Katrs dzīves pavasaris atnes jaunus pārsteigumus un piedzīvojumus

2019. gada 8. marts 00:00

493

Katrs dzīves pavasaris atnes jaunus pārsteigumus un piedzīvojumus

Pirmdien, 11. martā, dzimšanas dienu svin aizkraukliete Ludmila Martinova, kura teic, ka viņai ir divas nodarbošanās — skaistumkopšanas speciāliste un mamma saviem trīs dēliem. “Esmu šajā dzīves posmā tā noslogota ar dažādiem darbiem, ka īsti nav laika aizdomāties par to, kā man vēl trūkst. Katru rītu pieceļoties pārdomāju, ko labu esmu paveikusi vakar, tas ir labākais stimuls celties un arī šodien paveikt daudz labu darbu. Tas notiek “automātiski”,” teic jubilāre.

Rīdziniece iemīlas Aizkrauklē
Ludmila ir rīdziniece, galvaspilsētā pavadījusi visu bērnību un jaunību līdz 20 gadu vecumam, vēlāk ar vecākiem pārcēlusies uz Aizkraukli. “Var teikt, ka ceļš uz Aizkraukli mūsu ģimeni atveda divas reizes — pirmajā reizē vecākiem piedāvāja darbu Pļaviņu hidroelektrostacijā, bet viņi tomēr toreiz piedāvājumu nepieņēma, taču vēlāk tik un tā nolēma pārcelties uz šo pilsētu. Kad ieraudzīju Aizkraukli pirmo reizi, uzreiz iemīlējos šajā pilsētā, arī mana māsa Svetlana sākumā brauca pie mums tikai ciemos, bet vēlāk pārcēlās pavisam. Interesanti, ka šī pilsēta izrādījās ļoti populāra starp rīdziniekiem, jo tad, kad sāku te dzīvot, pēc daudzu gadu neredzēšanās satiku vairākus paziņas, kas arī bija pārcēlušies šurp no Rīgas,” stāsta aizkraukliete.
Ludmilai iepriekš piederēja savs skaistumkopšanas salons, taču dzīvē kā jau dzīvē notiek dažādas pārmaiņas, un šobrīd viņa telpas darbam īrē. Ludmila ir skaistumkopšanas speciāliste, veic arī manikīra un pedikīra pakalpojumus. “Otra mana profesija ir mamma, man ir trīs dēli. Vecākais Deniss (23) jau dzīvo Rīgā un strādā par bārmeni, ar labiem panākumiem trenējies vieglatlētikā. Reinis (16) mācās Aizkraukles novada vidusskolā, patlaban ļoti aizrāvies ar tautas dejām, bet P. Barisona Aizkraukles Mūzikas skolā apgūst klavierspēli. Jaunākajam dēlam Andrim ir astoņi gadi, un viņš cītīgi trenējas sambo, ļoti aizrauj šahs,” teic jubilāre.
Piemērs dēliem
Ludmilai attiecībās ar dēliem ļoti svarīgi būt pozitīvajam piemēram, kam bērni varētu sekot un no kā mācīties. “Tas man ir ļoti svarīgi, tāpēc sajūta ir ļoti forša, kad redzu, ka bērns skatās uz mani un mācās, ka es esmu viņa autoritāte pozitīvā nozīmē. Piemēram, ja mani aizrauj kaut kas, ja man ir kāds vaļasprieks, kas man ļoti patīk, bet to ne vienmēr saprot un pieņem mani tuvākie, es no tā neatteikšos. Bērni redz un mācās, kā palikt pie sava viedokļa un to aizstāvēt, nevis atteikties un piekāpties tikai tāpēc, ka tā būtu vieglāk un izdevīgāk visiem. Esmu pārliecināta, ja cilvēkam ir kāda sirdslieta, par to ir jācīnās un no tās nav jāatsakās arī tad, ja otrai pusītei tas nepatīk. Zinu, ka maniem dēliem ir savs viedoklis, un viņi vienmēr spēs to pamatot,” pauž jubilāre.
Vēl viena aizraušanās, kam Ludmila vienmēr atrod laiku un mīlestību, ir kaķi. Šobrīd viņa aktīvi iesaistījusies dzīvnieku aizsardzības biedrībā “Felida” un ar sociālo tīklu starpniecību, sadarbojoties ar dzīvnieku aizsardzības biedrībām, piemēram, “Cat Care Community” un citām, meklē jaunus saimniekus četrkājainajiem draugiem. Līdz šim jaunas mājas ar Ludmilas un citu aktīvistu palīdzību atraduši jau ap 30 četrkājaino draugu.
“Man visu mūžu, kopš vien sevi atceros, vienmēr bijuši mājdzīvnieki, bērnībā īpaši pievērsos tieši slimajiem, vārgajiem, gribējās tiem palīdzēt un viņus izārstēt. Mājās vienmēr bijuši dzīvnieki, arī tagad mums ir trīs kaķi, taču plašāk uz dzīvniekiem un viņu vajadzībām paraudzīties man lika kāds gadījums aizvadītā gada nogalē,” stāsta jubilāre.
