“Mana dzīve nekad nav bijusi monotona”

2019. gada 8. februāris 00:00

683

Nākamnedēļ dzimšanas dienu svin aizkrauklietis Kaspars Skudrovs, kurš atklāj, ka viņa ģimenē februāris ir “ražas” mēnesis: “No četriem brāļiem trīs dzimšanas dienu svinam februārī, šajā mēnesī dzimusi arī sievas māsa, bet man jubileja ir vienā dienā ar brāļa meitu, savukārt jaunākais dēls Martins dzimis vien divas dienas pēc manas jubilejas. Tā sanāk, ka mūsu ģimenei februāris ir “ražas” laiks, tāpēc iemeslu svētkiem ģimenes lokā netrūkst.”

Dienests “ievilcies” 23 gadu garumā
Kaspars Skudrovs ir komandieris vienai no Gaisa spēku vienībām, viņa darbavieta — militārais lidlauks “Lielvārde”. Par savu militāro karjeru aizkrauklietis teic — tā ir nejaušība. “Pēc Jaunjelgavas vidusskolas beigšanas man prātā bija tikai viena doma — studēt politiku un starptautiskās attiecības, pat īsti nebija alternatīvas. Bet... tā kā apzinājos, ka konkurence liela, diez vai tikšu budžeta grupā, vajadzēja arī rezerves plānu. Braucu iesniegt dokumentus Latvijas Lauksaimniecības universitātē, taču tur atklājās, ka man trūkst sekmju izraksta matemātikas eksāmenā, kam braucu vēlreiz pakaļ. Kancelejas darbiniece nosauca datumu, kurā man jāatbrauc uz iestājeksāmeniem, un uzrakstīja datumu arī uz lapiņas. Kā vēlāk izrādījās, tie bija divi atšķirīgi datumi, atbraucu dienu par vēlu, nokavējot iestājeksāmenus. Kad pārliecinājos, ka neesmu izturējis konkursu arī Latvijas Universitātē, pieteicos militārajā dienestā. Sākotnējā pusotra gada vietā dienests ieildzis 23 gadus.”
Rudenī svinēs
porcelāna kāzas
Kaspara dzimtā puse ir Staburaga pagasts, tur joprojām dzīvo viņa vecāki un brālis ar ģimeni. Jubilārs teic, ka ar šo vietu viņam saistās bezrūpīgās bērnības atmiņas un vecmāmiņa. Trīspadsmito gadu Kaspars ar sievu Daci dzīvo Aizkrauklē un audzina trīs bērnus — Erīnu (16), Matīsu (13) un Martinu (4). “Uz Aizkraukli mūs kaut kādā mērā atveda liktenis, kaut kādā mērā tā bija mūsu kopīga un apzināta izvēle. No 1999. līdz 2005. gadam dzīvojām Čehijā, tur dzimusi arī vecākā meita. Uz Čehiju mani aizveda dienests bruņotajos spēkos — studēju Čehijas Aizsardzības akadēmijā. Pēc studijām, atgriežoties Latvijā, apsvērām iespēju dzīvot vēl citviet, taču saistīja Aizkraukles ģeogrāfiski izdevīgā vieta, infrastruktūra, tas, ka visas iestādes ir izvietotas kompakti, arī Daugavas tuvums un daba,” stāsta Kaspars.
Šī gada 7. augustā Skudrovi svinēs 20. kāzu jubileju, taču pazīstami ir divus gadus ilgāk. Iepazinušies dienestā. “Apbrīnoju Daces darbaspējas un enerģiju, viņa visu laiku kaut ko cep un gatavo virtuvē, es esmu tas, kurš nogaršo un “testē” viņas jaunās receptes,” joko Kaspars.
Sapnis — kopīgs
ceļojums uz Čehiju
Abus vieno atmiņas un nostalģija par Čehijā pavadītajiem gadiem, joprojām brīvā brīdī noskatās kādu čehu filmu, lasa ziņas un klausās dziesmas čehu valodā. “Caur visām grūtībām, kas cilvēkam jāpārvar svešā valstī, gājām cauri paši, mums nebija neviena, kas palīdz. Arī tad, kad piedzima Erīna, varējām paļauties tikai paši uz sevi, nebija vecmāmiņu, kas palīdz. Augstskolā pusgadu apguvu čehu valodu, taču, ja sēdi auditorijā un svešvalodā jāmācās matemātika un fizika, secināju, ka zināšanas ir vājas. Alu pasūtīt, desu nopirkt varēju uzreiz, pārējais prasīja daudz darba, toties tagad abi zinām šo valodu,” atklāj Kaspars.
Ģimenē šobrīd ir interesants periods, jo aug divi pusaudži, kuru intereses bieži atšķiras. Viens no sapņiem, ko ģimene tuvāko gadu laikā cer piepildīt, ir kopīgs vairāku nedēļu ilgs ceļojums uz Čehiju. Pa šiem gadiem Kaspars turp devies vairākkārt, dažādos sastāvos, taču visi pieci kopā vēl nav bijuši. Gribas apciemot draugus. “Šobrīd ir tas periods, kad katram ir savas intereses, bieži sadalāmies — es braucu dēlam līdzi uz basketbola sacensībām, mamma izvēlas kaut ko darīt kopā ar meitu vai tikai ar puišiem, piemēram, dodas paslidot,” stāsta Kaspars.
