Atšķirīgie dvīņi

2019. gada 1. februāris 00:00

572

Dzimušos 21. gadsimtā un apmēram desmit gadu pirms gadsimtu mijas mēdz saukt par mileniuma, arī par Y paaudzes bērniem. Starptautiskie aprēķini liecina, ka šobrīd pasaulē vairāk nekā puse iedzīvotāju ir vecumā līdz 30 gadiem. Divi no viņiem — dvīņi Reinholds un Rūdolfs Sprukuļi — dzīvo Kokneses novada Bebru pagastā, mācās Aizkraukles novada vidusskolā.

Gribas teikt — šodien Reinholdam un Rūdolfam ir apaļa, bet patiesībā 19. dzimšanas diena. Par “apaļo” liek domāt viņu dzimšanas gads — 2000. Tie, kuri jauniešus nepazīst personīgi, iespējams, zinās grupu “Netīšām blice”. To izveidojis Reinholds. Pērn viņš debitēja vēl kādā ar skatuvi saistītā mākslā — teātrī — un iesācējam neraksturīgi sāka ar smagu, emocionālu iestudējumu “Vectēva māja”. To vakar varēja noskatīties Kokneses kultūras namā.
Sākumā saruna bija plānota ar Reinholdu par abām šīm mākslām, bet, tuvojoties brāļu dzimšanas dienai, pārtapa par interviju un jubilāra aprakstu. Stāstnieka vietā — viens no brāļiem.
Tas notiks
pašsaprotami
— Dzimušajiem šajā gadsimtā nenāk līdzi pagātnes sārņi — padomju mantojums. Vai tu to apzinies, novērtē?
— Tas ir citādi, bet mani interesē tas laiks. Kad redzu dokumentālās filmas par to, cik tad bija slikti, gribas uzzināt no tolaik dzīvojošajiem, kādas ir viņu atmiņas. Šodienas brīvība pret tā laika režīmu. Nevaru iedomāties, kā būtu, ja nevarētu brauktu tur, kur iedomājos, ja uz skatuves nevarētu dziedāt tās dziesmas, kuras vēlos. Tolaik mūsu pusaudžu “blice” vispār nevarētu izveidoties.
— Šis ir arī bezbremžu laiks, kad viss ir iespējams, visas durvis atvērtas. Kā tu, jaunietis, kuram dotas visas iespējas, neapjūc?
— Skolā esmu tas, kas nepakļaujas sistēmai, neesmu prātīgais, drīzāk sliktais puika — nemācos, nevaru koncentrēties, daudz no tā, ko māca, uzskatu par dzīvē nevajadzīgu. Ģimenē tā nav, ka saņemu visu, ko prasu. Ja ko vēlos, katra lieta, pat sīkums, ir jānopelna pašam — ar darbu. Ja vasarā strādāju, zinu, ka man būs nauda. Īpaši, kopš man apritēja 18, rēķinos ar naudu, ko esmu nopelnījis, piemēram, kopā ar ansambli spēlējot ballēs. Domājot par to, ko darīšu pēc vidusskolas, jāatzīstas, ka vēl nezinu.
— Taviem vecākiem ir liela zemnieku saimniecība, veiksmīgs uzņēmums. Vai redzi sevi kā viņu iesāktā turpinātāju?
— Pagaidām tāda doma ir. Varbūt ne gluži mācīties par lauksaimnieku, bet dumji būtu atstāt mana vectēva un tēva iesākto. Varbūt nedaudz tāds kā spiediens uz mani, ka jākļūst par iesāktā turpinātāju, bet nekad nav bijušas runas, ka tas man obligāti jādara, ka pēc tik gadiem jāizmācās par to, tad jāpārņem saimniecība. Bet tas notiks pašsaprotami. Es to arī jūtu kā pienākumu. Aiz cieņas pret to, kas ir darīts, ieguldīts, un tas neattiecas tikai uz materiālo pusi. Protams, tas ir grūtāk, nekā strādāt kāda pakļautībā. Tomēr nekad nevarētu strādāt kāda vadībā. No malas varbūt šķiet, ka tas ir vienkārši — ja tev ir savs uzņēmums, saki darbiniekiem, kas jādara, un viss notiek. Tā jau nav.
Lika dziedāt
“Veco zābaciņu”
— Pēc izrādes “Vectēva māja” radās priekšstats, ka Reinis, kā tevi arī biežāk sauc, ir jūtīgs un emocionāli bagāts cilvēks.
