Savus stāstus veido ar “odziņu”

2019. gada 1. marts 00:00

487

Pļaviņiete Žanete Felsa uz dzīvi bieži raugās caur kameras aci, veidodama videomateriālus. Šobrīd viņa strādā par videomākslinieci Rīgas centrā — Latvijas Leļļu teātrī, kas ir maģiska vieta gan maziem un lieliem skatītājiem, gan viņai pašai. Vēl Žanetes lielākā aizraušanās ir mūzika. Interese par abām nodarbēm viņai noteikti dzimusi pilsētā, kur augusi un līdzās bijuši labi skolotāji.

Vajag paliekošas vērtības
— Kāpēc tieši video?
— Tas piesaistīja, jau mācoties Pļaviņu novada ģimnāzijā — filmēt, “lipināt” kopā kadrus un izveidot stāstu par kādu notikumu. Pirmie mēģinājumi bija vizuālās mākslas stundā, kad vajadzēja veidot kādu video, un tas aizrāva. Skolā gan ilgi nevarēju izlemt, ko vēlos tālāk darīt. Bija tikai aptuvena nojausma, bet izlemt palīdzēja izglītības izstāde Rīgā. Izvēlējos studēt Latvijas Universitātē komunikācijas zinātņu multimediju programmā. Tagad ar izvēli esmu apmierināta.
— Kā nokļuvi darbā Leļļu teātrī?
— Sāku tur strādāt pagājušajā sezonā. Bija vakance videomākslinieka amatam, un pieteicos.
— Kādi pienākumi ir šajā darbā?
— Aiz šī nosaukuma var likt daudz ko, bet pamatā ir visu veidu reklāmas materiālu veidošana videoformātā, ko izplata medijos un sociālajos tīklos, kā arī arhīva materiālu izveide paša teātra vajadzībām. Vēl filmējam katru pirmizrādi. Kad notiek gatavošanās, iesaistīta visa komanda, kas ir diezgan liela, lai nodrošinātu to, ko skatītāji redz tikai zālē. Man vienmēr vairāk paticis būt aiz kameras, nevis kadrā. Interesantāki šķiet darbi, kuriem ir sava pievienotā vērtība, kas saglabājas arī pēc laika. Tāpēc nespēju iedomāties sevi darbā televīzijā, kur sižets no rīta izskan, bet vakarā par to jau aizmirst. Man vajag paliekošāku vērtību, lai ir aktuāli skatīties arī pēc laika. Teātrī es to izjūtu.
— Vai video ir tāpat kā glezna, kur cilvēki vēlas izskatīties pēc iespējas labāk?
— Tā ir, un tas ir arī manās interesēs, lai visi būtu apmierināti ar izvēli. Nofilmēt materiālu ir viens, bet lielākais darbs ir tā apstrāde, kad kaut kas jāizņem, jāpapildina, lai stāsts būtu pilnīgs, ar savu “odziņu” un noturētu skatītāju interesi.
Saturs mainās
— Nereti var redzēt, ka skatītāji kādu koncertu vai izrādi filmē savos telefonos, tādējādi notiekošo vērojot caur ekrānu, nevis dzīvajā. Vai arī pašai bieži ir tā?
— Tieši tā! Pēc pirmizrādes man bieži kolēģi jautā, kā tā man patika, bet man īsti nav viedokļa, jo visu izrādi esmu skatījusies caur objektīva lēcu un domājusi, vai gaismas ir pietiekami, fokuss pareizs, kāds nav izgājis no kadra un citas lietas. Šajā procesā nevar mierīgi sēdēt krēslā un vērot uz skatuves notiekošo, tāpēc nav laika pat pievērst uzmanību izrādes saturam. Mierīgi to noskatīties var vēlāk, ko arī daru. Šobrīd Leļļu teātra repertuārs ir ļoti daudzveidīgs, un tās vairs nav tikai izrādes bērniem. Koncepcija mainās, un ir jau trīs izrādes skatītājiem no 16 gadu vecuma un pieaugušajiem. Jaunākus tajā neielaiž, ar ko jārēķinās, iegādājoties biļetes.
— Vai bērnībā pati arī apmeklēji izrādes Leļļu teātrī?
