Kvalificēta draudzene

2019. gada 22. februāris 00:00

937

Baiba Kauliņa no Skrīveriem ir trīs bērnu mamma. Viņas aicinājums un pašreizējā darbība saistīta ar palīdzēšanu citām māmiņām — Baiba ir viena no PEP māmiņu kustības dalībniecēm. Kas tas īsti ir, par to sīkāk stāsta skrīveriete.

No Briseles uz Skrīveriem
— Sen jau Skrīverus saucat par mājām?
— Skrīveros dzīvojam trīs gadus, mājā, kurā agrāk dzīvoja mani vecvecāki. Uz šejieni atbraucām no Briseles, kur aizvadījām sešus gadus. Divus gadus strādāju Eiropas Parlamentā, tad pieteicās pirmā atvase, vēlāk otrs bērniņš. Ar vīru nolēmām, ka neturpināšu strādāt un palikšu mājās ar bērniem. Kad vīram beidzās darba termiņš Ekonomikas ministrijas pastāvīgajā pārstāvniecībā, nolēmām, ka “neraksim dziļāk” Eiropas zālienā, bet atgriezīsimies dzimtenē. Bija diezgan interesanta situācija, kad pieteicām bērnu dārziņā Skrīveros. Dzīvojām Briselē, ar vīru bijām deklarēti katrs savā Latvijas nostūrī, bet bērnudārzu pieteicām Skrīveros.
— Kas ir PEP mamma, un kā kļuvāt par šīs kustības daļu?
— Briselē, kamēr dzīvoju mājās ar bērniem, nebija īsti, ar ko aprunāties. Rotaļu laukumos satiku citas mammas, bet ne ar visām izveidojās kontakts. Radās vientulības sajūta, it kā esmu starp cilvēkiem, tomēr viena. Tieši tajā laikā, klausoties Latvijas radio un lasot ziņas, uzzināju par PEP mammām. Sāku interesēties, sazinājos ar vienu māmiņu un sapratu, ka man šāds atbalsts būtu bijis lietderīgs un vajadzīgs. Atbraucot uz Latviju, apmeklēju ievadkursus, tie man patika un tagad esmu PEP mamma apmācībā. Esmu izmācījusies ievadkursos, pamatkursos un saņēmusi prakses atļauju. Pavasarī sāksies profesionālās mācības.
PEP mamma ir saīsinājums no “pirmā emocionālā palīdzība”. Tā ir mamma, kas dodas pie vecākiem, kuriem ir mazs bērniņš no dzimšanas līdz trīs gadiem. PEP mamma ir klāt esoša, uzklausoša, atbalstoša. Tas arī ir viņas uzdevums — atbalstīt jauno māmiņu, palīdzēt saskatīt resursus, kas var palīdzēt un noderēt, lai ikdiena un attiecības ar bērnu būtu labākas. Mēs nerisinām cilvēku savstarpējās attiecības, tam ir citi speciālisti. Kāpēc bērni līdz trīs gadiem? No šī vecuma psiholoģisko palīdzību bērniem sniedz psihologi. Bērns aug vecāku psiholoģiskajā fonā, tādēļ ir svarīgi sniegt atbalstu un palīdzību brīdī, kad viss ir jauns un nezināms.
Sakārtot sajušanu
— Tas līdzinās “kvalificētas draudzenes” atbalstam?
— Kaut kas līdzīgs. Ir labi, ja māmiņai ir šāds resurss — labākā draudzene, labi vecāki un saprotoši vecvecāki. Diemžēl ne vienmēr tas tā ir. Bieži tas, kas sakrājies iekšā, nav saistīts ar labām vai sliktām attiecībām, vienkārši nav vēlmes ar to dalīties. To vajag dabūt nost no sevis. Ir labi, ja ar līdzcilvēkiem var izrunāties. Tomēr ir reizes, kad atbilde skan: “Ai, nu beidz! Viss taču būs labi!” Ir gadījumi, kad šī nebūs pareizākā palīdzība jaunajai māmiņai. PEP mamma ir profesionāli apmācīta, lai māmiņa justos uzklausīta.
