Gada radības — pētāmas un aizsargājamas

www.staburags.lv

2019. gada 29. janvāris 00:00

Noslēgusies Latvijas aktuālo dabas vērtību apzināšana un Gada dzīvnieku un augu nominēšana.
Katru gadu ar dzīvo dabu saistītās biedrības un iestādes izceļ kādu nozīmīgu dabas personāžu,
lai tam pievērstu uzmanību un cilvēki par to uzzinātu vairāk
Dzīvnieks — alnis
Gada dzīvnieku izvēl Latvijas Dabas muzeja speciālisti. Alnis ir Latvijas lielākais savvaļas dzīvnieks. Tā masa var būt līdz 600 kilogramiem, garums — līdz trīs metriem, skausta augstums — līdz 2,05 metriem. Tēviņiem ir plati ragi, kurus tie katru gadu maina. Ragi aug no aprīļa līdz jūlijam, augustā tos attīra no ādas, bet no oktobra beigām līdz decembrim, pēc riesta, nomet. Mātītes dzīvo kopā ar mazuļiem, tēviņi — pa vienam. Mazuļi piedzimst maijā, tad iepriekšējā gada teļi mātīti atstāj un, meklējot jaunu dzīvesvietu, sāk klejot.
Balstoties uz ģenētisko analīžu datiem, izdalītas astoņas aļņu pasugas. Latvijā aļņu dabiskais ienaidnieks ir vilks. Aizsargājoties alnis izmanto ļoti spēcīgu priekškāju sitienu, kas uzbrucēju var nogalināt.
Sēne — ābeļu sarkodoncija
Izvirzot šo sēni, Mikologu biedrība vēlas sasniegt līdz šim mazāk iesaistītu auditoriju — dārzkopjus un vecu ābeļu dārzu īpašniekus. Ābeļu sarkodoncija aug kā parazīts vai saprofīts uz vecām ābelēm, daudz retāk — uz bumbierēm, mežābelēm un citiem lapu kokiem. Sēne ir atpazīstama viegli, bet reti sastopama, tā smaržo pēc ananasiem un anīsa. Augļķermenis — graudains, dzeltenīgs, klājenisks, diezgan biezs, vaskveidīgas konsistences, ar īlenveidīgām adatām. Mala — šķiedraina, balta vai dzeltenīga, vēlāk brūngana.
Biedrība aicina pievērst uzmanību sēnēm, kas aug uz veciem augļkokiem, īpaši ābelēm, un ziņot par to atrašanu.

Bezmugurkaulnieks — indīgais mārīšzirneklis
Latvijas Entomoloģijas biedrība par 2019. gada bezmugurkaulnieku nominējusi mārīšzirnekli. Šis zirneklis pirmo un pagaidām vienīgo (datēto) reizi Latvijā konstatēts 2014. gadā Garkalnē. Varbūt kādam izdodas to ieraudzīt šogad.
Iespējams, ka mārīšzirneklis plašāk izplatīts un iepriekš nav konstatēts mazo izmēru un slēptā dzīvesveida dēļ. Mātītes savas alas praktiski neatstāj, bet tēviņi klejo. Tēviņi ir astoņus milimetrus, bet mātītes — 15 milimetrus garas. Tēviņiem vēders ir koši sarkans ar sešiem melniem punktiem, no kuriem divi ir mazāki. Mātītēm — melns vēders ar baltiem matiņiem un gaišāku plankumu vēdera galā. Mārīšzirnekļa kodums var izraisīt niezi, sāpes, paātrinātu sirdsdarbību un drudzim līdzīgu situāciju, bet dzīvībai apdraudējumu nerada.

