Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 22. februāris 00:00

(6. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
19. diena
Viesnīciņā no rīta beidzot parādījies siltais ūdens, bet mums nav laika dušai — kārtojam somas un steidzam uz autobusu. Brauksim uz Baikālu! Autoostā rīta agrumā jau pūļi. Turpat ieturam lētas brokastis un kāpjam busā, lai sāktu sešu stundu ilgo braucienu uz Olkhonas salas Khuzhiras ciemu. Šeit vairs nav galvaspilsēta — ceļi grumbuļaini, un ātrajā braucienā bieži nākas sēžot palēkties. Braucam cauri pavisam maziem ciemiem, garām dažām degvielas uzpildes stacijām (benzīns maksā 55 centus litrā). Viss pārējais ir plaši lauki, kas pārredzami līdz pat horizontam. Pēc divu stundu brauciena piestājam kādā “jurtā”, kas gan nav īsta jurta, bet ēstuvīte. Un atkal pārliecināmies, ka krieviem kaut kā ar tām rindām neiet. Ne autobusos, ne veikalos, ne šeit.
Bet pēc tam arī brauciens ir pavisam cits — aizvērt acis vairs nevar. Tādas krāsas, tādi pakalni! Drīz jau skatam paveras pats Baikāls! Pasaules vecākais un dziļākais saldūdens ezers. Baikāla izolētība ļāvusi šajā reģionā attīstīties īpašiem augiem un dzīvniekiem, kas nav sastopami nekur citur uz zemeslodes — piemēram, nerpai, vienīgajam pasaules saldūdens ronim. Baikālā ietek apmēram 350 upes, bet tikai Angaras upe no tā iztek. Ezerā ir apmēram 27 salas, un lielākā — Olkhona — ir tā, uz kuru dodamies mēs.
Olkhona tiek uzskatīta arī par Baikāla sirdi — sala ir gluži ezera formā. Lai salā nokļūtu, jāizmanto prāmis. Ierodamies lielākajā salas ciemā Khuzhirā un dodamies uz jau iepriekš atrasto viesnīciņu. Tā gan ir daudz tālāk, nekā bijām iedomājušies. Saņemam gultas, āra tualeti un maksas dušu — par mazgāšanos jāpiemaksā pusotrs eiro 15 minūtēs. Trakums! Bet kam tad tas komforts vajadzīgs — steidzam uz ezeru! Iemērcam kājas Baikālā. Tik skaisti saules aplietie kalni un krāsainie akmeņi, ko viļņi izskalo krastā, lai mēs tos spētu apskatīt. Baikāla ūdens ir tik dzidrs! Informācijas centrā piesakām tūri uz salas ziemeļiem. Tur ceļš esot neizejams, velosipēdiem neizbraucams. Redzēsim. Katrā ziņā velosipēdu īre maksā tikpat, cik nakts viesnīcā. Bet salu vēlamies izpētīt kārtīgi — tas prieks mums izmaksās 15 eiro katram. Apstaigājam arī daudzas citas viesnīciņas, lai salīdzinātu — vai tiešām nekā lētāka nav. Bet uz salas viss vienādi. Vaļā ir tikai četri mazi veikaliņi, jo sezona beigusies. Nekādas lielās aktivitātes vairs nenotiek. Tomēr dabai ir daudz ko piedāvāt.
Tā kā salu no apkārtējās pasaules vienmēr pasargājis aukstais Baikāla ūdens, uz tās dzīvojošie spējuši saglabāt senās tradīcijas, daudzas no tām saistītas ar šamanismu. Pēc leģendas, pirmais burjatu šamanis savas spējas ieguva tieši Olkhonas salā. Tāpēc līdz pat mūsdienām tiek uzskatīts, ka uz šīs salas dzīvo Baikāla gari. Nokļūstam arī pie šamaņu akmens Burkhana ragā, kas ir viena no deviņām svētajām vietām Āzijā. Pēc burjatu šamaņu ticības, viscēlākais gars, Olkhonas sargātājs, mīt šī raga alā.
