Mācīties patīk joprojām

2019. gada 22. februāris 00:00

455

Pļaviņiete Ināra Osīte apaļu dzīves jubileju svin otro gadu pēc kārtas — pērn viņai bija 65, bet šogad 6 un 6. Skaisti! Turklāt šoreiz atkal iegadījušies tādi laika apstākļi, ka dzimšanas dienā pie mājas jau zied sniegpulkstenītes. Lai arī lielākoties šajā mēnesī vēl valda ziema un sniegs, tā viņas mūžā esot bijis vēl pāris reižu.

Noteicēja pār savu laiku
Ināras kundzi daudzi zina kā ilggadēju Pļaviņu pilsētas un vēlāk novada galvenās bibliotēkas vadītāju. Pēdējos pāris gadu viņa vairs gan nestrādā un izbauda to, ka ir noteicēja pār savu laiku.
— Pati savulaik arī domāju citādāk, bet tagad droši varu teikt — pensija nav nekāds pasaules gals, bet jauns sākums kaut kam citam. Labākais noteikti ir tas, ka varu plānot savu laiku. Vairs nav saspringtā darba grafika, kad viss notika pa minūtēm. Tagad gan arī viss saplānots mēnesi uz priekšu, bet tas savam priekam. Esmu apmierināta, ka pieņēmu lēmumu laicīgi izbeigt darba attiecības, — saka pļaviņiete.
Bibliotēkas darbā Ināras kundze nostrādāja 43 gadus. Vispirms gandrīz 13 bija Iršos un pēc tam Pļaviņās. Tur viņa stājās iepriekšējās vadītājas Veltas Kreimas vietā, par kuru Ināra Osīte teic — bibliotekāru bibliotekāre! Šajos gados Pļaviņu bibliotēkas telpām nav mainīta atrašanās vieta, tās vien remontētas un papildināts saturs. Lielu soli šajā jomā spērušas tehnoloģijas, un Ināras kundze ir gandarīta, ka strādāt iznācis laikā, kad kopā ar kolēģēm un lasītājiem vajadzēja mācīties tik daudz jauna. To darīt viņai patīk joprojām dažādās jomās. Šobrīd viņa pieteikusies biedrības “Aizkraukles rajona partnerība” lekciju ciklā “Aprites ekonomika”, kur runā par dabas resursu aizsardzību un izmantošanu, kā dzīvot “zaļi”. Tas noder ikdienas dzīvē un mājas apsaimniekošanā.
Jāiet tik uz priekšu!
Vēl viena pensionāra priekšrocība — var radošāk un ekonomiskāk plānot izdevumus un savu ēdienkarti. Piemēram, no savā dārzā izaudzēta ķirbja iznāk vairāki ēdieni — prieks pašai un citus var pacienāt. Ja viss nav jānopērk, var atvēlēt vairāk citām lietām.
— Tas viss dara dzīvi krāsaināku un interesantāku. Izmantoju arī iespējas, ko piedāvā uz vietas — eju vingrot, dziedu katoļu baznīcas korī, apmeklēju pasākumus. Vēl man ir lauki un mamma lielos gados, tā ka darbošanās pietiek. Katru gadu cenšos iekrāt līdzekļus arī kādam braucienam. Viens no neaizmirstamākajiem bija Santjago ceļa posms no Porto uz Santjago pirms diviem gadiem kopā ar meitu Lindu. Tās bija 13 dienas un 270 kilometri, — stāsta Ināras kundze.
Vai varēja to izturēt? Viņa smej, ka nekas cits jau neatlika, bet gājiena laikā noteikusi sev limitu — ne vairāk kā 20 kilometru dienā, un tas bijis paveicams. Turklāt iegūtie iespaidi ir neatsverami! Tādi bijuši arī citi braucieni.
Plūsma apsīkusi
Ināras Osītes dzimtā puse ir Madonas reģiona Murmastiene, un pļaviņiete viņa ir kopš darba gaitu sākuma šajā pilsētā. Patīk, kā tā mainās, bet vienas lietas gan pietrūkst joprojām — asfalta Raiņa ielā arī līdz viņas mājai.
— Pilsēta ir zaļa, un daudzas vietas sakārtotas. Jānovērtē, ka mums ir ļoti laba satiksme visos virzienos. Tāpat kā citviet diemžēl arī šeit cilvēku paliek arvien mazāk. Atceros, ka reiz vasarā apsēdos pastrādāt pagalmā pie bibliotēkas, lai mazliet atslēgtos no kņadas, jo sava kabineta vadītājai tur nekad nav bijis un nav joprojām. Līdzās esošajā Raiņa ielā nepārtraukti varēja redzēt cilvēku plūsmu visu dienu. Tagad tā vairs nav. Darbs pie Daugavas gan katru pavasari saistījās ar plūdu draudiem. Reiz pēc ledus spridzināšanas bibliotēkai logiem izbira daļa stiklu un vajadzēja glābt, lai neizsit visus. Pirms pāris gadiem ūdens aizplūda arī līdz Raiņa ielai, un šie notikumi vienmēr ir satraucoši, bet ar to jārēķinās, ja dzīvo šajā pilsētā, — saka pļaviņiete.
Dzimtas
koordinatore
Ināras kundzes lielais dzīves prieks ir meita Linda. Tagad viņa dzīvo galvaspilsētā, kur Rīgas Valsts tehnikumā apguva iespieddarbu maketētājas profesiju un šobrīd strādā par grafisko dizaineri, veidojot dažādus iespieddarbus.
— Linda vienmēr bijusi patstāvīga un labi mācījās. Ar savu uzņēmību viņa tehnikumā vienmēr saņēmusi augstāko stipendiju un ieguva arī labākā jaunā profesionāļa nosaukumu savā jomā. Tas deva iespēja piedalīties jauno profesionāļu sacensībās Brazīlijā, kur visai komandai labi veicās. Tas viņai bija labs izaicinājums un pieredze, kas palīdz joprojām, — stāsta māmiņa.
Pati Ināra Osīte nāk no lielas dzimtas. Ģimenē vēl ir divi brāļi, bet radu saime plaša. Ināras kundze smej, ka viņa esot tās koordinatore dažādos dzīves brīžos. Uzrunāti, savējie vienmēr nāk palīgā, jo dzimta ir liels spēks. Pirms diviem gadiem noticis arī radu saiets.
— Veidoju savas dzimtas koku no mātes, bet brālis no tēva puses. Pie tā strādāju visu ziemu un parēķināju, ka šajā laikā bijis vairāk nekā tūkstoš minūšu telefonsarunās! Viss bija jānoskaidro un jāprecizē, un tagad prieks, ka esam apzinājuši savus radus sešās paaudzēs, — stāsta Ināra Osīte.
Dzīvesveids
nemainās
Dzīvi krāsaināku joprojām dara lasīšana. Lai arī ikdienā viņa vairs nav saistīta ar bibliotēku, saikni ar to nezaudē, darbojoties Lasītāju klubiņā, dodoties pēc kādas grāmatas un apmeklējot pasākumus. Vai viņa ir lasītāja ar savu gaumi? Ināras kundze atzīst, ka jā.
— Lasīšana jau ir kā dzīvesveids, bet visu pēc kārtas nē. Ja iesāku kādu grāmatu, izlasu to ātri. No beidzamajām ļoti patika Lindas Šmites “Rainītis” — tik ļoti mūsdienīga, dvēseliska un emocionāla, — atzīst Ināra Osīte.
Viņa noteikti ir gaismas cilvēks, tāpēc priecājas, ka tuvojas pavasaris un jauni darbi. Tā ka tikai uz priekšu! ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Mācīties patīk joprojām

Kategorijas