Minskas daudzkrāsainā iespaidu mozaīka

2019. gada 12. februāris 00:00

Lai arī Rietumu virziens mums šobrīd brīvāk pieejams, bijušās padomijas valstis nešķiet mazāk interesantas. Jau sen domāju apmeklēt kaimiņos esošo Baltkrieviju, bet atturēja formalitāšu kārtošana. Tāpēc piedāvājums grupas ekskursijai uz Minsku nāca īsti laikā. Šoreiz tas bija brauciens ziemā, un arī tā bija viena no “odziņām”. Kāpēc? Par visu pēc kārtas.

Lielākais svētums
Mūsu autobusa un arī brauciena vadītājs Valērijs atzina, ka, apmeklējot Baltkrieviju, jāredz vieta, kur veidojies tās senākais pamats — ticība. Tas galvenokārt ir Sv. Jefrosīnijas klosteris Polockā. Klosterim dots tās dibinātājas Polockas Jefrosīnijas vārds. Viņa bija kņaza Vseslava Brīnumdara mazmeita, kuru 1910. gadā iecēla svēto kārtā. Tā ir pirmā sieviete Baltkrievijā, kura saņēmusi šo godu. Divpadsmit gadu vecumā Jefrosīnija kļuva par mūķeni, bet 1128. gadā nodibināja klosteri un sāka baznīcas būvniecību, kas klostera teritorijā neskarta saglabājusies līdz pat mūsdienām. Šobrīd tur notiek restaurācija, bet tūristiem ir iespēja to aplūkot. Senajā nelielajā dievnamā saglabājušies sienu gleznojumi, kuri atsegti un saglabāti to autentiskajā veidolā. Tādus tos paredzēts arī atstāt. Līdzās ir jaunais dievnams, kas spēj uzņemt lielu cilvēku skaitu, un dievkalpojumi ir apmeklēti. Klosteris darbojas joprojām.
Īpašs stāsts ir par šīs baznīcas slaveno krustu, ko 1161. gadā izveidoja Polockas juvelieris Lazars Bogša. Tas kļuvis par Baltkrievijas nacionālo svētumu. Krusts gan pazuda Otrā pasaules kara laikā un līdz šim nav atrasts. Bet Polockas Jefrosīnijas krustu atjaunoja baltkrievu mākslinieks Nikolajs Kuzmičs. Šo svētumu var redzēt Jefrosīnijas klosterī Kristus Augšāmcelšanās un citos lielos kristiešu svētkos.
Vēsturiskais šajā vietā mijas ar mūsdienām, un klostera komplekss ir plaši apmeklēts. To redzējām arī citos dievnamos.
Izbraucot no šīs senās pilsētas, ar skatu pasveicinām Daugavu un dzelzceļu, kas vieno Polocku ar Latviju.
Vēl labāka
Pārējā brauciena daļa bija veltīta tieši Minskai. Baltkrievijā biju pirms daudziem gadiem, bet Minsku vispār neatceros. Kādā Minskas kafejnīcā viesmīlis pajautāja, no kurienes esam, un stāstot piebildu arī, ka Baltkrievijā neesmu bijusi vismaz simt gadu. Atbildē saņēmu komplimentus par savu labo izskatu, bet es neskopojos ar savējiem — par kaimiņvalsts galvaspilsētu.
Ja par Baltkrieviju bija dzirdēti dažādi iespaidi, tad par tās galvaspilsētu tie nepārprotami bija vislabākie. Arī citi no mūsu grupas atzina, ka iepriekš jau bija apkopojuši informāciju, ko varētu tur redzēt, bet redzētais bija vēl labāks, nekā domāts.
Minska ir salīdzinoši jauna pilsēta, kas ievērojami cietusi Otrā pasaules kara laikā, kad sagrauta liela daļa ēku. Tomēr, līdzīgi kā citas pilsētas, piemēram, Varšava, tā būvēta no jauna, atjaunojot savu vēsturisko šarmu. Minska joprojām lepojas ar savu nelielo vecpilsētas daļu, kuras šaurās ieliņas rada 19. gadsimta noskaņu, un pilsētas — jaunāko gadu apbūvi.
Baltkrievi izceļ arī Staļina laikā celtās ēkas, kas ienesušas savu akcentu pilsētā, vismaz arhitektūras ziņā. Ja vien ne pārāk dominējošā dzeltenīgā krāsa māju sienām.