PEP mammu mājaslapā var sazināties ar kustības dalībniecēm. Profesionālo PEP mammu pakalpojumi ir par maksu, taču var izvēlēties speciālisti, kas vēl mācās. Nereti jaunās māmiņas satraucas par zīdīšanu, bērna miedziņu un raudāšanu. Tās ir tēmas, kuras gribas meklēt internetā, uzzināt citu pieredzi. Kam man PEP mamma, ja ir internets? Bet atbildes internetā nepalīdz tikt galā ar iekšējām sajūtām. Bieži vien mums nevajag atrisināt problēmu, bet sakārtot sajušanu. Noticēt, ka mēs bērniņu pareizi jūtam kā mammas.
Mūsdienās ir viegli apjukt. Vecāki mūs audzināja pēc tā laika ieskatiem, ar padomiem neskopojas arī draudzenes. Šajā jūklī pazūd sava mammas sajūta un rodas apjukums.
— Jaunās māmiņas labprāt vēršas pēc palīdzības pie PEP mammām?
— Arvien biežāk. Pieprasītāks šis pakalpojums ir vietās, kur tas jau ir zināms. Rīgā un tās apkaimē PEP mammas pakalpojumi dzemdību iestādēm iespējami projektā. Arī citas pašvaldības piedāvā iespēju saņemt PEP mammu pakalpojumus. Ir jaunās māmiņas, kas par PEP mammu pakalpojumiem maksā. Viņas jūtas labi, uzklausītas un atvieglotas, izrunājušās no sirds, un iesaka to arī savām draudzenēm.
— Vai ir arī PEP tēti?
— Nav, bet mums ir kolēģu organizācija — biedrība tēviem. Viņi aktīvi rīko pasākumus tēviem, tā ir terapeitiski apmācīta grupa par bērna audzināšanu no dzimšanas līdz pirmsskolai.
Sajūtas “aizsmērē”
ar darbībām
— Pirms gadu desmitiem māmiņas emocionālais noskaņojums, un pēcdzemdību depresija bija svešvārdi. Vai toreiz tādu problēmu nebija?
— Par to arī stāsts, kādēļ šādi pakalpojumi veidojas. Senāk uzskatīja, ka pēcdzemdību depresija tāda slinkošana vien ir. Tolaik par to nerunāja, bet tā pastāvēja. Par to nerunāja, negāja pie speciālista pēc palīdzības. To uzskatīja par “sadomāšanos”, un sajūtas tika “aizsmērētas” ar darbībām — dārza ravēšanu, mājas kārtošanu. Darīja jebko, lai sevi nesajustu. Tādā veidā uzaugusi vesela paaudze ar vecākiem. Nevar noliegt, ka bērna audzināšana ir emocionāli smaga, un tas ir normāli. Tā ir mūsu izaugsme. Nav viegli nemitīgi būt klātesošai mazajiem ķipariem un atbildēt viņu vajadzībām. Svarīgi šajā virpulī neaizmirst par sevi. Nozīme ir sīkumiem. Prast iepauzēt un izdzert savu tējas tasi. Lai bērns tikmēr izkrāmē visu mantu kasti vai grāmatu atvilktni — mammai tagad ir tējas pauze. Tai jākļūst par apzinātu ikdienas daļu. Mazie kļūst mazāk pieprasoši, jo redz, ka vecāki par sevi atceras un parūpējas. Bērni to redz un pārņem. Vajadzības ir gan bērniem, gan vecākiem. Vecākiem tas var būt it viss, kas viņus atjauno un piepilda. Ar bērna ienākšanu vajag iemācīties pielāgot dzīvi jaunajam ritmam. Līdzko bērns piedzimst, vecāku intereses tiek atliktas malā. Vajag saprast, kas ir tas veselīgais, ko var un vajag iekļaut atpakaļ ikdienā.
— Kādas ir mūsdienās lielākās audzināšanas kļūdas?
— Stāsts ir par robežām. Pirms kāda laika lasīju psiholoģes rakstu par secīgajām paaudzēm — pirmskara, pēckara un mūsdienu. Kādi audzināšanas principi bija raksturīgi katram laikam, un kā tie ietekmējuši nākamās paaudzes. 80., 90. gadu bērnu audzināšanā raksturīgas stipras robežas, tādēļ mūsdienās vecāki nav tik strikti, jo atceras savu bērnību — kad jāiet, tad jāiet. Neviens ar bērnu nekonsultējās, izvēloties viņam apģērbu, nejautāja, vai drīkst paņemt aiz rokas, iedot buču un tamlīdzīgi. Viss bez liekas runāšanas. Tolaik nebija tāda jēdziena kā “negribu”, bija jāgrib. Mūsdienās, cienot bērna ķermeni, viņam neuzspiež dot atvadu bučas. Bieži saka, ka mūsdienās bērni ir izlaisti. Tas ir šis robežu trūkums, vecākiem pašiem ir grūti saprast, kur tās novilkt.
