Divatā sava ceļa sākumā

2019. gada 15. februāris 00:00

723

Jēkabpiliete Ginta Gudjāne ir Neretas kultūras nama
ansambļa “Kadence” vadītāja un mūzikas skolotāja trīs izglītības iestādēs. Par sevi Ginta teic: “Vienu gan es jau šajā dzīvē esmu iemācījusies — no tiem cilvēkiem, kuri man atņem enerģiju, cenšos izvairīties. Lai justos labi, man vajadzīga enerģijas maiņa, cenšos liekos atsijāt. Tas ir ļoti grūti, īpaši, ja gribi vienmēr būt ļoti pieklājīgs.”

“Pārdzied” visus
skolēnus
— Pastāstiet, kā sākās jūsu aizraušanās ar muzicēšanu?
— Skolas laikā jaunākajās klasēs apmeklēju kristīgās mācības pulciņu un atceros, ka man patika dziedāt visskaļāk no visiem. Sēdēju pirmajā solā un visus “pārdziedāju”, taču dziedāju no sirds! Skolotāja mammai teikusi, ka tas bērns noteikti jāsūta mūzikas skolā, jo man ir muzikālā dzirde un talants. Iestājos Arvīda Žilinska Jēkabpils Mūzikas skolā, sāku mācīties klavierklasē, manu dziedāšanas talantu tur pamanīja skolotāja Anita Cinkmane, kura palīdzēja manas prasmes pilnveidot un attīstīt. Kopā ar viņu piedalījos dažādos vokālistu konkursos, daudz dziedāju solo un apzinājos, ka tas man ļoti patīk. Paralēli klavierspēlei mūzikas skolā trenēju un attīstīju balsi, un man bija brīnišķīgs pedagogs, kas ielika “pamatus”.
— Vai pirmā pieredze, darbs un nodarbības mūzikas skolā ir bijušas noteicošās tālākās karjeras veidošanā?
— Tagad domāju, ka klavierspēle man palīdzējusi saistīt dzīvi ar pedagoga darbu, jo daudzi vokālisti, ar kuriem esmu mācījusies kopā, vienkārši nespēj savienot dziedāšanu ar klavieru spēlēšanu vienlaikus. Man ir liela pieredze, tagad esmu pateicīga saviem vecākiem par to, ka man katru dienu vismaz stundu bija jāspēlē klavieres, citādi nevarēju iet ārā ar draudzenēm, bija tikai ļoti reti izņēmumi. Protams, bērnībā tas man ļoti nepatika, riebās, likās — kam tas vajadzīgs? Toties tagad es ļoti labi spēlēju klavieres — varu spēlēt un dziedāt vienlaikus. Bērnībā esmu arī komponējusi, tagad nesagādā grūtības aranžēt kādu dziesmu. Skolotāja Cinkmane mani pamudināja pēc 9. klases mācības turpināt J. Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, iestājos vokālajā klasē un turpināju attīstīt ne tikai klavierspēli, bet arī dziedāšanu.
Skolas vadība uzticas un dod iespēju
— Kāds bija šis mācību laiks Rīgā?
— Tagad, paraugoties atpakaļ, secinu, ka tieši Rīgā nodzīvotais laiks manā izaugsmē ir devis visvairāk. Tur esmu iepazinusi kolosālus cilvēkus, kuri man ir kļuvuši par labiem draugiem un paziņām. Tieši mācoties Rīgā, man bijusi iespēja satikties un strādāt ar daudziem sabiedrībā populāriem cilvēkiem, kurus lielākoties pirms tam biju redzējusi tikai televīzijā. Iespēja ar viņiem strādāt dzīvē pilnībā mainīja manus uzskatus, jo pirms tam biju pārliecināta, ka viņi ir augstprātīgi un iedomīgi, taču tā nemaz nav. Viena no viņiem bija Ieva Sutugova, kas ir mana vienaudze, bet viņa jau bija piedalījusies dažādos dziedāšanas konkursos, biju redzējusi viņas priekšnesumus televīzijā. Kaut kur uzzināju, ka arī viņa stājas tajā pašā skolā, kur es, un nodomāju — viņa gan būs iedomīga, kaut man ar viņu nebūtu kopā jāmācās! Pirmajā dienā, iekārtojoties kopmītnēs, atveru istabiņas durvis, un man priekšā stāv Ieva! Tas bija šoks! Taču mani sagaidīja patīkams pārsteigums, cik Ieva bija vienkārša, draudzīga un lieliska, mums joprojām ir ļoti labas attiecības. Ieva vada ansambli “Fortūna”, kurā apvienojušies vairāki profesionāli dziedātāji, es ik pa laikam piebiedrojos un padziedu savam priekam. Šī tikšanās noteikti mainījusi arī mani, jo, ja es viņu nebūtu satikusi, noteikti arī pati būtu citādāka!
