Savā zemē strādāt vispatīkamāk

2019. gada 12. marts 00:00

564

Lauki vēl gaida pavasara atmodu, bet nepaies ilgs laiks, un visapkārt sāksies zemes darbi. Arī zemnieku saimniecībā “Priediņas” Aizkraukles pagastā, kur saimnieko Jānis Bogdanovs ar ģimeni. Jānis izvirzīts apbalvošanai Aizkraukles Uzņēmēju dienās nominācijā “Saimnieks laukos 2018”.

Roku darbs
neatmaksājas
“Priediņās” apstrādā ap desmit hektāru zemes, pamatā audzē kartupeļus, zemenes un lopbarības bietes. Jānis stāsta, ka šīs kultūras ir pārbaudītas vērtības, un pie tām palicis. Vēl ir bioloģiskās pļavas, kur nenotiek nekāda saimnieciskā darbība, tās reizi sezonā jānopļauj.
Pamatnozare ir kartupeļu, ko ik gadu saimniecībā stāda vismaz piecos hektāros, audzēšana, un galvenokārt audzē vienu šķirni — 'Marabella'. Izmēģinājis arī daudzu iecienīto 'Vinetu', tomēr tā sevi neattaisnoja. Šopavasar iegādājies arī nedaudz agrās kartupeļu šķirnes sēklu, un tad jau redzēs, kā padosies. Sausās vasaras dēļ pērn raža bijusi krietni zemāka nekā citus gadus, jo zeme saimniecībā ir smilšaina. Tomēr jārēķinās ar to, ka gads no gada atšķiras.
Tagad kartupeļi gaida, kad tos stādīs. Saulainu dienu ir arvien vairāk, debesīs parādās gājputnu kāši, un jau aprīlī sāksies aktīvā lauksaimniecības sezona.
— Kartupeļu stādīšana, tāpat kā novākšana, ir mehanizēta, un arvien mazāk izmantojam roku darbu. Atceros, kā savulaik kartupeļus rakām ar tā dēvēto vienrindas “kratīkli”, vēlāk ar divrindu racēju. Vajadzēja daudz cilvēku un laika, lai visu novāktu. Tagad to darām ar kombainu, un šis process ir krietni vieglāks un ātrāks. Ir jādomā, kā organizēt darbus, jo sezona ir tik gara, cik ir, un visu tajā jāpagūst izdarīt, — stāsta Jānis.
Kartupeļus viņš realizē galvenokārt privāti. Kad ir pasūtījums, pats aizved klientiem uz Aizkraukli, Koknesi vai Pļaviņām. Uz otru pusi iznāk doties mazāk, jo acīmredzot tur ir savi audzētāji. Kopumā konkurence ir, bet šobrīd visiem pircēju pietiek.
Pircējus aicina arī
uz lauka
Arī zemenes ir produkts, ko nemainīgi prasa ik gadu. Ogas no šīs saimniecības var nopirkt tirgū Aizkrauklē, un tās pārdod arī pie veikala “Maxima” Koknesē. Jānis atzīst, ka viņam nav būtiski pagūt pēc iespējas ātrāk nogatavināt ogas, kad tām ir lielākā cena.

Tad būtu jāmaina audzēšanas sistēma, jo zemenes “Priediņās” aug atklātā laukā, nepiesegtas ar plēvi. Labāk esot pārdot uzreiz vairāk ogu. Laiks, kad raža jārealizē, ir ierobežots, tāpēc svarīgāk esot pārdot visu salasīto par tādu cenu, par kādu pērk, kaut arī mazāku. Šī iemesla dēļ arī Jānis nereti saņēmis pārmetumus, ka piedāvā poļu ogas. Tomēr ikviens var pārliecināties, kur tās aug, jo, kad raža ir liela, viņš aicina pircējus pašus sev salasīt zemenes uz lauka par pieņemamu cenu. Tad var arī ēst ogas, cik tīk.
Zemeņu audzēšana ir diezgan darbietilpīgs process, bet Jānis atzīst, ka viss ir paveicams. Stādījumus saimniecībā atjauno ik pēc trim gadiem, un lielākā daļa dobju pārklātas ar speciālo agroplēvi. Tādējādi mazāk jāravē, bet obligāta esot laistīšana, jo citādāk neesot vērts nodarboties ar šo rūpalu, īpaši karstās vasarās. Pamazām saimnieki laukus papildina ar vēlākām zemeņu šķirnēm, lai piedāvājums sezonā būtu ilgāks, jo, kad lielākoties ogas beidzas, pieprasījums ir joprojām un arī cena laba.
Stabils ienākuma avots ir lopbarības biešu audzēšana, jo ir pietiekams pieprasījums no dzīvnieku audzētājiem. Iepriekš bija arī rabarberi, bet pamazām no tiem atteicies, jo to realizācija uz vietas nav vienkārša, tad jābrauc uz Rīgu.
Darbā iesaistās
visi
Jānis atzīst, ka viņi strādā, paļaujoties uz sevi, neizmantojot kredītus. Ir sava tehnika, bet zemes apstrādē izdevīgāk esot pirkt šo pakalpojumu. Bioloģiskās pļavas, par kuru apkopšanu saņem Eiropas Savienības maksājumus, viņš pļauj pats. Tas esot pamatīgs pārbaudījums izbraukt ar traktoru nelīdzenos laukus, bet ir gandarījums par paveikto.
Jānis ir pārsteigts, ka ir ievēroti un izvirzīti Aizkraukles uzņēmēju balvai, jo “Priediņas” nav liela saimniecība. To viņš pārņēma no tēva, kuru arī sauca Jānis. Savulaik vecākiem bijuši lopi, tā ka lauku darbi iepazīti jau bērnībā, un strādāts smagi. Nākot no četru bērnu ģimenes, viņš ir tas, kurš turpina vecāku iesākto un joprojām turas pie laukiem. Apguvis dārzkopību Bulduru tehnikumā, bijušas dažādas dzīves izvēles. Pastrādājis arī ārzemēs, bet sapratis, ka tas nav domāts viņam, jo trūcis ierastās vides. Aizkrauklietis atzīst, ka nekur nav viegli, bet strādāt savā zemē ir patīkamāk. Viņam ir svarīgi, lai abas meitas Elīna un Linda izaug latviskā vidē. Kad vajadzīgs, darbos iesaistās katrs — sieva Sanita, mamma Zane, sievasmāte Zina.
Jānis teic, ka viņam, tāpat kā citās latviešu ģimenēs, kāds ir ārzemēs, kāds pilsētā, bet kāds laukos. Katram savs, un tā tam dzīvē jābūt. Kāda ir perspektīva? To esot grūti pateikt, un tad jau nākotne parādīs. Tā kā gads no gada atšķiras, lauksaimnieks nekad nevar zināt, kāds tas izvērtīsies. Ir, kas vienreiz padodas, bet citreiz nē. Tomēr ir jāstrādā, un tad var dzīvot. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Savā zemē strādāt vispatīkamāk

Kategorijas