Citas leģendas vēsta, ka šajā ragā mita svētākais no visiem šamaņiem. Kad ciemu šķērsoja cilvēki, tie nekad neuzdrošinājās jāt zirga mugurā, bet vienmēr nolēca no zirga, turpinot ceļu kājām, turklāt zirga pakavus apsēja ar ādu, lai neizraisītu nekādas skaņas, kas varētu traucēt šamaņa mieru. Tiek uzskatīts, ka šamaņu karalim ir trīs pilis — viena debesīs, viena pazemē un viena šeit, Burkhana ragā, pie kura esam nonākuši. Ieguvuši enerģiju šajā apbrīnojamajā vietā un apsolījuši atgriezties, dodamies uz kādu no veikaliem. Esam izsalkuši, bet uz salas viss dārgs, tāpēc vēlamies ietaupīt. Krievijā desas vispār ir nenopērkamas, toties olas maksā ap 40 centiem, un arī roltons ir īsts glābiņš. Ūdeni neatrodam nevienā no veikaliem. Tāds paradokss — sala ir lielākajā pasaules saldūdens krātuvē, bet nav ne tualetes, ne dušas, ne dzeramā ūdens. Arī interneta nekur nav, bet bez tā var iztikt, ja ir sava SIM.
Šodien nostaigāts daudz, dodamies atpakaļ uz mūsu mazo namiņu, lai vārītu tēju un atpūstos pirms rītdienas septiņu stundu garās ekskursijas. Baikāls — šī tiešām ir vieta ar savu dvēseli!
20. diena
Mostamies agri, lai sagatavotos braucienam. Pirms desmitiem klāt ir “vaziks” — sākumā pat nevaram noticēt, ka tas ir 2018. gada izlaiduma! Sēžamies busiņā ar vēl četrām dāmām — esam krievu grupā. Sākas mūsu ekskursija pa Baikāla Nacionālo parku. Gide un šoferis ir jauns laulāts pāris, un mūsu kopīgā diena patiešām jauka — ir daudz pieturvietu, daudz jaunas informācijas. Līdz Oļhonas ziemeļiem ir 35 kilometri, ekskursija aizņem septiņas stundas. Tas ir tā vērts.
Jau pēc septiņiem kilometriem ir pirmā pietura pie vecākā koka uz salas, kam esot 450 gadu. Tepat ir arī lidlauks, kuru gan reti izmanto. Nākamā pilsētiņa ir pirmā apdzīvotā vieta uz salas, kur oficiāli dzīvojot 50 cilvēki. Apstājamies Baikāla krastā. No pretējā krasta mums pretim veras kalni, kur vienā no tiem var saskatīt vīrieša seju ar garu bārdu, kas ievijas Baikālā. Gide stāsta, ka vietējie to uzskatot par Baikāla sargātāju vai Baikāla dvēseli.
Te sabraukuši daudzi “vaziki” — mašīnas, kas vienkārši šķiet neiznīcināmas. Lai arī vairs nav tūrisma sezona, esam iespiedušies starp vēl desmit busiņiem, no kuriem ārā kāpj ķīniešu grupas. Izrādās, viņi ir salas lielākie apmeklētāji. Vasarā ik dienu 50 busiņi ar ķīniešiem braucot šeit ekskursijās. Bet šai nācijai vairāk patīkot ziema, tad arī skati esot pasakaini. Kad Baikāls aizsalst un no ledus notīra uzkritušo sniega kārtu, var redzēt, kā zem tā peld zivis. Tik tīrs ir Baikāla ūdens! Tomēr interesanti, ka vietējie to nedzer. Baikāla ūdens ir dzerams, bet salas iedzīvotājiem jāpērk ūdens no valdības, jo Baikāls ir valsts īpašums, un no valsts zagt ūdeni nedrīkstot.
Nokļūstam ciemā, kur reiz bija izsūtīto nometnes. Senāk te bija zivju fabrikas — no Baltijas tika sūtītas ķilavas, lai tās apstrādātu un liktu konservos, bet tagad visas rūpnīcas slēgtas.
Apskatām arī nelielu zvejnieku muzeju. Te kāds zvejnieks stāsta, ka pienākuši grūti laiki. Omuļi, kas ir Baikāla zivteles, vairs nav nozvejojami. Zivju palicis mazāk, tāpēc to zveja ir aizliegta uz pieciem gadiem. Protams, omuļus varot atrast mežonīgās cenās vai otrs variants — tie nemaz nav omuļi, ko tūristiem pasniedz. Esot kāda cita zivs, tam līdzīga, un omuli vien vietējais varot atšķirt.
Protams, omuļus var atrast, ja tie dabūti no vietējiem, kam piešķirtas īpašas zvejniecības kvotas. Tās pienākas tiem, kas citādi izdzīvot nevar, un kvotas paredz tikai tādu daudzumu zivju, lai vietējie nenomirtu badā.
Tagad palicis vien tūrisms, ar ko nopelnīt. Patiesībā zivju rūpnīca, kas reiz bija uz salas, piederēja Irkutskas bijušajam mēram. Kad uz salas nebija elektrības, mērs reizi dienā no rūpnīcas to “palaidis”, un vietējie tā arī dzīvojuši — ar elektrību reizi dienā līdz pat 2003. gadam, kad tā tika ierīkota.