— Tā varētu būt. Emocijas gan cenšos nolikt pie malas, īpaši tad, kad tās sakāpinās. Jā, atzīstu, mani var gan viegli nokaitināt, gan arī iepriecināt. Bērnībā vecāki veda uz koncertiem, izrādēm. Nebija tā, ka augām meža vidū un neko neredzējām. Ar mammu bieži gājām uz teātra izrādēm, un teātris mani iedvesmo. Varbūt, kad biju mazāks, es to tā nepiefiksēju. Pēc izrādēm mājās dziedājām visas dziesmas, kas tajās skanēja. Viena no pirmajām, ko redzēju, bija “Meža gulbji.” Pēc tās mums ar brāli vienmēr un visur lika dziedāt “Veco zābaciņu”. Tagad ir tā, ka aizbraucam ar klasi uz izrādi, un pēc tās lielākā daļa jūsmo, saka, ka bija ļoti laba tāpēc, ka tajā ainā sulīgi lamājās. Patiesībā izrāde bija pavisam par ko citu. Ko es domāju par izrādi, kurā pats spēlēju? Vai es tādu gribētu skatīties? Varbūt aizietu. Bet spēlēt man patīk. Zinu, ka izrāde ir nofilmēta, bet nav tā, ka gribētu uz sevi paskatīties no malas.
— Vai vari piekrist, ka ikkatram jaunietim jābauda kultūra, jāredz, jālasa, šādi sevi bagātinot?
— Laiki mainās, un, ja kaut kas ir obligāti, tad tā ir kā atgriešanās padomju laikos. Mūsdienās katram ir citādākas intereses. Protams, ir labi, ja kāds iesaka, ko redzēt, izlasīt. Ja, piemēram, esi lasījis lugu “Pūt, vējiņi!” un pēc tam noskatījies izrādi, var salīdzināt, izvērtēt.
“Blice” sanāca netīšām
— Kā radās ideja par grupu “Netīšām blice”?
— Tas bija 2015. gadā, kad nospēlējām pirmo balli. Sākām tieši ar šādu pasākumu. Es tajā laikā darbojos skolēnu pašpārvaldē, un skolā bija pasākums “Eko forums”, kurā arī piedalījos. Ieminējos, ka pēc foruma vajag balli, bet budžeta tai nebija. Piedāvāju ar brāli savākt kompāniju.
Tā kā blice sanāca kopā kā netīšām, vienam pasākumam, tad arī ansamblim devām atbilstošu nosaukumu. Līdz šodienai sastāvs ir stipri mainījies, dažas pozīcijas pat divreiz, un nu esam nonākuši līdz tam, ka kopā patīkami spēlēt, kļūdas tikpat kā nedzirdu. Ja jānosauc augstākais šī brīža sasniegums, tad tas varētu būt fakts, ka pēc nospēlētas balles decembrī mūs aizrunāja uz pasākumu, kas ieplānots šī gada decembrī. Tātad cilvēkiem patīk tas, ko darām. Aizkrauklē mūs varēs dzirdēt “Kluso ūdeņu” ballē, kuru arī mēs spēlēsim.
— Pie ansambļa pamatiem jāpiemin arī Aizkraukles Mūzikas skola.
— Tajā nomācījos astoņus gadus. Piecus gadus bija klavieres, tad trombons. Toreiz domāju, ka briesmīgākais, kas dzīvē var būt — tā ir mūzikas skola. Nepatika spēlēt gammas, tas, ka bija uzrakstīts priekšā, kā ar kuru roku jāspēlē. Ieskaites vienmēr nenokārtoju laikus.
Vidusskolas pēdējā klasē dzīve
pēc plānotāja
— Kā sākās tavas attiecības ar teātri?
— Aizkraukles Tautas teātra režisors Juris Kalvišķis mani uzaicināja piedalīties izrādē “Pifa dzimšanas diena”. Biju dziedātājs. Izrādi nospēlējām tikai vienu reizi Aizkrauklē bērnu svētkos. “Vectēva māju” principā var saukt par debiju. Krievijā populārā seriāla “Sladkaja žizņ” (‘‘Saldā dzīve’’ — aut.) vienas sezonas epizodes filmēja mūsu saimniecībā “Vecsiljāņos”, un masu skatos piedalījās Kokneses amatierteātris. Ieminējos teātra režisorei Ingunai Strazdiņai, ka varētu arī iesaistīties teātrī, un viņa teica — būs loma, uzaicinās. Tas bija