Kukainis — malārijas ods
Gada kukaini izvirza Latvijas Entomoloģijas biedrība, un šogad šis goda nosaukums ticis malārijas odam. Latvijā ir 30 dzēlējodu sugas, kas savstarpēji nosakāmas pēc pazīmju kompleksa. Mātītes var atšķirt viegli — tās sūc asinis. Malārijas odu ķermenis ir pelēks, bez kontrastējošām baltām un tumšām zvīņām, kājas tievas, pelēkas, bez kontrastējoša zīmējuma, mātītēm apakšžokļu tausti tikpat gari kā snuķis, uz spārniem zvīņas veido sakopojumus, un tie izskatās plankumaini.
Malārijas ods pēc ziemošanas ir pirmais, kas parādās dabā, agrākais ieraksts ir 9. aprīlī. Līdz maija vidum ir vislielākā varbūtība to sastapt, vēlāk tas iejūk starp citām dzēlējodu sugām un grūtāk pamanāms. Tēviņu pavasarī nav, ziemo tikai mātītes.
Augs — mazais zvagulis
Latvijas Botāniķu biedrība šogad īpašu uzmanību aicina pievērst augam ar nosaukumu mazais zvagulis. Zvaguļi ir nelieli augi ar dzelteniem ziediņiem, pēc kuru noziedēšanas izveidojas plakanas sēklu pogaļas, kurās nogatavojušās sēklas žvadz, tikai mazliet pieskaroties. Zvaguļi aug dabiskās pļavās un ganībās, nereti sastopami arī skrajās mežmalās, ceļmalās un atmatās. Zied no maija beigām līdz septembrim. Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei zemnieki to uzskatīja par kaitīgu pļavu un ganību nezāli, kas mazināja siena un zāles vērtību.
Iesējot zvaguli zālājā, kur pārāk biezi sazēlušas graudzāles un tauriņzieži, tas kā pusparazīts barojas no šiem treknajiem augiem un tos novājina. Tad pļavā var ieaugt arī citi krāšņi ziedoši augi.

Sūna — tūbainā bārkstlape
Botāniķu biedrība šogad izceļ sūnas sugu tūbaino bārkstlapi. Tā Latvijā sastopama strautu un avotu krastos, kā arī purvainos egļu un jauktos mežos avotainās apēnotās vietās. Tā veido līdz 15 centimetru augstas, bāli vai dzeltenīgi zaļas velēnas. Latvijā suga konstatēta reti, bet izklaidus visā teritorijā. Tūbainā bārkstlape ir aizsargājama, dabisko mežu biotopu speciālā suga, kuras aizsardzībai iespējams veidot mikroliegumus.

Uzziņa
Par novērotajām dabas vērtībām iedzīvotāji var ziņot interneta vietnē: dabassdati.lv
Kukainis — malārijas ods
Gada kukaini izvirza Latvijas Entomoloģijas biedrība, un šogad šis goda nosaukums ticis malārijas odam. Latvijā ir 30 dzēlējodu sugas, kas savstarpēji nosakāmas pēc pazīmju kompleksa. Mātītes var atšķirt viegli — tās sūc asinis. Malārijas odu ķermenis ir pelēks, bez kontrastējošām baltām un tumšām zvīņām, kājas tievas, pelēkas, bez kontrastējoša zīmējuma, mātītēm apakšžokļu tausti tikpat gari kā snuķis, uz spārniem zvīņas veido sakopojumus, un tie izskatās plankumaini.
Malārijas ods pēc ziemošanas ir pirmais, kas parādās dabā, agrākais ieraksts ir 9. aprīlī. Līdz maija vidum ir vislielākā varbūtība to sastapt, vēlāk tas iejūk starp citām dzēlējodu sugām un grūtāk pamanāms. Tēviņu pavasarī nav, ziemo tikai mātītes.
Augs — mazais zvagulis
Latvijas Botāniķu biedrība šogad īpašu uzmanību aicina pievērst augam ar nosaukumu mazais zvagulis. Zvaguļi ir nelieli augi ar dzelteniem ziediņiem, pēc kuru noziedēšanas izveidojas plakanas sēklu pogaļas, kurās nogatavojušās sēklas žvadz, tikai mazliet pieskaroties. Zvaguļi aug dabiskās pļavās un ganībās, nereti sastopami arī skrajās mežmalās, ceļmalās un atmatās. Zied no maija beigām līdz septembrim. Līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei zemnieki to uzskatīja par kaitīgu pļavu un ganību nezāli, kas mazināja siena un zāles vērtību.
Iesējot zvaguli zālājā, kur pārāk biezi sazēlušas graudzāles un tauriņzieži, tas kā pusparazīts barojas no šiem treknajiem augiem un tos novājina. Tad pļavā var ieaugt arī citi krāšņi ziedoši augi.

Putns — mežirbe
Latvijas Ornitoloģijas biedrība par 2019. gada putnu izvēlējusies mežirbi. Tā ir mežos mītoša nometnieku putnu suga, kas Eiropas Savienībā ir īpaši aizsargājama.
Kopš 2005. gada mežirbju skaits Latvijā ir strauji samazinājies — par 89%, un tā ir stipri apdraudēta suga.
Ornitologu biedrības vadītājs Viesturs Ķerus uzsver, ka mežirbes dzīvotni būtiski negatīvi ietekmē pašreizējā Latvijas mežu apsaimniekošana, taču pilnīgas skaidrības gūšanai nepieciešami papildu pētījumi.

+ 3

Staburags.lv ARHĪVS

Gada radības — pētāmas un aizsargājamas

Kategorijas