Meita mudina atpūtai divatā
Kā lielākoties visās ģimenēs, arī Skudrovu ģimenē, ritmu nosaka bērni. “Ja ir bērni, tad dzīvi necik tālu uz priekšu nav iespējams saplānot, par to esam pārliecinājušies. Jābūt ļoti elastīgiem, jāpielāgojas apstākļiem un jāpieņem, ka no iecerētā kaut kas var arī neizdoties. Protams, lielas lietas var un vajag plānot, bet dzīvot pēc plāna nevajag! Ja iecerētais plāns neizdosies, tad dzīvosim tikai raizēs par to, ka tas nav īstenots. Ir jādzīvo uz priekšu un jāļaujas notiekošajam!” domā jubilārs.
Dace un Kaspars priecājas un novērtē, ka abi vecākie bērni savā vecumā nu jau ir tik prātīgi un atbildīgi, ka viņiem droši var uzticēt jaunāko brāli, lai kaut retu reizi no mājas “izrautos” divatā. “Priecājamies, ka meita mūs mudina kaut kur aizbraukt, kaut ko apskatīt, pabūt divatā un atpūsties. Pēc meitas ieteikuma bijām uz teātra izrādi, nupat apmeklējām atpūtas vietu, uz kuru dāvanu karte bija uzdāvināta jau pirms gada, bet braucienu vienmēr atlikām,” stāsta Kaspars.
“Gribu, lai mani bērni zina, kā aug gurķis un kartupelis!”
Brīvdienas un vasaras pēdējos gadus ģimene pavada savā lauku mājā Daudzevas pusē. “Viens no iemesliem, kāpēc izvēlējāmies laukus, bija notikums, kad Matīss, ciemojoties pie mana brāļa laukos, iegājis klētī, ieraudzīja labības kaudzi un jautāja — vai šito taisa no koka? Tas bija impulss, ka jādara kaut kas. Negribu, lai mani bērni izaug un nezina, kā aug gurķis un kartupelis. Smagi, bet forši, kad sairdinātā zemē var iebrist basām kājām! Man gribas, lai puikas iemācās strādāt ar instrumentiem, apgūst dažādus vīru darbus. Smejos, ka meitenēm, kuras apprecēsies ar maniem dēliem, pašām nebūs pie sienas jākarina bildes, bet meita vienmēr varēs piezvanīt un lūgt palīdzību man vai brāļiem,” stāsta aizkrauklietis.
Ar vērienu svinēs
500 mēnešu jubileju
Jubilejās Skudrovu mājās galdā vienmēr ir Daces cepta kūka, tradicionāli ilgus gadus tas bija “Napoleons”, taču pēdējā laikā visi iecienījuši “Melno princi”. Tā ir kūka, kas domāta mājas svētku galdam, taču vēl viena kūka “brauc” uz manu darbu, un vēl viena uz bērnudārzu pie Martina, tāpēc sanāk, ka Dacei jāpagūst izcept veselas trīs! Dzimšanas dienas Kaspars atzīmē arī darbavietā, bet mājās — tuvāko draugu un ģimenes lokā. “Vienmēr cenšamies svētku prieku sagādāt arī bērniem, lielajiem šādās reizēs patīk pasūtīt picu, taču tas parasti ir darbdienu vakaros. Klājot svētku galdu, uz tā vienmēr ir mājās gatavots ēdiens. Esmu saskaitījis, ka cilvēks brīdī, kad viņam aprit 41 gads un astoņi mēneši, šajā pasaulē ir nodzīvojis 500 mēnešu. Šos svētkus un iespaidīgo skaitli esmu iecerējis nosvinēt plašāk!” teic Kaspars.
Jubilārs teic, nav tāda posma dzīvē, ko varētu īpaši izcelt — katrs laiks ir bijis atšķirīgs, vērtīgs un interesants, saviļņojošākie brīži noteikti saistās ar bērnu dzimšanu. “Raugoties uz dzīvi, apzinos, ka ikviena dzīvē reiz pienāk brīdis, kad saproti: tev vairs nav 17. Katrs laiks ir bijis ar kaut ko vērtīgs, katrā dzīves posmā esam kaut ko sasnieguši, kaut kas labs paveikts darbā, kādā brīdī esam vērojuši un priecājušies, kā bērni aug. Mana dzīve nekad nav bijusi monotona, tas saistīts arī ar darbu dienestā, kad, no rīta pamostoties, nezinu, ko jaunā diena atnesīs,” teic jubilārs. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Mana dzīve nekad nav bijusi monotona”

Kategorijas