vasarā, un jau septembrī saņēmu “Vectēva mājas” manuskriptu. Toreiz ļoti neiedziļinājos lomas tekstā. Ātri pārlasīju un piekritu. Likās smieklīga, forša loma. Vēlāk ar Ingunu divatā sākām mēģināt, lasījām tekstu. Pagāja apmēram gads, kamēr nonācām līdz rezultātam. Uzvedums ir augstu novērtēts, un tajā ir liels režisores nopelns, kura šo stāstu izlaidusi caur sevi. Arī es savu ideju. Dailes teātrī noskatījos “Equus”, kur Dainis Grūbe spēlē trako, arī “Frankenšteinu” un “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Skatoties tādas izrādes, radās arī noskaņa, kā uzvesties, kustēties utt. Visgrūtāk bija pēc ģenerālmēģinājuma, kad, vēl mājās braucot, galvā skanēja lomas vārdi. Pirms izrādes cenšos sevi noskaņot, ka nevis tagad es tēlošu, bet tad es tas būšu.
— Arī tagad paralēli mācībām spēlē ansamblī, teātri.
— Mācības aizņem dienas lielāko daļu, bet vakaros skolā uzdotie mājasdarbi nav mana stiprā puse. Janvāris bija ļoti saspringts, un dzīvoju pēc plānotāja. Bez tā nezinu, ko darītu. Esmu arī no tiem, kuriem, ja ko lūdz, grūti atteikt. Brīvais laiks ir tikai, kad izdomāju, ka to vajadzētu. Piemēram, ziemā aizbraukt slēpot. Palīdzēju organizēt Aizkraukles novada vidusskolas žetonvakaru, piedalījos teātra mēģinājumos. Tā kā Inguna Strazdiņa ir arī Aizkraukles teātra režisore, tad varu atklāt, ka pašlaik sākam darbu pie jaunas izrādes, kas būs komēdija, un tajā ir loma arī man. Par pirmizrādes datumu šobrīd gan pāragri runāt.
Abiem viena mašīna
— Neraugoties uz politikas, ekonomikas svārstībām, dzīvojot Latvijā, jūties pārliecināts par rītdienu?
— Nevar jau dzīvot ar domu, ka pēc simts gadiem Latvijas nebūs. Visādi var gadīties, bet sava zeme tomēr ir sava. Citur jau ir smuki, bet nespēju būt prom no mājām, Latvijas ilgāk par nedēļu. Ir mērķis pabeigt vidusskolu, augstskolu. Tālāk vēl neesmu izdomājis.
— Jūs ar brāli esat dvīņi, bet neesat līdzīgi. Atšķirīgi arī raksturā?
— Ne pilnīgi, bet diezgan atšķirīgi. Viņš vairāk pievēršas mācībām, līdz ar to sekmes labākas nekā man. Kaut kāda saikne mums ir, bet ne tā, kā saka par citiem dvīņiem, ka jūt otru. Šad tad varbūt tā notiek. Nav tādas gribēšanas. Man ir sajūta, ka esmu iztrakojies kaut kad iepriekš un iestājies briedums, varu mierīgi dzīvot. Arī mūziku klausos ne to, ko vienaudži, bet gan latviešu estrādes dziesmas, Raimonda Paula mūziku, dažas no vecajām ārzemju grupām. Kad draugi man pārmet, kāpēc aizraujos ar tādu mūziku, saku, ka tas man darbam. Elektronisko mūziku nesaprotu, tā man iet garām.
— Sarunas laikā teici — braucu no Rīgas, klausījos ziņas radio. Tātad tev ir auto un apliecība.
— Tas bija svarīgākais, ko ieguvu, sasniedzot 18 gadus. Mēs ar brāli katru rītu braucam 30 kilometrus no Vecbebriem uz Aizkraukli, un visus šos gadus mūs uz skolu veda mamma. Vienmēr līdz sešiem sēdējām Aizkrauklē, gaidījām, kad viņa pabeigs darbu. Abiem ar brāli ir viena mašīna, dalām to pēc vajadzības. Braukt man patīk, un parasti braucot varu daudz ko izdomāt. Piemēram, pirms žetonvakara vajadzēja daudz domāt, kā to organizēt, un labākās idejas radušās tieši pie stūres. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Atšķirīgie dvīņi

Kategorijas