Trīs gadu desmiti dzelzceļnieku veikalā

2019. gada 1. marts 00:00

427

Vietējie — daudzevieši — viņu atceras kā dzelzceļnieku veikala pārdevēju. Vairāk nekā trīsdesmit gadu diendienā viņa cītīgi darīja savu darbu, kopa mājas soli, rūpējās par slimo mammu, apglabāja vīru, nu tēva celtajā mājā palikusi viena. Neraugoties uz sevis ziedošanu citu interesēm, samierināšanos ar likteni, Centa Beinaroviča “Staburagu” sagaida smaidot, optimisma pilna un stundu ilgās sarunas laikā ne reizi nedzirdu viņu sūkstoties.

Brālis māsai “rāda Rīgu”
Centas tēvu sauca Vladislavs, mammu — Janīna, poliete, iebraukusi Latvijā 1937. gadā. Līdzīgi kā tagad latvieši brauc peļņā uz ārzemēm, tā toreiz Janīna ieradās te. Auga lielā ģimenē, dzīvoja trūcīgi un paaugusies brauca peļņā. Domājusi, ka tiks darbā kādā rūpnīcā. Tā vietā atvesta līdz Seces stacijai. Tur viesstrādniekus jau gaidīja pajūgos atbraukušie zemnieki. Vladislavs toreiz strādājis kaimiņu saimniecībā. Kādā zaļumballē iepazinās un 1940. gadā apprecējās. Pēc gada — kara laikā — piedzima brālis Jānis. 1944. gadā ģimene bija pārcēlusies uz Daudzevu. Divus mēnešus par agru piedzima Centa. Vecāki, satraukušies par meitenītes dzīvību, uz mājām ataicināja mācītāju, lai bērniņu nokristī. Kad viņš jautājis vārdu, tāda vēl nebijis. Lai būtu centīga, lai censtos savā dzīvē, svētais tēvs izvēlējies vārdu Centa. “Centos, redz, cik liela jau izaugusi, līdz 75,” smejot saka jubilāre. Kad meitai bija 10 gadu, tēvs sācis būvēt “Akotus”. Naudas īsti nebija, tēvam veselības arī, bet bija, kur dzīvot. “Kur nav pabeidzis, tā arī palika,” noteic Centa.
Skolā gājusi Daudzesē. Tā piecus kilometrus no mājām. Centa jau no pirmās klases bija patstāvīga meitene un katru dienu uz skolas un atpakaļ devās kājām, viena pati. Skolas laikā patika sportot un piedalījās slēpošanas sacensībās, Jēkabpilī 10 kilometru slēpojumā ieguva trešo vietu rajonā. Spēlēja arī volejbolu un vidusskolas laikā Jaunjelgavā aizrāvās ar riteņbraukšanu. Vidusskolu neizdevās pabeigt. Vecākiem bija grūti ar iztikšanu, un Centai nekas neatlika kā palīdzēt — meklēt darbu. Brāli iesauca armijā, un, mājās pārnācis, viņš atrada darbu Jēkabpilī. Strādāja par šoferi, sāka celt māju, kur ar ģimeni dzīvo joprojām. Viņš izauklējis meitu un dēlu, tagad priecājas par diviem mazbērniem. Kopīgas bērnības atmiņas saistās ar izjokošanu, par kuru tagad abi pasmejoties. Toreiz mazajai Centai tā bija sāpīga pieredze — kad brālis ziemā piedāvājis “parādīt Rīgu”, lai tik māsa pieliek mēli pie cirvja. “Biju glupa, pieliku. Mēle pielipa, viņš pārbijās, vilka cirvi nost no manis, bet es tam līdzi.”
Ar pieciem latiem mēnesī
Padomju laikā “Akotos” audzēja mājlopus, putnus un kaut kā iztikt varēja. Centa 18 gados sāka strādāt Daudzeses ORS Nr. 10 (Отдел рабочего снабжения — strādnieku apgādes nodaļa), kas bija vairāk orientēts uz dzelzceļnieku apgādi ar pārtikas un rūpniecības precēm, bet iepirkties varēja arī pārējie. Izņēmums bija deficītās preces. Veikals bija vienīgā darbavieta 32 gadu laikā. Darbs paticis. Kolektīvs mazs — četri cilvēki. Centa gadu strādāja pārtikas, bet pārējo laiku rūpniecības preču nodaļā. “Kad nāca juku laiki, preces no bāzes Jelgavā piegādāja vien divas reizes nedēļā. Cilvēki nāca, pusdienu pacietīgi gaidīja, kad kaut ko atvedīs, un to momentā izķēra. Atveda desas, tās safasēju pa 200 — 300 gramiem un nodevu stacijā, kur pēc saraksta desas pārdeva dzelzceļniekiem,” stāsta jubilāre.
Vairāk nekā 30 gadu laikā veikalā nebija iztrūkumu, par ko saņemti dažādi apbalvojumi, ieraksti darba grāmatiņā. Deviņdesmitajos gados veikalu slēdza. Mūsdienās ēka nav mainījusi savu funkciju un pat saglabājusi veco adresi — “Veikals Nr. 10”. Toreiz Centai līdz pensijai atlika pieci gadi.
Iekārtojusies vietējā ambulancē par sanitāri. Pusslodzes darbs nozīmēja ļoti mazus ienākumus — ap 8 latiem mēnesī pirms nodokļu nomaksas. “Man bija kauns iet uz kasi pēc algas,” atceroties smejot saka Centa. Minimālā alga toreiz bija 16 lati. Pēc astoņiem mēnešiem piedāvāja pilnas slodzes darbu pagasta pārvaldē un par apkopēju nostrādāja piecus gadus.
Vēstules uz Poliju
Ar vīru Robertu nodzīvoti 30 gadi, septiņpadsmitais jau bez viņa. Bērnu laulībā nebija. Tagad, kad tik ilgi dzīvo viena, ikdienā prieku sagādā radio, televizors, žurnāli un laikraksts “Staburags”. To bez pārtraukuma abonējot vēl kopš “Komunisma Uzvaras” laikiem. “Lai cik grūti bija ar iztikšanu, bet rajona avīzīte ļoti mīļa, bez tās nevaru,” teic jubilāre.
Lai kā cenšos izdibināt, ko citu bez darba un dzīves Daudzevā Centa darījusi, viņa atsaka — nenesas prāts kaut kur skriet, braukt. Lai arī Polijā dzīvo kupla mammas ģimene, apciemojusi to nav ne reizi. Ar māsīcu sarakstās — viņa poliski, bet Centa atbild krieviski. Viegli neesot. Arī gadu nasta liek sevi manīt, bet joprojām jubilāre ir centīga — gaida pavasari, kad atkal varēs sēt un stādīt dārzā. Pagājušajā vasarā ar elektrisko pļāvēju pati apkopa mājas apkārtni. Dzimšanas diena bija 27. februārī, bet ciemiņi, visticamāk, krustbērni — brāļa bērni — ar ģimenēm atbrauks nedēļas beigās. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Trīs gadu desmiti dzelzceļnieku veikalā

Kategorijas