Kur šajā visā ir vieta dzīvam cilvēkam?

2019. gada 12. marts 00:00

386

Aizvadītajā nedeļā darbā iedvesmu guvu no saviem sarunu biedriem — aizkrauklietes Ludmilas, kura sacīja, ka par savu sirdslietu ir jācīnās un vienmēr jāprot aizstāvēt savu viedokli, pat ja tas nesaskan ar apkārtējo. Savukārt otrs sarunu biedrs uzņēmējs Elvijs teica, ka, sākot savu biznesu, katram pašam jāuzveļ pirmā sniega pika, lai kaut kas notiktu, jādara tas, kas tev patīk un ko vislabāk proti. Sarunas ar šādiem cilvēkiem arvien iedvesmo, raisa pozitīvas emocijas un motivē darbam.
Pārdomas raisīja Starptautiskā sieviešu diena. Saistībā ar 8. martu interneta portālos bija publicētas dažādas aptaujas — vai cilvēki svin šo dienu, ko dāvina, ko sievietes vēlas saņemt dāvanā. Lielākā daļa tomēr atbildēja apstiprinoši, ka svin 8. martu, dāvina ziedus sievietēm un šī ir svētku diena arī darbavietās. Arī mēs redakcijā saņēmām mūsu lasītāju sveicienus un ziedus, turklāt kāda kundze bija īpaši pacentusies un atnesusi pašas ceptu ābolmaizi. Paldies!
Sociālajā tīklā “Facebook” izlasīju kādreizējā neretieša, tagadējā 13. Saeimas deputāta Sanda Riekstiņa 8. martā publicētu ierakstu: “Šodien neapsveikšu, piedodiet, ne šodien!”, izraisot komentāru jūru, savukārt 9. martā sekoja ieraksts: “Mīļš sveiciens visām dāmām 9. martā!”. Var taču vienkārši neko neierakstīt, neuzsvērt tik ļoti savu nepatiku, domāju, ka lielākajai daļai Latvijas sieviešu viņa virtuālā apsveikuma nepietrūktu. Tas man liekas muļķīgi — dzīvojot valstī, kurā jau janvāra beigās teju katrā mazākajā lauku veikaliņā plaukti pārblīvēti ar sirsniņkrūzītēm un visādiem citādiem štruntiem, gaidot amerikānisko Valentīna dienu, bet oktobrī nākas laipot starp mākslīgiem zirnekļu tīkliem, skeletgalvām un raganu tērpiem, kas vēsta par helovīna tuvošanos, pozicionēt 8. martu kā padomju laika paliekas, tik ļoti uzsvērt savu nepatiku un publiski paziņot, ka to nesvin.
Viens no sabiedrībā plašāk apspriestajiem aizvadītās nedēļas notikumiem bija gada ienākumu deklarāciju iesniegšana un fakts, ka daļa iedzīvotāju nodokļus ir nevis pārmaksājuši, bet palikuši valstij tos parādā. Valsts ieņēmumu dienestā līdz piektdienas pēcpusdienai iedzīvotāji iesnieguši jau 51 208 gada ienākumu deklarācijas, tas nozīmē, ka cilvēkiem šī iespēja ir ļoti svarīga. Kādā sarunā Jaunjelgavas novada iedzīvotāja atklāja, ka viņas dēls pagājušajā vasarā mēnesi strādājis Nodarbinātības valsts aģentūras programmā, kas sadarbojas ar pašvaldībām un nodrošina skolēniem vasarā darbu. Palicis parādā valstij divus eiro... Citai lasītājai valsts atdos ne vairāk, ne mazāk kā vienu centu...
Saņēmām priecīgu vēsti, kas skar visu tuvējo novadu iedzīvotājus, kuri kaut retu reizi, tomēr izmanto sabiedrisko transportu — pēc ilga pārtraukuma no 1. marta pasažieriem atkal atvērtas Aizkraukles autobusu stacijas uzgaidāmās telpas durvis. Ēkas īpašniece — akciju sabiedrība “CATA” — to bija iznomājusi nomniekam, kurš tur bija ierīkojis naktsklubu, taču tas ilgu laiku vairs nedarbojās, tāpēc līgums ar nomnieku tika lauzts. Aizkraukles novada pašvaldības vadība ar ēkas īpašnieci panākusi vienošanos, ka telpās pieslēdz apkuri, samaksā par patērēto siltumenerģiju, elektrību un atkritumu izvešanu, savukārt pašvaldība nomās tualetes telpas, norēķināsies par ūdens un kanalizācijas pakalpojumiem. Pašvaldības uzņēmums “Lauma A” nodrošinās personālu, kas no pasažieriem iekasēs tualetes apmeklējuma maksu — 30 centus, taču no pulksten 12 līdz 15 tā būšot slēgta, jo līdzšinējie tualetes dežuranti informējuši, ka šajā laikā apmeklētāju ir ļoti maz.
