Mežkopja profesijas izvēle — visneapzinātākā, bet pareizākā rīcība mūžā

2019. gada 15. marts 00:00

414

Mežkopja profesijas izvēle — visneapzinātākā, bet pareizākā rīcība mūžā

Šonedēļ 56. dzimšanas dienu atzīmēja jaunjelgavietis Andris Golovackis. Dzīve visu salikusi pareizajos plauktiņos. Viņš dara darbu, kas patīk, brīvajā laikā nododas sirdslietai mūzikai, tagad priecājas par pirmo mazbērniņu. Andris tic, ka pēc 50 gadiem dzīve tikai sākas. Šis ir laiks jauniem, skaistiem piedzīvojumiem.

Dzīves skola
Andra dzimtas saknes meklējamas Sēlijas sirdī Viesītē, kur jubilārs dzimis un spēris pirmos soļus. Kad Andrim bija divi gadi, ģimene pārcēlās uz Lietuvas pierobežu, mazu provinces pilsētiņu Subati. “Tā tolaik bija ļoti grezna pilsēta, tagad tā ir pamesta kā “bordertauna”, palicis nedaudz iedzīvotāju, nav darba vietu. Tomēr tā joprojām ir ļoti gleznaina vieta, tās centrā ir ezers. Mūsu māja bija ielas malā, ezera krastā. Tieši ar ūdeni, peldēšanos un makšķerēšanu saistās bērnības atmiņas,” stāsta Andris. Jubilārs Subatē pabeidza astoņgadīgo skolu. Tolaik plašu iespēju turpināt izglītību nebija, vairums jauniešu izvēlējās mācīties tuvākajā vidusskolā, kas bija Ilūkstē. Lai arī Andris skolā bija centīgs un mācījās labi, vidusskola nebija viņa plānos. Jaunietis vēlējās apgūt arodu. Andra dzimtā ir tikai dažu nozaru pārstāvji — mediķi, mūziķi, tagad nostiprinājušies arī mežkopji. Andra mamma Viesītes slimnīcā bija operāciju māsa, tētis strādāja mežniecībā. Jubilāram pēc skolas beigšanas vēl nebija skaidrības, ko iesākt tālāk. Kādu dienu tētis no darba atnesa lapiņu, kurā bija informācija, ka Aizupes Meža tehnikums uzņem audzēkņus. Jaunietim nebija jausmas, kur tas ir, taču interese bija radusies. “Dzīvē tā pakārtots — notiek tas, kam jānotiek. Jau tajā vasarā devos uz Tukuma rajona Vāni, lai Aizupes Meža tehnikumā izmācītos par meža tehniķi. Nekad dzīvē neesmu izdarījis ko tik neapzinātu, bet pareizu kā šo. Jau pirmajos gados sapratu, ka man, tolaik 15 gadu vecam, tā bija laba dzīves skola. Dzīvoju tālu prom no ģimenes, uz mājām braucu vien piecas reizes gadā — svētkos, kad bija garākas brīvdienas. Tehnikumā bija armijas disciplīna, arī stingra attieksme. Iemācījos gatavot ēst, mazgāt zeķes un pastāvēt par sevi. Mēs, tehnikuma audzēkņi, nesatikām ar vietējiem iedzīvotājiem. Īsti nezinu konflikta pirmsākumus, iespējams, vainīgas meitenes. Dzīvojām pāris kilometru no pašas Vānes, “savā republikā”,” mācību laiku atceras Andris.
Pēc tehnikuma jubilāram bija iespēja izvēlēties prakses un nākamo darba vietu. Andris izvēlējās Latvijas centru — Jaunjelgavas mežrūpniecības saimniecības (MRS) piedāvājumu. Tas tolaik bija viens no slavenākajiem uzņēmumiem Latvijā, perspektīvs, daudzsološs, izmēģināja jaunākās tehnoloģijas.
Atbildības smagā nasta
“Man kā reiz tuvojās 18. dzimšanas diena, laiks, kad vajadzēja iet dienēt. Jaunjelgavas MRS direktors Jānis Krūmiņš man prasīja, vai gribu mācīties vai dienēt? Protams, izvēlējos pirmo! Krievijas armija mani nesaistīja. Viņš atbildēja: “Labi, padomāsim”, bet daudz variantu jau nebija. Tad man pienāca pavēste. Ar draugiem nodzinām matus un nosvinējām visus svētkus, ko var atzīmēt pirms došanās armijā. Sešos rītā ierados Stučkā iesaukšanas punktā. Visus izsauca pēc saraksta, kad pienāca mana kārta, virsnieks teica: “Tы свободен!” (Esi brīvs!). Stāvu un nevaru saprast, kādēļ man tāda “pārestība” nodarīta. Tad sapratu, ka Krūmiņa kungs turējis solījumu, armijā neaizgāju. Viņam tolaik bija iespēja izvēlēties jaunos speciālistus, likt mācīties vai iesaistīt ražošanā. Aizgāju uz akadēmiju Jelgavā, studēju Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultātē. Pēc tam atgriezos strādāt Jaunjelgavas MRS. Jāpateicas direktoram, ka viņš mani tā “izdzenāja”. Kur tik es strādāju — galdniecībā, šķeldas sagatavošanas cehā. Pārzināju MRS darbus no viena gala līdz otram. Vēlāk man uzticēja vadīt Taurkalnes cehu. Tas bija grūts laiks, kas daudz ko iemācīja. Guvu lielu pieredzi, strādājot ar cilvēkiem. Tad 1989. gadā kļuvu par mežsargu Taurkalnes mežniecībā, vēlāk Jaunjelgavā. Pamazām izaugu līdz vecākajam mežzinim. Man vienmēr bijusi liela atbildības sajūta, kas patiesībā ir liela nasta. Ir daudzas lietas, ko neesmu uzticējis citiem, jo liekas, ka varu izdarīt labāk pats. Tas no vadības psiholoģijas nav pareizi. Jāprot uzticēties cilvēkiem un prasīt no viņiem. Atbildības sajūta man ir joprojām, ar gadiem tā kļūst arvien smagāka. Ja ko daru, tad daru to ar pilnu atdevi.”
Pats nopelna punus
Andris jau otro sasaukumu ir Jaunjelgavas novada domes deputāts. Tas nekad nav bijis viņa mērķis, pirmos aicinājumus pievērsties domes darbam viņš noraidīja. “Ilgi pretojos. Pirmais mani uzrunāja toreizējais pilsētas mērs Gundars Stahovskis, atteicos. Bija daudz plānu, ko vēlējos realizēt mežniecībā. Pēc gadiem uzrunāja Guntis Libeks, atbildēju, ka tas man nav saistoši. Vēl pēc pāris gadiem mani uzrunāja atkārtoti — uzspieda uz pareizajām “pogām”, iepriekšējie projekti bija realizēti, un es piekritu. Piekritu, domādams, ka mani neievēlēs. Diemžēl vai par laimi mani ievēlēja. Jutu lielu atbildību un strādāju ar pilnu atdevi. Nākamajā sasaukumā pats vēlējos piedalīties, jo zināju, ko varu dot, lai veicinātu novada attīstību. Jāatzīst, lēmumu iesaistīties politikā neesmu nožēlojis. Pierunātājiem bija taisnība, es uzzināju daudz jauna, par ko ierindas cilvēkam nav jausmas. Es labi atceros Jaunjelgavu pirms 30 gadiem. Nav pat nepieciešams atskatīties tik tālu, lai novērtētu pārmaiņas. Pirms dažiem gadiem atgriezāmies no pasākuma “Staro Rīga”. Braucām caur Jaunjelgavu, iela tumša, mājas meta biedējošas ēnas. Domāju — kur es esmu, un par ko tieku sodīts? Šis bija viens no iemesliem, kādēļ vēlējos pielikt roku pilsētas attīstībā. Paldies vadībai, kas Sūnu ciemu pārvērtusi par baudāmu, acij tīkamu pilsētu! Lai gan ir grūti, ticu, ka Jaunjelgavā var attīstīt uzņēmējdarbību. Nākotnē Jaunjelgava būs tūrisma pilsēta.”
Andra horoskopa zīme ir Zivis ar jūtamu Auna piedevu. Tieši Auna zīmei raksturīgās īpašības — neatlaidība un spītība — virzījušas viņu uz priekšu. “Dzīvē nekas netiek dāvināts. Arī visus punus esmu nopelnījis pats,” stāsta Andris.
Ar sievu Guntu jubilārs iepazinās, mācoties akadēmijā Jelgavā. Viņa bija veterinārijas studente no Alūksnes, viņš — topošais mežsaimnieks. Laulībā aizvadīti 30 gadi, izaudzināti trīs bērni, tagad sirdi priecē pirmais mazbērniņš Toms. “Tikai tagad, kad bērni lieli un esmu kļuvis par opi, apzinos, ka pārāk maz laika un enerģijas veltīju bērniem. Lai viņi man piedod, saprotu, ka viņiem manis pietrūcis brīžos, kad vajadzēja būt klāt. Tolaik citādāk nevarēju, vajadzēja strādāt un uzturēt ģimeni. Tagad es to apzinos un laiku veltīšu mazdēlam.”