— Turpinājāt studijas?
— Jā, pēc “mediņu” absolvēšanas iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur nomācījos divus gadus, tad nokārtoju akadēmisko gadu. Jutu, ka man vajadzīga pauze, lai saprastu, ko īsti gribu darīt. Mani vilināja operdziedāšana, taču tajā pašā laikā jutu sevī kaut kādu pretestību. Akadēmiskā gada laikā nolēmu “lēkt iekšā” pilnīgi jaunā un nezināmā jomā — sāku strādāt Neretas J. Jaunsudrabiņa vidusskolā par mūzikas skolotāju. Skolas vadība man ļoti uzticējās — ieraudzīju sludinājumu, ka skolā meklē mūzikas skolotāju, pieteicos. Mani pieņēma darbā un sāku strādāt bez pieredzes pedagoģijā, bez augstskolas diploma un uzreiz ar pilnu jaudu — vadīju kori, divus ansambļus un mūzikas stundas. Darbs ar bērniem man bija pilnīgi kaut kas jauns — jāatrod atbilstošs repertuārs, jāklausās balsis, jāiekļaujas kolektīvā un jāiemanto skolnieku cieņa. Protams, tās man bija savā ziņā ugunskristības, biju kā iemesta laivā un pašai jākuļas. Bija lūzuma brīži, kad gribējās atmest visam ar roku, bet izdevās veiksmīgi tiem tikt pāri.
Iesaistās avantūrā —
iestājas dīdžeju skolā
— Pēc Neretā nostrādātā gada tomēr atgriezāties Rīgā.
— Jā, aizgāju no Mūzikas akadēmijas, jo sapratu, ka tur studijas nevēlos turpināt, un iestājos Kultūras koledžā. Bet arī tur ātri vien sapratu, ka tas, ko tur māca, vispār nav domāts man, un izņēmu dokumentus. Tā kā visu laiku biju pieradusi studēt un paralēli strādāt, kaut kur skriet, nepārtraukti būt procesā, tad iestājos Ritma institūta dīdžeju skolā. Izdomāju, ka vajag izdarīt kaut ko tādu, ko līdz šim vēl nebiju iedomājusies. Tā bija gan vērtīga pieredze, gan liela avantūra, bet man ļoti patika. Pēc Neretā pavadītā gada sapratu, ka man patīk darbs ar bērniem, sāku sevi redzēt kā skolotāju, un tāpēc nolēmu studēt Rīgas Praktiskās psiholoģijas augstskolā. Studiju laikā man ļoti patika pedagoģija un aizrāva psiholoģija, lekcijās vienmēr varēja uzzināt kaut ko jaunu, kas var noderēt ne tikai darbam skolā, arī kādreiz audzinot savus bērnus. Pēc augstskolas beigšanas apzināti pieteicos darbā Jēkabpils tuvumā. Lai arī cik forša ir Rīga, lai cik forši cilvēki man apkārt, pienāca brīdis, ka likās — Rīga mani vairāk smacē nekā uzlādē.
— Lēmumu pārcelties no Rīgas un sākt dzīvi citur pieņēmāt viena?
— Kad akadēmijas otrajā kursā bija akadēmiskais gads, tas man bija gan emocionāls lūzums, gan savā ziņā arī liktenis. Akadēmijai man vajadzēja piederēt visu laiku, brīvdienās īsti vairs nebija laika, lai aizbrauktu uz mājām pie vecākiem, jo bija dažādi pasākumi un koncerti, kuros jāpiedalās. Aizrāva operdziedāšana, raudzījos šajā virzienā, taču tajā pašā laikā sevī iekšā jutu lielu pretestību. Tas laiks sakrita arī ar brīdi, kad iepazinos ar savu nākamo vīru Jāni. Kad bija jāizlemj, vai nosliecos par labu mīlestībai, koncentrējos uz to, un labi, ka tā. Esam veiksmīgi apprecējušies, un tas ir tik forši! Sajūtas nav salīdzināmas — vai izvēlies karjeru vai otru cilvēku, to, kuru mīli no visas sirds, tik ļoti, ka citādāk nespēj dzīvot. Jānis ir no Viesītes, mana dzimtā puse ir Saukas pagastā, tāpēc kopīgi izlēmām, ka saknes tomēr “velk” atpakaļ, te ir mūsu dzimtā puse, te dzīvo mūsu vecāki, un arī paši te jūtamies ļoti labi.
Strādā kā vienota komanda
— Un atkal pēc pāris gadiem esat nonākusi Neretā!