Lasot šo “labo ziņu”, man radās tikai viens jautājums: kur šajā visā ir vieta dzīvam cilvēkam — pensionāram no Pilskalnes pagasta, kurš salā ar autobusu atbraucis uz Aizkraukles poliklīniku, māmiņai ar maziem bērniem, lauku cilvēkam ar pilnām iepirkumu somām? Kur ir garantija, ka drīzumā atkal neuzradīsies nākamais “uzņēmējs” ar visiem izdevīgām iecerēm un nevēlēsies autobusu stacijā ierīkot cirku? Kad Aizkrauklē konsultēja Tiesībsarga biroja juristi, pārrunājam arī to, vai cilvēks Latvijā ir cienīgs autobusu gaidīt siltumā, daudzmaz ērtā vietā, kur var palasīt, iedzert kafiju, bez maksas izmantot labierīcības? Atbilde bija — tā ir pašvaldības labā griba, bet tas nav viņu pienākums. Atceros, ka līdzīga situācija pirms vairākiem gadiem bija izveidojusies Neretā, ka autobusu stacijas ēkas īpašnieks, nespējot vienoties ar pašvaldību, izlēma uzgaidāmās telpas durvis pasažieriem slēgt. Cilvēki lietū, sniegā un svelmē stāvēja zem klajas debess, un neviens nesteidzās šo problēmu risināt.
Domāju — kāpēc ir tā, ka tik ļoti tiecamies neatpalikt no attīstītām Eiropas Savienības valstīm izglītībā, zinātnē, uzņēmējdarbībā un citās jomās, taču nespējam visām šīm labajām lietām ielikt stingrus pamatus, sakārtojot cilvēka pamatvajadzības? Kurā vietā starp Eiropas Savienības valstīm mēs esam, ja cilvēkam mūsdienās ir problemātiski izmantot labierīcības pat par maksu, ja māmiņai, izkāpjot no autobusa, nav, kur siltumā pārtīt un nomazgāt mazuli, ja vecam cilvēkam kļūst slikti, nav ērtas vietas, kur atvilkt elpu, atpūsties?
Lasīju, ka prokuratūra pagājušajā nedēļā tiesas debatēs lūdza tiesu smagos noziegumos apsūdzētajam Ventspils mēram Aivaram Lembergam piemērot astoņus gadus ilgu brīvības atņemšanu ar mantas konfiskāciju, kā arī naudas sodu 150 minimālo mēnešalgu jeb 64 500 eiro apmērā. Lembergu prokuratūra apsūdz par kukuļņemšanu sevišķi lielos apmēros, par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu un citas mantas legalizēšanu, dienesta viltojumu, piedalīšanos mantiskos darījumos, kuri viņam saistībā ar dienesta stāvokli bijuši aizliegti, kā arī par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu un citiem noziegumiem. Lietā aptuveni 200 sējumos apvienoti divi kriminālprocesi, ko prokuratūra tiesai nodeva 2008. gada otrajā pusē. Vienīgais, par ko prātoju — cik daudz naudas, laika un cilvēkresursu tiek šķērdēts šiem tiesas procesiem, ja iznākums tāpat jau ir skaidrs.
Šonedēļ skolēniem ir pavasara brīvdienas, atelpas brīdis arī vecākiem, lai pēc tam ar jaunu sparu atgrieztos skolas solā, izturētu līdz mācību gada beigām, taču 12. klases skolēni ar valsts pārbaudījumiem svešvalodās šonedēļ sāk eksāmenu sesiju. Lai gan astronomiskais pavasaris sāksies tikai 20. martā, gaišie rīti un vakari, atgriezušies gājputni un pirmās sniegpulkstenītes vēsta — tas ir klāt! Lai saulaina, veselīga un dzīvespriecīga nedēļa katrā mājā!
Evita Apiņa, laikraksta “Staburags” reportiere

Staburags.lv ARHĪVS

Kur šajā visā ir vieta dzīvam cilvēkam?

Kategorijas