— Nē, pat neatceros, ka būtu tur bijusi, tāpēc bija interesanti sākt tajā strādāt. Sākumā arī man bija priekšstats, ka tur galvenokārt ir tikai lelles, bet tas mainās. Kolektīvs ir brīnišķīgs, un darba vide ļoti mājīga, tā ka man patīk tur būt. Teātrī nepārtraukti ir radošs process, tāpēc ieslīgt rutīnā būtu ļoti grūti. It kā formāts ir viens — reklāma izrādei, bet saturs mainās katru reizi. Prieks par visām izrādēm, lai arī pati konkrēti neesmu piedalījusies to veidošanā, ir patīkami dzirdēt skatītāju smieklus, ovācijas zālē. Tagad mana mazā māsa brauc uz teātra izrādēm.
Mūzika nekur
nezūd
— Pašai ir radusies interese un vēlme būt uz skatuves?
— Teātrī laikam tomēr nē, bet saistībā ar mūziku gan. Pļaviņu Mūzikas skolā pabeidzu flautas spēles klasi pie Aivas Siliņas, bet vēlāk radās interese par bungām. Tas bija vidusskolā, kur jau darbojās grupa “Skolas blice”. Kad bundzinieks beidza skolu, turpināju es. Paldies skolotājam Gintam Balodim, kurš izveidoja šo grupu un mūs mācīja! Tā bija pirmā iespēja spēlēt uz skatuves, dzirdēt aplausus un apzināties, ka cilvēkiem patīk, ko darām. Vēlāk šaurākā lokā ar Arnoldu un Henriju turpinājām spēlēt arī vasarā, mēģinot garāžā Klintainē un izklaidējot vietējos klausītājus. Kad sākām studēt Rīgā, turpinājām spēlēt, un mums pievienojās solists Mikus. Tā mēs muzicējam reizi nedēļā, un ir doma to attīstīt — no vaļasprieka augstākā līmenī, gribam kaut ko vairāk sasniegt.
— Garāžas vairs nav?
— Nav gan. (Smaida.) Bet Rīgā ir vairākas studijas, kur var mēģināt.
— Kur apguvi bungu spēli?
— Galvenokārt pašmācībā. Tagad apmeklēju privātstundas, un tas rada progresu. Var jau iemācīties pats, bet ir dažādas nianses un specifiskas tehniskas lietas, un labāk, ja kāds parāda. Kopā ar kādu tas noteikti ir vieglāk, nekā skatoties tikai grāmatās vai internetā. Ļoti palīdz pamati mūzikā, kas vispirms nāk no ģimenes, jo mana vecmamma ir mūzikas skolas skolotāja. Viņa jau ļoti gribēja, lai eju mācīties šajā jomā, bet tomēr izvēlējos citu. Tagad ir bungas, un viņai patīk. Māsa arī sākusi mācīties mūzikas skolā un spēlē vijoli. Tā ka mūzika mums nekur nezūd.
Savu bungu vēl nav
— Daudziem, iespējams, šķiet, ka “dauzīt” bungas ir viegli. Tā ir?
— Pašai ir tā — jo vairāk spēlēju, jo vairāk apzinos, ko neprotu un kas jāapgūst. Vienkārši tas noteikti nav. Pilnīgi atšķirīgi no flautas spēlēšanas. Tur galvenais ir nošu augstumi, bet bungām — ritms. Lai sasniegtu labu līmeni, jāmācās un jāvingrinās ļoti daudz.
— Pašai ir savas bungas?
— Nē, jo nav īsti, kur tās likt. Arī spēlēt dzīvoklī nebūtu ērti. Spēlēju ar to, kas pieejams, un nešķiroju — labs vai slikts instruments. Ja pratīsi ar ne tik labu, tad saproti, ko varēsi izdarīt ar izcilu! Vispirms jāsāk ar prasmēm un tad instrumentu.
— Cik interesanta jaunietim ir dzīve Rīgā?
— Mazpilsētā bieži ir tā, ka notiek viens pasākums, un tev ir izvēle — iet uz to vai nē. Rīgā piedāvājums ir tik plašs, ka beigās tomēr gribas biežāk palikt mājās. Man ir darbs, mūzika, cenšos kādu grāmatu izlasīt, aiziet uz koncertiem, un laiks ir piepildīts. ◆

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Žanete Felsa.
dzimšanas laiks:
1994. gada 9. septembris.
DZĪVESVIETA:
Rīga un Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
NODARBOŠANĀS:
videomāksliniece Latvijas Leļļu teātrī.
ĢIMENE: neprecējusies.
VAĻASPRIEKS: mūzika.

Staburags.lv ARHĪVS

Savus stāstus veido ar “odziņu”

Kategorijas