Bērnībā “saindēts” ar sportu

2019. gada 8. marts 00:00

265

Sporta biedrības “Vārpa” Aizkraukles rajona nodaļas vadītāju un šīs puses sporta dzīves organizatoru piecu gadu desmitu laikā Ēriku Tatarčuku pazīst ne tikai Aizkraukles rajona cilvēki un ne tikai viņa vienaudži. Nostāsti, pat leģendas par viņa skarbo raksturu, bieži vien ne vieglo saskarsmi, ir pilsētas vēstures daļa. Vairākas būves — sporta manēža, peldbaseins, stadions — ir cieši saistītas ar viņa vārdu.

Lai arī tagad ēku funkcijas mainījušās, vēsture, notikumi, kas tajās risinājušies, ir neizdzēšami. Tos par teju mūžīgiem padarījusi grāmata “Mūžs sportam”, kas pie lasītājiem nonākusi šonedēļ. Grāmatas līdzautors ir Ērika cīņubiedrs, draugs, bijušais “Vārpas” centrālās padomes priekšsēdētāja vietnieks un Sporta akadēmijas rektors Ilgvars Forands. Grāmatā publicētas Ērika Tatarčuka atmiņas, Ilgvara Foranda redzējums uz tā laika notikumiem, kā arī materiāli no laikrakstiem un grāmatām par sporta vēsturi un daudzu līdzgaitnieku atmiņas.
Dejoja un spēlēja altu
— Cilvēka dzīves pamatā ir ģimene, darbs un...
— Izklaide. Dažiem tā ir kāda atkarība, piemēram, no azartspēlēm, alkohola, citiem — kultūra, bet dažiem ir sports. Es kopš Skrīveru laikiem esmu “saindēts” ar sportu. Man bija kādi pieci gadi. Atceros, ka parkā līdzās Andreja Upīša muzejam bija sporta laukums. Tur notika arī sporta sacensības, svētki, un māte ar tēvu mani veda skatīties. Kā šodien atceros, kā Genādijs Auziņš meta disku un kāds teica — viņš mums spēcīgākais Latvijā! Vēlāk man citas izklaides nebija. Pie skolas bija ar izdedžiem klāts laukums, kurā varēja spēlēt volejbolu un basketbolu. Pēc kara skolā mācījās arī tādi puiši, kuriem ap divdesmit. Ikdienā krievi ar latviešiem kāvās, meta viens otram ar pusķieģeļiem, riktīgs karš gāja, bet vēlāk ar viņiem kopā spēlējām futbolu. Toreiz mācījos 8. klasē. Kultūras namā bija maza zālīte ar vienu spuldzīti, nostieptu volejbola tīklu. Katru brīvu brīdi sitām bumbu. Skolas laikā biju arī deju kolektīvā, dziedāju mazā ansamblītī, kura sastāvā bija seši puiši. Bija arī reize, kad četri puiši kādā pasākumā dejojām “Gulbīšu deju” no baleta “Gul-
bju ezers”, ģērbušies baltos brunčos. Tā kā biju pūtēju orķestrī, arī pēc skolas turpināju spēlēt — ballēs, pasākumos, bērēs. Tajā parkā, kur mamma mani maziņu veda, vasaras vakaros spēlēju zaļumballes. Mans instruments bija alts. Ansambli vadīja Arturs Švābe. Savulaik spēlējām arī Staburaga estrādē, kura tagad zem ūdens.
Strādājot pie grāmatas, atmiņu ir vairāk un varētu izdot otro daļu, bet šitādu gājienu vairs netaisīšu. Vispirms jāsakārto veselība.
Nogaidīja un zaudēja
— Darba gados un arī tagad daudzi no jums baidās. No tiešuma, skarbiem vārdiem.
— Neesmu diplomāts. Esmu ļoti principiāls. Ja esi ko apsolījis, tev tas jāizdara! Klačas nav jāklausās. Dažkārt amats iemāca būt diplomātam, bet sportā nedrīkst būt nolaidības. Nācās “ārstēt” sportistus pirms brauciena uz sacensībām. Uz tām bija jāizbrauc pulksten divos. Tie, kas neieradīsies, paliks mājās, iztiks bez viņiem. Ja vēlas, lai tiek uz sacensībām saviem spēkiem. Divas reizes tā izdarījām. Daži nokavēja, bet, mačiem sākoties, tomēr ieradās. Kā citādi “izaudzināsi”? Bija jāstrādā, jāpieņem darbā cilvēki, bet viņi mēdz būt dažādi — tādi, kam patīk iedzert, nozagt. Kad kafejnīcā sāka pazust mantas un secinājām, ka tas notiek aiz slēgtām durvīm, izrādījās, vainīgs ir sargs. Kā gan es varu būt labs, ja tādus cilvēkus nākas atlaist? Protams, kādiem biju “riebeklis”, pie kura nevar strādāt. Ir arī ļoti smalkjūtīgi cilvēki, kas par katru aizrādījumu, ja kaut kas nav izdarīts, apvainojas. Tā runāja — kas pie Tatarčuka izturējis gadu vai pusi, tas ieguvis tādu “krunku”, ka var darīt jebko. Man bija augstas prasības. Tur nav ko runāt. Vairākas “Vārpas” grāmatvedes vēlāk kļuva par citu uzņēmumu, iestāžu finanšu nodaļas vadītājām, dažādu amatpersonu sekretārēm.