— Jā, sāku atkal strādāt Neretas vidusskolā, šobrīd darbojos ar sākumskolas skolēniem, jo apzinos, ka līdz vecākajām klasēm pati kā pedagogs vēl neesmu izaugusi. Esmu skolotāja arī Viesītes Mūzikas skolas Neretas klasē un strādāju Pļaviņu Mūzikas skolā, savukārt Neretas kultūras namā esmu sieviešu vokālā ansambļa “Kadence” vadītāja. Ansambli vadu jau trešo gadu, esam lieliski sastrādājušās, varbūt pirmais gads bija tāds, kad “taustījāmies”, taču tagad esam viena komanda. Ansambļa dalībnieces ir ar lielu pieredzi. Lai gan esmu kolektīva vadītāja, visu darām, plānojam un īstenojam kopā. Šonedēļ gatavojamies skatei. Ja man ir kāda ideja, tad dalībnieces to vai nu atbalsta, vai piedāvā, kā darīt labāk. Kopā izdomājam, kā rīkosimies katrā dziesmā, kādos tērpos dziedāsim. Esmu sajutusi, ka darbā ar bērniem es enerģiju atdodu viņiem, jūtu, ka pēcpusdienā pēc garas darbdienas skolā kļūstu gurdena, enerģija izsīkst, taču tad seko “Kadences” mēģinājums, kur atdoto enerģiju saņemu atpakaļ ar uzviju. Mēģinājumi ir kā otrā elpa.
— Ko varat teikt par kultūras dzīvi ārpus galvaspilsētas, kāda tā ir laukos?
— Rīgā, kad pati biju tajā mutulī iekšā, kad pašai visur bija jāpiedalās, neatlika laika nekādiem koncertiem un pasākumiem. Četrus gadus nodzīvoju dzīvoklī Tērbatas ielā, kas ir tieši līdzās Jaunajam Rīgas teātrim, un netālu no dzīvokļa bija arī Dailes teātris. Ne reizi neaizgāju ne uz vienu izrādi. Tagad nožēloju, taču tobrīd nebija laika! Tagad, esot prom no Rīgas, pašai šķiet, ka kultūras dzīvi un Rīgu izbaudu. Neretā kopā ar “Kadenci” piedalāmies teju visos pasākumos, jo laukos jau mēs paši kultūras dzīvi organizējam un veidojam. Ar to, ka piedalāmies koncertos, muzicējam, pamudinām tos apmeklēt arī savus ģimenes locekļus, draugus, radus, tas arī kuplina pasākumus. Jēkabpilī šobrīd notiek ļoti daudz kvalitatīvu un interesantu kultūras pasākumu, pat neatceros, kad kādreiz vēl tā ir bijis. Bet ir ļoti liela atšķirība, ko esmu novērojusi, — Rīgā uz koncertiem, uz teātra izrādēm cilvēki vairs nesapošas, nāk tāpat kā no darba, bet laukos katrs kultūras pasākuma apmeklējums cilvēkam ir svētki. To var redzēt, tas sākumā mani pārsteidza, taču tas ir tāds kaifs, ka cilvēki ir sapucējušies, ka koncerts viņiem ir svētki!
Vasara janvārī
— Kā atpūšaties?
— Līdz šim esmu bijusi aktīva, visu laiku vajadzēja kaut kur skriet, kaut ko “ķert”, bet no vīra tagad mācos mieru. Patlaban mani mīļākie burziņi ir mājās ar glāzi vīna un filma televīzijā. Man patīk, ka līdzās ir mani tuvākie cilvēki, neko vairāk nevajag. Man patīk arī braukt ar automašīnu, patīk, ka mani kaut kur ved. Lai gan kāzas svinējām pagājušā gada vasarā, kāzu ceļojumā uz Tenerifi aizbraucām tikai janvārī, nesen atgriezāmies. Rudenī esam ieplānojuši nākamo ceļojumu, ceru, ka tā kļūs par mūsu ģimenes tradīciju — kaut reizi gadā kaut kur tālāk aizbraukt abiem kopā.
— Kas jūs iedvesmo jaunai dienai?
— Laikam jau katru rītu domāju par šodien darāmajiem darbiem, ka jābrauc, jāskrien un viss jāpaspēj, tam tērēju daudz enerģijas. Iedvesmu gūstu no pastaigām svaigā gaisā, pēdējā laikā mani ļoti uzlādē pastaigas mežā, jūtu pieplūstam enerģiju. Man patīk baudīt brokastis, pusdienas kopā ar draugiem, tas mani uzlādē, šis nesteidzīgi pavadītais laiks kopā ir ļoti svarīgs, galvenais, lai līdzās ir īstie cilvēki, ar kuriem es varu justies brīvi. Enerģiju gūstu arī no peldēšanas, braukšanas ar velosipēdu, iedvesmo kāds mirklis laika sev, kad to varu veltīt domu sakārtošanai. Man patīk arī fiziskas aktivitātes, kas sniedz prieku! ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Divatā sava ceļa sākumā

Kategorijas