Latvijas Dabas muzejs — savdabīga skola kā lielam, tā mazam

2019. gada 5. marts 00:00

Lielākajai daļai cilvēku, kuri ar lielāku vai mazāku intensitāti apmeklē kultūras un mākslas iestādes, kā arī interesējas par apkārtējo pasauli un norisēm tajā, ir kādas pašu iecienītas vietas, kur rodas vēlēšanās atgriezties atkal un atkal. Man viens no šādiem objektiem ir

Dabas muzejs ir kultūras iestāde ar 170 gadus senu vēsturi, kas savus apmeklētājus ne tikai izklaidē un iepriecina, bet arī izglīto. Tā ir vieta, kurā iegriezties vairākkārt, jo lielajā piecstāvu ēkā noteikti atradīsies kāds stūrītis, vitrīna vai eksponāts, ko iepriekšējā apmeklējuma reizē nebūsit pamanījuši, tāpēc šķitīs, ka esat to atklājis tieši tagad.
Pērn rudenī Latvijas Dabas muzeju apmeklējām kopā ar nelielu ārzemju studentu grupiņu no Ķīnas Tautas Republikas. Jaunieši vienu gadu plāno pavadīt Latvijā ar mērķi Rīgas Tehniskās universitātes E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātē mācīties mūsu valsts valodu, vēsturi un kultūru. Muzeja apmeklējums, par ko būs šis stāsts, bija iespēja ne tikai jaunajiem cilvēkiem, bet arī mums — divām grupu pavadošajām lektorēm — uz dažām lietām palūkoties no cita skatpunkta.
Zemestrīces un sevis iedzintarošana
Viena no pirmajām zālēm, kurā iegājām apmeklējuma laikā, bija veltīta ģeoloģijas tematikai. Interaktīvā, tematiskā nodaļa “Dinamiskā ģeoloģija un ieži” raisīja neviltotu mūsu studentu sajūsmu. Kādu skaņu rada vulkāns; kādas izjūtas pārņem zemestrīces satricinājuma laikā; kāds apbrīnojams meistardarbs ir zvaigžņotās debesis — atbildes uz šiem jautājumiem tagad gan mūsu jaunieši, gan viņu lektores zinās pat nakts laikā.
Aplūkojot iespaidīgo ekspozīcijas zāli, studentu atmiņā aizķērās arī vairāki iepriekš sveši ģeogrāfijas termini latviešu valodā. Protams, neiztikām arī bez pārrunām, vai Latvijā ir bijušas postošas zemestrīces un vai tādas piedzīvotas viņu dzimtenē Ķīnā.
Interesi piesaistoša ir arī paleontoloģijas ekspozīcija “Zemes un biosfēras evolūcija”, taču tik spilgtas emocijas kā iepriekš minētā nera- dīja vis. Mamuti un matainie degunradži lika pasmaidīt, savukārt bruņuzivju Asterolepis ornata un daivspurzivju Panderichthys fosiliju ekspozīcija — noskurināties un doties tālāk.
Manāmu ieinteresētību studentos raisīja ekspozīcijas “Dzintars laiku lokos” apmeklējums. Gluži kā brīnums jauniešiem šķita vitrīnā izvietoto rotaslietu daudzveidība — dažāda veida krelles, auskariņi, brošiņas, saktiņas, rokassprādzes un daudz kas cits, ko iespējams izgatavot no šā mūsu zemes dārgakmens. Minētā zāle izceļas ar īpaši radošu tās veidotāju izdomu. Dzintaru te iespējams ne vien apskatīt (lielu interesi izraisīja iedzintarojumi palielinājumā), bet pat pasmaržot sveķu aromātu. Savukārt asprātīgais piedāvājums iedzintarot pašam sevi izraisīja lielu jautrību.
Kur meklēt īstus
dzīvniekus?
Kā to varēja prognozēt, lielu prieku, pat sajūsmu, jauniešos radīja dažādu Latvijas savvaļas dzīvnieku un putnu izbāžņi. Studenti šos eksponātus ne tikai cītīgi fotografēja un centās apgūt to latviskos nosaukumus, bet arī pārrunāja, kuri no Latvijas faunas pārstāvjiem ir sastopami arī Ķīnā, bet kuri — ne. Daiļā dzimuma pārstāves vairāk priecājās par putniem, bez problēmām iegaumējot tādus nosaukumus kā “ķīvīte” un “zeltgalvītis”, savukārt puiši — par aļņiem, briežiem un citiem lielajiem meža dzīvniekiem. Jaunieši arī atklāja, ka vislabprātāk vēlētos redzēt nevis izbāžņus, bet pavisam īstus, dzīvus zvērus. Uzzinājuši, ka Latvijas Dabas muzejā tādu nav, viņi izlēma, ka vajadzētu apmeklēt arī Rīgas Zooloģisko dārzu.
Vērojot studentus, radās secinājums, ka tieši Dabas muzeja zooloģijas ekspozīcijas “Latvijas putni” apmeklējums, nevis nodarbībās apgūtais liek iegaumēt dažādus faktus, piemēram, ka mūsu valsts nacionālais putns ir baltā cielava, bet vismazākais Latvijā sastopamais spārnainis — zeltgalvītis.
Nevienu no mūsu grupas vienaldzīgu neatstāja arī entomoloģijas ekspozīcijas apmeklējums. Kukaiņu pasaule nespeciālistam šķiet pat noslēpumaina un biedējoša (iespējams, kāpostu balteņa vai drēbju kodes dēļ vien!), savukārt milzīgais taureņu šķirņu skaits pārsteidz. Latvijā vien sastopamas veselas 220 (!) taureņu šķirnes.
Latviešu zemnieka sētā
Ņemot vērā, ka mūsu apmeklējuma laiks diemžēl bija krietni ierobežots, muzeja apskates noslēgumā iegājām zālē, kur eksponēta latviešu zemnieku sēta. Studentiem interese bija par bišu stropu, dravnieka apģērbu un darbarīkiem, kam nosaukumu nezinājām pat mēs, lektores. Protams, medu cilvēki zina un lieto gandrīz visās pasaules valstīs, taču to, kā pie šīs vērtīgās uzturvielas tikt, gan varētu nezināt; īpaši, ja cilvēks visu mūžu dzīvojis lielpilsētā. Cik vien tas bija iespējams, pastāstījām par bitēm un šo kukaiņu nenovērtējamo darbu.
Latvijas Dabas muzejam, salīdzinot ar daudzām citām mūsu valsts kultūras iestādēm, piemīt vismaz viena liela priekšrocība. Runa ir par dažādo interaktīvo spēļu piedāvājumu. Ierodoties šeit ar jauniešiem, pat tādiem, kurus daba nesaista absolūti nemaz, pastāv iespēja, ka pēc minētās kultūras iestādes apmeklējuma viņi, par spīti savai neieinteresētībai, būs uzzinājuši ko jaunu un pat atcerēsies to. Mūsu studenti iespējas darboties pašiem izmantoja ar lielu aizrautību. Brīžiem pat nācās pierunāt spēles pārtraukt un doties uz nākamo ekspozīcijas telpu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Latvijas Dabas muzejs — savdabīga skola kā lielam, tā mazam

Kategorijas