Es arī šodien nevaru mierīgi noskatīties, ja notiek nejēdzības. Kāda nauda tagad tiek dota sportam pilsētā! Ap 200 tūkstošu eiro gadā, lai uzturētu sporta halli. Vēl Viļņa Plūmes laikā, kad bija jau likvidēti rajoni, gāju pie viņa un lūdzu, vai pašvaldība var piešķirt līdzekļus sporta manēžas, baseina uzturēšanai. Toreiz gadā vajadzēja 25 tūkstošus latu. Neiedeva. Palikām bez finansējuma un sapratām, ka ēkas jāpārdod. Tās 90. gadu sākumā bija ierakstītas Zemesgrāmatā un skaitījās “Vārpas” īpašums. Sludinājumus likām divus gadus, pircēju nebija. Ja to būtu darījuši gadu iepriekš, pirms lēmuma pieņemšanas, kāds par manēžu bija gatavs maksāt 300 tūkstošus. Pēc aptuveni trim gadiem izdevās pārdot par 50 tūkstošiem.
Nepatīk, ja “tetovē smadzenes”
— No kurienes šī pārliecība, nešaubīgā apziņa, ka jādara tieši tā?
— Ja eju uz mērķi, tad atradīšu visas izejas. Uz dullo jau nevar neko darīt. Piemēram, par baseinu. Pirms celt to Aizkrauklē, noskatījos, kāds ir Madlienā. Ļoti primitīvs, bet uz to brauca arī no Aizkraukles, Kokneses. Kopā ar celtniecības vadītāju izpētījām būves projektu, un izrādījās, ka nekas briesmīgs tas nav. Aizkraukles baseinā daudzus mezglus izplānojām paši, piemēram, ūdens filtrāciju, sildīšanu. 90. gadu sākumā, kad bija iespēja pieslēgt gāzes apkuri, pieaicinājām kādu ārzemju latvieti — speciālistu. Ierīkoja trīs angļu tipa gāzes katlus. Sākumā darbojās labi, bet drīz vien saplīsa čuguna sekcijas. Viena pēc otras. Remonts vienai maksāja ap 200 latu. Ilgi meklējām vainu, līdz paši secinājām, ka ūdens, kas atgriežas sistēmā, ir pārāk vēss un temperatūras starpība bojā sistēmu. Esmu izgājis dzīves skolu, tāpēc nepatīk, ja tagad aizeju pie kāda “speciālista”, kurš man “tetovē smadzenes”, kaut ko pļurkst, nevis runā konkrēti par lietu.
— Nekad nebija šaubu? Nācās taču saskarties ar problēmām, pretestību.
— Sportā jābūt trakajiem. Par laimi, man vienmēr bijuši labi draugi, kas atbalstījuši. Viens no priekšniekiem bija izpildkomitejas vadītājs Viktors Stepiņš. Kad daudzi mani kritizēja un teica, ka jātriec prom, Viktors, zinot mani, raksturu un to, ka sūdus netaisīšu, pirms 1986. gada 14. Lauku sporta spēļu rīkošanas sasauca visus uzņēmumu vadītājus un teica: “Tas, ko jums teiks Tatarčuks, ir tas pats, ko es jums saku.” Lai arī man ne vienmēr vajadzēja viņiem ko lūgt, šāda politika atbrīvoja rokas. Stadionā 10 gadus notika arī jāšanas sacensības, un pēc tām otrajā dienā norīkoja cilvēkus, kas ar grābekļiem zemi nolīdzināja. Viens no maniem atbalstītājiem, skolotājiem bija Sporta komitejas kadru daļas vadītājs, Aizkraukles rajona sporta dzīves šefs Arnolds Bukmanis. Viņš man mācīja: “Ja kaut kur ej, kaut ko dari un dzer šņabi, tev jāatrod kaut kas, ko iegūsti no otra cilvēka.” Iedzēris cilvēks ir citāds, un tas jāizmanto.
Teju visa pasaule
— Vai dzīves laikā bijusi kāda aizraušanās, kas nav saistīta ar sportu?