Arī es pirms brauciena paskatījos, ko tad redzēt šajā pilsētā, un dažās atsauksmēs bija uzsvērts, ka daudz jaunu iespaidu tur nevarēs gūt. Tomēr pēdējā desmitgadē daudz kas mainījies. Senatne sadzīvo ar modernismu. Minska un pārējā Baltkrievija noteikti ir vieta, kur var pieredzēt arī padomju ēras elpu — kolorītumam. Tādi ir padomju laika zīmolveikali “CUM” un “GUM”, kas ir ne tikai kā iepirkšanās vieta, bet arī kā kultūras pieminekļi. Tur joprojām ir Ļeņina vārdā nosaukta metro stacija un vadoņa pieminekļi. Kā atzina mūsu gide Gaļina — viņi nevairās no savas pagātnes, jo to izmainīt nevar. Apskates ekskursijas laikā viņa ar lepnumu un mīlestību stāstīja par savu pilsētu, laipni aicinādama to apmeklēt vēl un vēl, reizē atgādinādama salīdzinājumu ar augu — ziediet tur, kur esat stādīti!
Daudzviet publiskās vietās ir plakāti, stendi, kur akcentēti tautiskie motīvi ar piederības apliecinājumu savai valstij. Minskieši lepojas ar savu valsti un galvaspilsētu. Padomijas laikā gan tā zaudējusi daļu nacionālās piederības, jo krievu valoda spēcīgi mijas ar baltkrievu, un dažkārt ir sajūta, ka esi Krievijā.
Piemin vēsturi
Skats no viesnīcas “Belarus” augšējiem stāviem paveras uz pilsētas centrālo daļu. Arī izejot no viesnīcas, viss centrs ir kā uz delnas, jo ēka izvietota kalnā. Pretī ir Svislačas upe, un abos tās krastos kūsā rosība.
Pilsētas galvenās ielas un laukumi ir kā nozīmīgi objekti un noteikti apskates vērti. Vienā no centrālajiem — Neatkarības laukumā — uzcelta pašvaldības ēka, divas augstskolas, tirdzniecības centrs pazemē un arī kāds nozīmīgs dievnams — Sv. Simeona un Jeļenas baznīca, kas ir valsts vēstures un kultūras piemineklis, nu uzskatīts par galveno katoļu baznīcu Baltkrievijā. Celta 19. gadsimta beigās, jo tolaik Minskā bijusi tikai viena katoļticīgo baznīca. Darbus finansējis vietējais muižnieks Edvards Voinilovičs, bet ar noteikumu, ka baznīca tiks nosaukta par godu viņa diviem agri mirušajiem bērniem — dēlam Simeonam un meitai Jeļenai. 1910. gadā baznīca iesvētīta un tautā ieguvusi nosaukumu Sarkanā baznīca, jo celta no sarkaniem ķieģeļiem. Tāpat kā daudzi dievnami, arī šis piedzīvojis dažādus laikus, jo bijis gan izlaupīts, gan slēgts, gan izmantots citiem mērķiem, bet no 1990. gada atdots ticīgajiem. Tur ir viena no nedaudzajām Turīnas līķauta kopijām, ko ar Vatikāna vēlību Baltkrievija saņēmusi pirms desmit gadiem. Arī mums bija iespēja pielikt tai roku.
Pie baznīcas ir piemiņas vieta “Nagasaki zvans”, kas ir precīza “Eņģeļa” zvana kopija, kas saglabājusies pēc atombumbas nomešanas uz Nagasaki 1945. gadā. To baltkrievu tautai uzdāvināja Nagasaki pilsētas katoļi. Memoriāla pamatos iemūrētas kapsulas ar Jeruzalemes, Japānas pilsētu Hirosimas un Nagasaki, kā arī Černobiļas katastrofā cietušo rajonu zemi.
Par karu atceras
Valsts un tās galvaspilsēta daudz cietusi arī aizvadītajos karos un padomju varas represijās, tāpēc šai tēmai ir daudz atgādinājumu piemiņas vietās un citos objektos. Pilsētas centrā Svislačas upē izveidota sala, ko vietējie iedēvējuši par Asaru, jo tajā ir piemineklis Afganistānā kritušajiem. Lūgt dzīvi bez asarām uz turieni dodas Minskas jaunlaulātie.
Viena no lielākajām un populārākajām apmeklējuma vietām Minskā ir Lielā Tēvijas kara muzejs. Tā ekspozīcijas izvietotas 24 zālēs un atspoguļo baltkrievu cīņu pret nacismu. Muzeja apmeklētāji var aplūkot dažādus 20. gadsimta vidus ieročus, pašu cīnītāju rokrakstā sarakstītus žurnālus, apbalvojumus, dokumentus, fotogrāfijas un citas lietas. Muzejs ir tuvu pilsētas centram.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Minskas daudzkrāsainā iespaidu mozaīka

Kategorijas