības gados viņš pašmācībā bija apguvis dekoratīvo kokgriešanu, nostiprinājis zīmēšanas prasmes. Darbi aizceļojuši pāri pagasta robežām un iepriecinājuši ne vienu vien cilvēku... tikai ar māsasvīra Jāņa  vārdu. Lielākā daļa gleznu ir Jersikas iedzīvotāju mājās, kuras tur nokļuvušas kā dāvinājumi no Jāņa Bikaunieka dažādos svētkos un jubilejās. Līdz šim apzināts apmēram 50 darbu eļļas tehnikā un 66 zīmējumi. Jāzepa Oskara Bikaunieka piemiņu turpina uzturēt viņa radi. Īpaši viņa māsīcas meitas Zentas Eidukas ģimene. Tā turpina aktīvi pētīt Jāzepa Oskara Bikaunieka dzīvesstāstu un vākt viņa daiļrades liecības.
“Te vējo prieks
un izmisums...”
Izstāde “Pēdējais mohikānis” nav tikai par konkrēta cilvēka dzīvi  un viņa atstāto mantojumu. To skatoties, pārņem divējādas jūtas: prieks par redzētajiem darbiem un cilvēku, kurš palika uzticīgs saviem ideāliem. Neraugoties uz visu pārdzīvoto, viņš nezaudēja cilvēcību un pasaulē raudzījās ar gaišu skatu. Pārņem skumjas par to, ka Jāzeps Oskars Bikaunieks nepiedzīvoja savu reabilitāciju.  Arī atsauksmju grāmatā krājas viens ieraksts pēc otra: “Cik skaista un bagāta ir mūsu zeme un tauta! Paldies, ka celti saulītē un nu visiem apskatāmi šī cilvēka (kura dzīve nebūt nebija tik gaiša) skaistie gaišie darbi”; 
“... te vējo pagātne, sāpes, prieks un izmisums...”.
***
Var tikai minēt, kāda būtu izvērtusies Jāzepa Oskara Bikaunieka dzīve, ja nebūtu kara. Tad nebūtu arī leģiona, un mēs viņu varbūt zinātu kā slavenu mākslinieku, bet  “...karu nevar ar vārdiem izstāstīt”, teicis Kurts Vonnegūts. Tajā nekad nebūs uzvarētāju.
(Rakstā izmantota
informācija no
www.livanustikls.lv)