— Daudz esmu braukājis pa pasauli, bet arī šie braucieni saistīti ar sportu. Kad vēl strādāju Pļaviņu HES, pirmais apbalvojums bija brauciens uz arodbiedrības spartakiādi Maskavā. Iedeva naudu, un pašam bija jādomā, kur dzīvot. 1965. gadā bija brauciens ar volejbola komandu uz Ungāriju. Budapeštā bija jauniešu nometne, sabrauca cilvēki no visas pasaules. Pēc četriem gadiem biju Somijā olimpiskajā stadionā. Mūsu delegāciju vadāja pa daudzām sporta bāzēm, un guvām vērā ņemamu pieredzi. Kā pateicība par sporta spēļu rīkošanu 1972. gadā septiņiem cilvēkiem bija iespēja aizbraukt uz XX vasaras olimpiskajām spēlēm Minhenē. Dzīvojām Ausburgā, braucām ar ātrvilcienu. Protams, no septiņiem trīs bija “KGBešņiki”. Zināju, kuri tie ir. Aizkrauklē strādāja viens no viņiem. Ļoti riebīgs cilvēks, bet viņam šad tad vajadzēja kādu sporta inventāru. Iedevu slēpes vai ko. Pirms šiem braucieniem viņš mani izsauca. Katru reizi, kad kabinetā runājām, ievēroju, ka zibsnī kāda poga. Sarunu noklausījās vai ierakstīja. Viņš man “nolasīja lekciju”, stāstīja, no kā jāuzmanās utt. 1972. gadā uz Vāciju braucu ar savu kinokameru un uzņēmu ap pusotru stundu ilgu filmu. Toreiz nošāva 11 ebrejus (Minhenes slaktiņš 1972. gada 5. — 6. septembrī, kad teroristi sagrāba Izraēlas sportistus par ķīlniekiem, un atbrīvošanas operācijas laikā visi sportisti gāja bojā — aut.), un filmā iekļuva arī kadri no šiem traģiskajiem notikumiem. Minhenē Juris Silavs stafetē izcīnīja sudraba medaļu. Redzēju, kā Juris nodod nākamajam sportistam Borzovam stafetes kociņu, bet pats sabrūk uz zemes. Viņam savilka kāju muskuļus krampī, un no laukuma nonesa nestuvēs. Nākamās olimpiskās spēles, uz kurām varēju aizbraukt, notika Kanādā, Monreālā. Soma jau bija kārtībā, ceļazīme kabatā, rīt jābrauc. Vakarā zvana telefons un saka — atvainojamies, bet brauciens jāatliek. Dakterim Viktoram Kalnbērzam nav izdevies nokārtot braucienu uz Kanādu ar Maskavas starpniecību, tāpēc to piešķirs Rīga. Kādam tas jāatņem. Izvēlējās mani. Piedāvāja kompensāciju, pēc pusgada saņēmu ceļazīmi uz Maroku un Itāliju. Biju arī olimpiskajās spēlēs Maskavā, klausījos Brežņeva runu un redzēju, kā debesīs palaida slaveno lācīti.1981. gadā aizbraucu uz Japānu. Vēl pēc pieciem gadiem biju Indijā un Šrilankā.
Runas nav jāraksta
— Jūsu amats prasīja arī oratora spējas.
— Divas reizes gadā bija jābrauc uz Maskavu, Kremli, un Kolonnu zālē krievu valodā jāsaka runa. Vairāk nekā 1000 cilvēku. Runas tēzes pierakstīju uz lapiņas, nekad neesmu iepriekš rakstījis visu runu. Esmu mēģinājis, bet secināju, ka to precīzi nevaru nolasīt, sanāk kļūdīties. Man viss bija galvā, un svarīgi runu strukturēt uz papīra. Toreiz Kolonnu zālē pēc manas runas pienāca stenogrāfiste un palūdza iedot tekstu. Teicu, man tāda nav, un rādīju mazo lapiņu. Pēc tam pie manis metās plašās Krievzemes sporta dzīves organizatori, centās izdibināt, kā mums Latvijā sportu izdevies attīstīt tik augstā līmenī.
— Vai tagad varat teikt, ka esat laimīgs?
— Es tev teiktu tā — daudz kas nav izdarīts. Ja nebūtu otra puse aizgājusi, tad es būtu laimīgs. Tagad viss vienam pašam. Viņa jaunībā bija dejotāja, dzīvoja Jaunjelgavā un koncertos vienmēr bija pirmajā pārī. Stalta un skaista. Kopā mums labi saskanēja. Pēc viņas nāves mājās atradu ap trim simtiem biezas klades, kurās viņa bija pierakstījusi savus dzejoļus, receptes, atziņas, aforismus un daudz ko citu. Rokrakstā un arī izgriezumi no žurnāliem un avīzēm. Jā, mana darba, aizraušanās dēļ cieta ģimene — nedēļas nogales pagāja sacensībās. Dēlus Dzintaru un Andri uzaudzināja viņa. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Ēriks Tatarčuks.
Dzimšanas laiks: 1939. gada 5. marts.
Dzīvesvieta: Aizkraukle.
Profesionālā darbība: 1967. gada 10. janvārī kļūst par SB “Vārpa” Stučkas rajona padomes priekšsēdētāju.
Izglītība: 1978. gadā absolvējis Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu.
Ģimene: sieva Ināra (aizgāja mūžībā 2018. gadā). Dēli Dzintars un Andris. Pieci mazbērni un četri mazmazbērni.
apbalvojumi: 1999. gada 7. aprīlī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Staburags.lv ARHĪVS

Bērnībā “saindēts” ar sportu

Kategorijas