Tāpat kā novilkt robežu, apstāties un uzlādēties, atjaunot savus resursus. Kad tas netiek darīts, tad var “norauties”, sabļaut uz bērna, par ko pašam pēc tam ir pārdzīvojums. Tas viss ir savstarpēji saistīts. Vecākiem jāgādā par savām vajadzībām. Lai vecāki būtu apzinīgi, nepieciešams nemitīgi par sevi rūpēties. Tas varbūt skan egoistiski, taču tā ir cieņa un mīlestība pret sevi un savu ģimeni.
— Kā nezaudēt līdzsvaru, kļūstot par māti?
— Svarīgi, gaidot bērnu, sagatavoties jaunajam dzīves posmam. Iegūt pēc iespējas vairāk informācijas, lai saprastu, kādas būs bērna vajadzības, kā tās atpazīt un apmierināt. Pieredze rāda, ja bērnam pievēršas un viņa vajadzības laikus tiek apmierinātas, tad mazulis nepieprasa pārmērīgi daudz uzmanības. Brīnumainā kārtā viņi paši spēj rast veidu, kā paspēlēties atbilstoši vecuma posmam. Pat dažus mēnešus vecs mazulis var gulēt un mierīgi pētīt savas rociņas. Mamma var nebāzties virsū ar mantām, sēdēt blakus, dzert tēju un sarunāties ar mazuli. Kopā būšana ir dzīvošana, tā nav nemitīga darīšana. Ja mamma nemitīgi nav nomocīta ar domāšanu, kā mazuli izklaidēt, tad netiek pārmērīgi tērēta viņas enerģija. Kad ir iespēja, spēlēju ģitāru, tas palīdz man atjaunot manus “trauciņus”, arī mazais piedzīvo, kā mamma atgūst spēkus.
— Vai ar trīs bērniem iespējama mierīga ikdiena?
— Cenšos, lai mūsu ikdiena būtu plūstoša. Protams, dienas, kad ir nepieciešamība aizbraukt uz Rīgu, ir piepildītākas. No rīta tiek izvadāti vecākie bērni. Ja mazais Albertiņš iemieg ratos, varu paveikt mājas soli, ja uz rokām — man līdzās ir telefons. Telefonā ir darbu saraksts, izmantoju to, lai uzrakstītu e-pastu, izlasītu ko vērtīgu un dalītos ar uzzināto ar citiem. Komunicēju ar biedrības “Vecāki Skrīveriem” cilvēkiem. Biedrību dibināju pirms gada, Ziemassvētkos organizējām pirmo lielo pasākumu bērniem, pēc šī notikuma biedru kļuvis vairāk. Tagad lēnām mostamies un domājam, ko varētu paveikt šogad. Viens no biedrības mērķiem ir sekot līdzi iespējamajiem projektiem, kas ļautu Skrīveros uzlabot vecāku un bērnu ikdienu, piemēram, jauna rotaļu laukuma izveide un daudz kas cits. Cilvēku kompānijā — biedrībā — ir vairāk acu, roku un talantu. Katram ir savs redzējums un vajadzības, vieno kopējs mērķis — uzlabot vecāku un bērnu dzīvi Skrīveros. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Baiba Kauliņa.
Dzimšanas laiks un vieta: 1983. gada 24. marts, Rīga.
Ģimene: precējusies,
trīs bērni.
Izglītība: bakalaura grāds starptautiskajās attiecībās, beigusi Eiropas studiju programmu Rīgas Stradiņa universitātē.
Nodarbošanās: PEP mamma apmācībā, zīdīšanas konsultante.
Vaļasprieki: ģitārspēle, orientēšanās sports, teātris, piedzīvojumu sports.

Staburags.lv ARHĪVS

Kvalificēta draudzene

Kategorijas