Nokļūstam līdz šamaņu ikgadējai tikšanās vietai. Uz salas arī mita daži šamaņi, tagad tie pārcēlušies uz Irkutsku, kur viņiem ir pulcēšanās vieta. Lai ar šamani aprunātos, cilvēki stāvot pat rindās, vienkārši satikt to neesot tik viegli. Īsts šamanis, ne šarlatāns, nekad neprasa konkrētu summu par pakalpojumu. Atbild par problēmu, pastāsta, ko zina, un pats klients nospriež, cik vērts ir šamaņa apmeklējums. Tas tāpēc, ka dažiem pieci eiro ir daudz, citiem 100 eiro nav nekas.
Tomēr, ja ne augstākajā punktā, tad iespējams nokļūt Baikāla dziļākajā vietā, kas ir vairāk nekā tūkstoš metru dziļumā. Tur ved kuģīša tūre, kuras laikā tūristi Baikālā met kapsulas ar vēlējumiem vai lūgumiem.
Tagad Baikāla Nacionālais parks tiekot ļoti sargāts. Valdība te pat govīm kādu brīdi neļāva staigāt! Vietējie mežā nedrīkst ne sēnes, ne ogas lasīt. Valdība visu privatizējusi, iekasē naudu, bet neko nedod pretī. Tiek ieviestas dažādas regulas, nemaz neapzinoties vietējo dzīvi.
Sasniedzam arī pašu ziemeļu punktu. Tur esošā klints tiek dēvēta par “dzerokli”. Apstājamies uz ilgāku laiku un baudām ekskursijā iekļauto zivju zupu, salātus un, protams, tēju, kas ir neatņemama maltītes sastāvdaļa. Ir lieliski! Un Baikāls. Šī tiešām ir pasakaina vieta un laiks, kuru mēs noteikti nekad neaizmirsīsim!
21. diena
Šodien jāsaka ardievas Baikālam. Un to sākam pienācīgi — ceļamies sešos, lai kāptu šamaņu pulcēšanās kalnā, kas ir pavisam netālu no mums. Apkārt paveras skats uz ezeru, kurā nosēžas mākoņi. Viss ir kluss, mazais ciems vēl iemidzis.
Dodamies uz pilsētiņu. Jāatrod busiņš atpakaļ uz Irkutsku. Tūrisma būdā piedāvā braucienu ar minibusiņu par 13 eiro, bet uz šejieni atbraucām ar lielo busu par deviņiem eiro un atpakaļ arī gribam tikt ar tādu.
Kamēr vēl laiks, dodamies uz nelielu burjatu muzeju, kas ir salas skoliņa. Gide stāsta, ka uz salas dzīvo aptuveni 1700 cilvēku — krievi, ukraiņi, baltkrievi un burjati. Cieša saikne iedzīvotājiem ir arī ar Baltijas tautām, uz salas ir pat lietuviešu kapsēta. Kāds lietuvietis sarakstījis grāmatu par savu dzīvi nometnē uz Oļhonas salas.
Senākā liecība par salas apdzīvotību ir trīs tūkstošus gadu veca, mazs zivs totēms. Oļhona ir šamaņu zeme. Gide stāsta par bēru ceremonijām — ja nomirst cēls šamanis, viņu piesien pie zirga, un svētajā vietā abus sadedzina. Šamaņi uzskatīja, ka zirgs palīdzēs saimniekam nokļūt īstajā vietā, kur viņam jābūt nākamajā dzīvē. Bet, kad dedzina burjatus, to ķermeņus atstāj degam vienatnē, uz liesmām nedrīkst skatīties, lai mirušā dvēsele neatgriežas. Tikai pēc trim dienām var nākt lūkot, vai ķermenis sadedzis. Ja tas ir pilnībā sadedzis — ļoti laba zīme dzimtai. Ja kāda daļa no mirušā ķermeņa palikusi, tas liecina par kādu nelaimi.
Pilsētu sasniedzam pēc sešu stundu brauciena, turpat autoostas ēdnīcā pavakariņojam un dodamies uz hosteli, kur palikām jau iepriekš. Par 50 centiem mazgājam drēbes, kas nostaigātas kalnos un suņu spalvām aplipušas, un vēlreiz pārdomājam — cik jauki, ka redzējām šo dabas brīnumu.
***
Šīsdienas atziņa: cilvēks ir daļa no dabas. Un to nedrīkst aizmirst, tas jāsajūt ik dienas! Šī apziņa ikvienā cilvēkā spētu padarīt pasauli daudz labāku!
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas