Čekas “maisu” saturs raisa dažādas izjūtas

2019. gada 1. februāris 00:00

131

Čekas “maisu” saturs raisa dažādas izjūtas

Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti jeb tā dēvētie čekas “maisi” līdz šim sabiedrībā bijis viens no lielākajiem Dāmokla zobeniem, kas draudējis atmaskot lielākos tautas nelabvēļus. Pirms to publiskošanas daudziem bija lielais jautājums — būs vai nebūs tajos sarakstos? Tagad šis solis sperts, un daļa arhīva dokumentu jau publiskoti internetā Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā.

Visi vienā “maisā”
Dokumentu nodošanai atklātībā vajadzētu būt tikai pirmajam solim ceļā uz tajā izvirzītā mērķa sasniegšanu — veicināt sabiedrības izpratni par Latvijas okupācijas periodā valdījušo totalitāro režīmu. Tomēr tik gludi tas nav, jo, kā atzīst eksperti, bez zinātniskiem komentāriem un skaidrojumiem šo dokumentu publiskošana draud radīt maldinošu vēstures izpratni un katra indivīda lomu sadarbībā ar Drošības komiteju. Vienā “maisā” ir bijušie aktīvie aģenti, ziņotāji un tādi, kuriem tajā visā bija pasīva loma vai vispār neapjauta savu līdzdalību. Līdz ar to kartotēka netieši turpina ietekmēt cilvēku dzīves.
Kartotēkās fiksēts ap četrarpus tūkstošiem VDK aģentu. Taču precīzu skaitu varēs noskaidrot tikai pēc visu dokumentu digitalizācijas, jo viena un tā pati persona varēja būt iekļauta vairākās kartotēkās. Jau pirms dokumentu publiskošanas bija šaubas, ka arhīvs tik un tā nav pilnīgs, un daļa dokumentu no tā izņemti. Turklāt daudzi cilvēki vairs nav starp dzīvajiem un paši nevar ne piekrist, ne noliegt iespējamo sadarbību ar čeku.
Varēja, bet neizdarīja
Runājot par čekas “maisiem”, Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete atzīst, ka Valsts drošības komitejas kartotēka publicēta 30 gadus par vēlu, jo tas bija jāizdara neatkarības atgūšanas pašā sākumā.
Intervijā radio raidījumam “Krustpunktā” viņa teica, ka šo kartotēku negrasās šķirstīt, jo nevēlas vēl vairāk sagandēt savas domas. Šāda atklāsme viņai radusies, veidojot grāmatu par izsūtījumu uz Sibīriju, kad tapis skaidrs, ka šo “ekskursiju” palīdzēja noorganizēt arī liels daudzums pašu valsts piederīgo.
Kuri paši to piedzīvojuši, zina, kā padomju režīms prata salauzt dzīves un ko dažkārt nozīmēja atteikums nesadarboties vai nebūt lojālam. Daudzi no čekas “maisos” esošajiem atzīst, ka tā bija vienīgā iespēja aizbraukt uz ārzemēm, uzņemt filmu vai izdot grāmatu. Tomēr pamatots ir Sandras Kalnietes teiktais, ka arī citi vēlējās uzņemt filmu vai paveikt ko citu, bet tomēr atteicās sadarboties, par ko cieta. Katram sava izvēle.
Pietiekami precīzi par šo jautājumu interneta vietnē www.laikmetazimes.lv raksta žurnālists un blogeris Ervīns Jākobsons: “Skaidrs, ka nekādu izlīgumu “maisu” publiskošana Latvijai neatnesīs. Turklāt mūsu sabiedrība ir arī reti divkosīga. VDK aģentiem pausts skaļš nosodījums, kamēr tos, kuri viņus uzraudzīja un deva pavēles, ievēl vadošos amatos. Čekas aģenti tiek uzskatīti par nodevējiem, kamēr bijušie VDK kadru virsnieki vada biznesa struktūras, dažādas sabiedriskās organizācijas un pat darbojas politikā. Viena sadarbības forma ar okupācijas varu nez kāpēc tiek atzīta par ļaunāku nekā citas, kaut patiesībā tieši tās bija daudz ļaunākas. Atcerēsimies arī, ka visa padomju dzīve bija viena vienīga sadarbība ar režīmu, un mēs visi, kas tolaik dzīvojām LPSR, esam tajā piedalījušies. Ņemot vērā šo faktu, vai mums ir morālas tiesības “kārt pie lielā zvana” andrejevus un rokpeļņus, bet samierināties ar bojāriem un indriksoniem? Nosodīt ulmes un ermanbrikus, bet slavas saulītē celt gorbunovus un brigmaņus?”
Ne slēpj,
ne izceļ
Lai vai kā, čekas “maisi” sākti publiskot, un katrs šos dokumentus var aplūkot Latvijas Nacionālā arhīva mājaslapā. Viņu vidū ir arī bijušā Stučkas rajona iedzīvotāji, un vairākus “Staburags” uzrunāja, lai uzzinātu viņu stāstu par to. Daži nevēlējās atklāt savu vārdu, lai gan tie tāpat lasāmi arhīvā.
Viena no kartītēm ir ar aizkrauklieša Imanta Baumaņa vārdu. Viņš stāsta, ka savulaik strādājis par autovadītāju kara komisariātā toreizējā Stučkā, kur tā bija prasība.
— Nekad arī neesmu slēpis, ka pildīju tādu darbu, ne arī gribas izcelt. Mani pienākumi gan bija tikai saimnieciski. Tā kā darba dēļ vajadzēja doties pa visu rajonu, mans uzdevums bija ziņot, ja pamanu kādu nesaimnieciskumu, kuru kolhozos un sovhozos netrūka. Piemēram, atceros, Secē bija atvesta pilna noliktava ar minerālmēsliem, bet jumts caurs, ūdens tek iekšā, ķimikālijas bojājas un vēl piemēslo apkārtējo vidi. Grūti pateikt, vai kāds to ņēma vērā un kaut kas uzlabojās, bet nekādu ziņojumu par konkrētiem cilvēkiem man neviens nav prasījis. Arī nekādu politisko spiedienu ne darbā, ne ārpus tā neizjutu. Ne dzirdēju, ne redzēju, ka speciāli kādu vajāja. Nereti, uz medībām braucot, paši priekš-
nieki pļāpāja lietas, ko varēja uzskatīt par neatbilstošām. Bijām tālu no lielās politikas. Tā ka to visu tagad uztveru ar smaidu, jo toreiz bija tādi laiki un visi dzīvojām savas dzīves. Savulaik jau neviens nedomāja, ka tāda Padomju Savienība beigs pastāvēt, un savu darbu vajadzēja veikt. Citādāk tas bija pagājušā gadsimta 40. gados, kad notika izsūtīšanas un cilvēki daudz cieta, bet pēdējos padomju varas gados politika bija minimāla. Vēlāk arī Latvijas Drošības policija man piedāvāja sadarbību, bet atteicu, jo tas nav domāts man, — stāsta Imanta kungs.
Līdzīgs stāsts par saistību ar kara komisariātu ir arī kādam citam novadniekam, kurš tomēr nevēlējās par to runāt publiski. Viņam pienāca uzaicinājums uz militārajām mācībām, kurās bija jāpiedalās jau pēc obligātā dienesta. Tā kā jau bijusi nodibināta ģimene, nekāda vēlme doties projām no mājām gandrīz uz gadu. Turklāt nezināja vēl, kurp nosūtīs. Kara komisariātā vaicājis, vai neesot iespējas palikt tuvāk mājām, un tur nosūtīts uz drošības komiteju. Parakstot attiecīgus dokumentus, ieskaitīts rezervistos, un teikts, ka nepieciešamības gadījumā izsauks. Tā ticis vaļā no militārajām mācībām un arī saukts nekur nav. Tomēr šī neesot tēma, par ko patīkami atcerēties vai pieminēt.
Šādas izjūtas ir daudziem. Tagadējiem jauniešiem grūti iedomāties tā laika varas “gaļasmašīnu”, bet tos gadus pieredzējušajiem daudziem palikusi nedrošības un baiļu izjūta. Turklāt sadarbības zīmogs ar čeku, lai arī kādā formā bijis, nav patīkams un sabiedrībā izpelnās nosodījumu. Turklāt grūti saprast, vai tiešām vienīgais Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija paveiktais darbs ir kartotēkas publiskošana bez jebkādas katras pieminētās personas izvērtēšanas?
Tie bija tādi laiki
Par to, ka arī viņa vārds būs atrodams čekas “maisos”, Aizkraukles novada vidusskolas direktors Aldis Labinskis nojautis. Sadarbība noformēta, kad viņš strādājis Preiļos 70. gadu beigās. Labinska kungs stāsta, ka iepriekš ne reizi vien bija noraidīts viņa pieteikums braucienam uz ārzemēm. Ja parakstīja attiecīgu papīru, tā bija iespēja tikt aiz “dzelzs priekškara”, un viņš varējis aizbraukt ekskursijā uz Vācijas Federatīvo Republiku. Pēc brauciena gan bija pārrunas ar attiecīgo iestādi, bet nekas konkrēts.
— Tie darbinieki bija diezgan labi informēti par katru cilvēku un viņa ģimeni. Tā ka rodas jautājums — no kurienes tas nācis, jo dažas lietas nebija zināmas pat radiniekiem un citiem tuviniekiem. Jā, nebijām balti un pareizi, dziedājām dažādas dziesmas, ne vienmēr domājot, kur ko spēlējam. Acīmredzot kāds to visu piefiksēja, lai vajadzīgā brīdī atgādinātu un varētu manipulēt. Aizbraucot uz ārzemēm un tiekoties ar tautiešiem, domāju, ka viņi ļoti labi apzinājās, ka nav iespējams citādāk tur tikt. Šī brīža cilvēki pat nespēj izprast, kā tas viss toreiz notika, tāpēc nedomāju, ka tas būtu publiskojams, jo kurš tad to visu var objektīvi izvērtēt? Katram ir savs skatījums, — saka Aldis Labinskis.
No pienākuma parakstīties par sadarbību nevarēja izvairīties arī kāds iestādes vadītājs, jo tas bijis viņa dienesta pienākums. Viņš vēlējās palikt anonīms. Nereti darbs bija jāveic tiešā čekistu uzraudzībā, bet tas nemazināja paveiktā nozīmīgumu. Tāpēc viņš atzīst, ka arī šodien parakstītu tādu papīru, un tas viņu nav ietekmējis ne kā darbinieku, ne cilvēku, jo sadarbība bijusi dažāda.
— Es tāpat kā daudzi citi varu droši teikt, ka ne par vienu neesmu ziņojis, bet vai manis sacītajam tagad ir kāda nozīme? Tāpēc ir lietas, kas jāliek mierā, jo tas bijis tik sen, un es pats no tām norobežojos. Pašam vairs par to nav nekādas intereses, jo bija tādi laiki, un jābrīnās, ja kāds nav pieminēts šajā arhīvā. Tagad jau daudzi mēģina melnu pataisīt par baltu, un domāju, ka Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijai vajadzēja sākt runāt ar katru, nevis vienkārši publicēt kartītes. Kāda no tā jēga, ja daudzu no tiem, kuri patiešām aktīvi sadarbojās, tur nav, bet citi, ar kuriem neviens nav pat runājis, savu vārdu tomēr atrod. Kāda tur objektivitāte? — saka minētais vīrietis. ◆

Sarmīte, bijusī kultūras darbiniece
— Padomju laika noriets sakrita ar manu jaunības laiku, kad man tik tikko palika 18 gadu. Vēl vēdīja stagnācijas režīms, un savā profesionālajā darbā kultūras lauciņā nereti vajadzēja saskarties ar dažādu amatu pārstāvjiem. Pasākumos piedalījās gan pašmāju cilvēki, gan viesi no galvaspilsētas, un dažkārt pat nebija nojaušams, kāpēc īsti ieradušies. Grūti gan tagad izvērtēt, vai kāds no kungiem man pievērsa uzmanību kā jaunai meitenei vai vēlējās “spēlēt” politiku, bet sarunas bija tādas interesantas un tolaik ne visai izprotamas. Vai ko tolaik pateicu “lieku”, neatceros, bet vairs netikāmies. Ar šodienas prātu apzinos, ka vīrs uzvalkā varēja būt arī no čekas, kurš meklēja nākamos aģentus vai vēlējās kaut ko par kādu noskaidrot. Tādu gadījumu noteikti nebija mazums, un, iespējams, daudzi tādējādi iekļauti kaut kādos sarakstos vai kartītēs. Tāpēc liela daļa padomju laikā dzīvojošo nevar būt droša, ka nav tajos “maisos”. Arī es. Vismaz pagaidām gan tur neesmu, bet mani tas arī nesatrauc, jo par sevi esmu droša, ko darīju un ko nē. Jā, līdzcilvēkiem ir jāzina cilvēku sliktie darbi, bet tādi “maisi” ir katram laikam. Tie gan jāvētī laikus, nevis tik ilgi pēc notikušā vai jau pustukši.

Andris Rūtiņš, vēsturnieks
— Tas nav vienkāršs jautājums, ņemot vērā, ka tik ilgus gadus tie “maisi” cilāti, un precīzi nezina, kas no tiem jau pazudis. Tomēr uzskatu, ka šie dokumenti bija jāpublisko, bet tikai jau krietni agrāk. Kad izveidoja Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisiju, politiķi nepārtraukti likuši šķēršļus tās darbībai, jo acīmredzot ir cilvēki, kuri nevēlas šo jautājumu izzināšanu un publiskošanu.
Arī es apskatīju dokumentus tīri intereses pēc. Tagad jau daudz runā, bet reti uz kuras aģentu kartītes nav paša savervētā cilvēka paraksta. Ja katrs pats ar parakstu apliecinājis, ka sadarbosies, tad tomēr apzinājās, ko dara. Protams, bija tādi, kam tas bija neizbēgami darba vai citu iemeslu dēļ, bet šajos sarakstos pamanīju arī kādu savu paziņu no Rīgas, kurš kļuvis par aģentu, jau būdams Pilsoņu kongresa informācijas dienesta darbinieks. Tā ka tas viss nav vienkārši, un nevar pateikt tikai melns vai balts.
Domāju, ka šobrīd ir pārāk sakāpināta attieksme pret to visu. Kas tad bija šie ziņotāji? Parasti cilvēki, kuriem nebija lielas ietekmes. Tajā pašā laikā Latvijas Drošības dienests ir pilns ar VDK virsniekiem, un tie nav vienkārši strādnieki, kādas iestādes vadītājs vai mākslinieks, kuram gribējās aizbraukt uz koncertu ārzemēs, tāpēc piekrita sadarbībai. Vai tagad viņi ir sliktāki par patiešām reāliem čekas aģentiem un virsniekiem? Piemēram, visiem zināmais pulkvedis Juris Savickis. Tāpēc šīs lietas nevar skatīt ļoti šauri. Ja kāds ierauga kartīti ar sava kaimiņa vārdu, sākas negācijas, bet cilvēkiem bieži nav izpratnes, kas ir čeka un tās arhīvs, jo plašāka skaidrojuma par katru arī nav.

Staburags.lv ARHĪVS

Čekas “maisu” saturs raisa dažādas izjūtas

Kategorijas