Nebūt vienaldzīgam
Ludmila kādu laiku ap savu daudzdzīvokļu māju biju manījusi klīstam rudu runčuku, kurš ļoti gribēja komunicēt ar cilvēkiem, draudzējās ar visiem, gājis līdzi gluži kā suns. Ludmila neizturējusi un paņēmusi runci uz mājām, taču jau pirmajās dienās nācies atzīt, ka runcis nespēs atrast kopīgu valodu ar trīs mājas pastāvīgajiem iemītniekiem, un viņa sāka meklēt jaunus saimniekus Rižikam. “Runcim bija vēl viena iezīme — viņam ļoti patika aizlaisties no mājām un staigāt, klīst riņķī, kādu reizi kaķis mājās nepārnāca vairākas dienas. Uztraucos, sāku viņu meklēt, ievietoju pat sludinājumu, līdz atradu — Rižiks jau vairākas dienas “sēdēja” “Felidā” un gaidīja saimniekus. Tad arī pirmo reizi iepazinu dzīvnieku aizsardzības biedrības darbu, ieraudzīju, ka tur vēl ir kaķi, kuri alkst cilvēka mīlestības, gaida, kad viņus paglāstīs un aizvedīs uz jaunām mājām. Rižiks tagad dzīvo Madonā, lielā biškopības saimniecībā, viņam ir plašumi, kur klaiņot, un mīloši saimnieki, pie kuriem atgriezties. Šis notikums mani satuvinājis ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem visā Latvijā, esmu ieguvusi labus draugus un domubiedrus, jaunas zināšanas un patiesībā biju ļoti pārsteigta, kad sapratu, cik daudz cilvēku iesaistās, ziedo, darbojas brīvprātīgi un iestājas par dzīvnieku tiesībām. Tas mūsdienās ir tik svarīgi — nebūt vienaldzīgam, nepaiet garām, redzot, ka otram vajadzīga tava palīdzība, vai tas ir dzīvnieks vai cilvēks. Arī bērni, rotaļājoties, mīlot un rūpējoties par māj-
dzīvnieku, vēlāk šīs prasmes izmantos, veidojot savstarpējās attiecības — viņi būs iejūtīgi, gādīgi, saprotoši, jo tas būs ieaudzināts no bērnības,” pārliecināta Ludmila.
Svētkus svin ārpus mājas
Pēdējos gadus Ludmilas ģimenē izveidojusies tradīcija nesēdēt pie svētku galda, negatavot stundām ilgi svētku maltīti, bet kaut kur visiem kopā doties. Pēdējos divus Jaungadus sagaidījuši Rīgā, Krastmalā, arī dzimšanas dienas svin boulinga centrā, picērijā vai Jūrmalā. “Gribas, lai svētku dienā esam kopā, lai tā paliek atmiņā, lai visiem ir prieks par kopā pavadīto laiku. Priecājos, ka Aizkrauklē tagad ir skaista un omulīga picērija, iespējams, manu dzimšanas dienu aiziesim nosvinēt uz turieni. Varbūt izdomāsim un aizbrauksim uz Vecrīgu vai Jūrmalu, vēl nezinu, taču dzimšanas dienu noteikti svinam īstajā dienā, neko neatliekot. Mums patīk ceļot, ja ir iespēja, mēģinām kaut kur aizbraukt, esam izbraukājuši Lietuvu, Igauniju, Krieviju un Baltkrieviju, cenšos pēc iespējas vairāk līdzi ņemt bērnus, lai viņiem ir, ko atcerēties. Svinam arī 8. martu — šajā dienā sveicienus saņemu no saviem tuvākajiem, no draudzenēm, no bērniem, un šis ir laiks, kad dabā sākas pavasaris. Gaisā jūtam pavasara smaržu, kas nes jaunas cerības, ka viss būs labi, un šis gads atnesīs daudz foršu notikumu. Dzīve turpinās. Tas ir fenomens, ka ik gadu pavasarī liekas, ka šis gads būs labāks, foršāks par iepriekšējo, ir tāds teiciens, ka cilvēkam mīļākais gadalaiks ir tas, kurā viņš ir piedzimis. Jā, tas ir teikts par mani! Mums pašiem jāmeklē kaut kas labāks, nedrīkst gaidīt, ka kāds kaut ko gatavu uz paplātes atnesīs, katram jāsaprot, ka tikai no mums pašiem viss ir atkarīgs!” pārliecināta jubilāre. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Katrs dzīves pavasaris atnes jaunus pārsteigumus un piedzīvojumus

Kategorijas