“Līvu” mūzika atver acis
Jubilāra kaislība ir mūzika. Viņš dzied novada korī un ansamblī, bieži kāpj uz skatuves un ar spēcīgo balsi iepriecina klausītājus. Mūzikas mīlestība plūst caur Andra ģimeni no paaudzes paaudzē. Andra māsīca mācījās mūzikas skolā. Viņa ir nedaudz vecāka par Andri, tādēļ viņam un citiem draugiem Subatē vajadzēja pacietīgi gaidīt, kad meitene būs beigusi vingrināties klavierspēlē, lai viss bariņš varētu doties uz ezeru. Sēžot blakus māsīcai vai ārā ar draugiem zem loga, jubilārs iepazina Mocarta un Bēthovena skaņdarbus. Pirmā nopietnā saskarsme ar mūziku, pēc kuras Andris apjauta, ka viņš to vēlas, ka to vajag — izpausties ar notīm —, notika Ogres Meža tehnikuma izlaidumā, kad uzstājās grupa “Līvi”. Tā ir jubilāra favorītgrupa vēl šodien. Mūzika tik ļoti aizrāva, ka, atgriežoties mājās Subatē, kopā ar brāli, māsīcu un pāris draugiem tika dibināta grupa. Apvienība piedalījās muzikālos konkursos, spēlēja ballēs, izbraukāja pusi Latvijas. Mūziķiem augot, grupa pajuka, bundzinieks kļuva par slavenu neiroķirurgu, katrs aizgāja savu ceļu. “Joprojām mans izpausmes veids ir mūzika, tā ir mana atkarība. Vislielāko baudu gūstu no kontakta ar klausītāju, emocijas, kas pārņem, dodot un saņemot enerģiju, ir neaprakstāmas. Laikā, kad iemīlēju mūziku, likās, ka ir par vēlu mācīties mūzikas skolā. Tagad es saprotu, ka tā nav. Cilvēks mācās visu mūžu. Taču savu nepiepildīto sapni izdzīvoju bērnos,” stāsta Andris. Jubilāra vecākais dēls Kristaps spēlē saksofonu, jaunākais dēls Aigars — klavieres, vienīgi meita Zane izsprukusi un mūzikai metusi līkumu.
Viss tikai sākas
Jubilārs šonedēļ atzīmēja 56. dzimšanas dienu. Viņš nemaz nejūtas vecs, kā teicis kāds viņa tuvs paziņa — pēc 50 dzīve tikai sākas, un Andris tam pilnībā piekrīt. “Dzīves uzvaras izcīnītas, bērni izaudzināti, lielie darbi aiz muguras, un tagad var pievērsties savam aicinājumam. Darīt to, ko vēlos. Šis nav dzīves beigu sākumposms, tieši pretēji. Šajā vecumā esmu dzīvi izvērtējis, zinu tās vērtību. Viss tikai sākas,” stāsta Andris.
Andris ir draugu, paziņu un labu cilvēku ieskauts. 40. jubileju svinēja divus mēnešus. “Tie bija mani ziedu laiki. Tolaik biju cilvēku ieskauts. Saka, ka 40. dzimšanas dienu atzīmēt nevajag, bet es nosvinēju tā kārtīgi. Pēc tam bija laiks, kad dzimšanas dienas nebija saistošas. 50. jubilejā mani piemeklēja vecuma krīze. Sāku saprast, ka visus saaicināt uz vienu pirti nevarēšu, vietas nepietiks, svinēt kā pirms gadiem desmit nevēlējos, tādēļ nolēmu, ka apaļo jubileju neatzīmēšu vispār. Protams, ar mājiniekiem pasēdēju, bet lielu balli netaisīju. Šobrīd šo lēmumu nedaudz nožēloju,” smej jubilārs. Līdz ar 50. dzimšanas dienu Andrim jubilejas ir atskaites punkti, kad izvērtēt dzīvi un atskatīties uz paveikto. “Līdz tam par to neaizdomājos, vienkārši baudīju. Tagad vērtēju, ko esmu sasniedzis un paveicis. Dzimšanas diena ir kā dzīves rezumējumi, kad, ar draugiem kopā pasēžot, var atskatīties un izvērtēt to, kas bijis. Es priecājos par labajiem cilvēkiem, ko man paveicies dzīvē sastapt. Tuvie cilvēki ir patiesa vērtība, kas silda sirdi.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Mežkopja profesijas izvēle — visneapzinātākā, bet pareizākā rīcība mūžā

Kategorijas