Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 25. janvāris 00:00

337

(4. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
13. diena
Šodien mums pēdējā diena vilcienā. Te ir forši — segas, spilveni, matrači un gultasveļa. Nevar salīdzināt ar Indijas vilcieniem!
No rīta konduktores jautā, vai pasažieri nav nosaluši. Lielākā daļa teic, ka bijis auksti. Dzelzceļa darbinieces uztraucas: apkures sezona nav sākusies, bet nākamo nakti būs vēl aukstāks — mīnus 1 grāds.
Mūsu nodalījumā iekāpj tante ar daudzām lielām somām. Stāsta, ka aizvesta uz pansionātu, bet nevarējusi tur palikt — neesot labi iemītnieki. Tagad pati braucot mājās. Vīrs un dēls miruši, bet māja vienu graužot kopā. Tantukam 92 gadi! Pienesam večiņai tēju, aprunājamies. Tante daudz raud, tāpēc lielāko daļu laika mierinām viņu. Braucam ilgi gar plašiem laukiem un bērzu audzēm. Reti redzam kādu krāsainu ciemu. Lielās pilsētas ir reti, bet tur vilciens apstājas uz ilgāku laiku. Vairākas reizes dienā nāk konduktores un mazgā grīdu. Ir ļoti laipnas un vienmēr apjautājas, vai ko vajag.
Palīdzam vecajai tantiņai izkāpt Novosibirskā, kur viņu sagaida meita. Pārējie sūdzas, ka te, uz perona, viss dārgs — cigarešu paciņa maksā gandrīz trīs eiro. Drīz jau laiks iet gulēt, jo agri jāceļas, bet tās četras laika joslas tik ātri nomainītas, ka nemaz nenāk miegs. Visu nakti nosmejamies un no rīta ierodamies Krasnojarskā. Beidzot!
14. diena
Ejam skatīt pilsētu. Ieejam kādā atrakciju parkā, bet ārā netiekam — uz visām pusēm žogs un vārti ar slēdzeni aizslēgti. Kāds opis smej, kad dodamies atpakaļ — te pat vecas tantes pāri sētai lienot. Pats parks tiešām ir liels, un karuseļi sāk darboties vienpadsmitos dienā. Interesanti gan, ka viss te tik vienkārši un atklāti izmantojams!
Drīz nonākam pie Jeņisejas upes. Tās nosaukums esot no senkirgīzu valodas, un tas nozīmē “mātes upe”. Šī ir viena no pasaules garākajām upēm un tek cauri Krasnojarskai. Krasnojarska ir Krasnojarskas apgabala galvaspilsēta, nemaz nevaram aptvert, cik šis apgabals ir liels — četras reizes lielāks nekā Francija! Jeņiseja upe sadala Krasnojarsku uz pusēm, mēs izpētām upes kreiso pusi, priecādamies par kalnainajām ainavām pilsētiņas fonā. Cerams, arī pa tiem mums sanāks pastaigāt!
Upes krasti ir kopti, un parkos var atrast daudz interesantu lietu, piemēram, skapi ar grāmatām, kur var noglabāt savējās, pretī paņemot kāda cita atstātās. Daudzi staigā ar suņiem, klaiņojošus dzīvniekus vēl neesam redzējuši.
Krasnojarskas centrs gan tiek uzrakts. Liekas, ka visās malās remontdarbi sākušies reizē. Un daudzviet pietrūkst gājēju pāreju, tāpēc ceļš jāšķērso skrienot, bet mašīnu vadītājiem ne prātā nenāk piebremzēt.
Krasnojarskā ir vairāk nekā 140 strūklaku, padarot to par trešo strūklakām bagātāko pilsētu Krievijā.
Šeit dzīvo apmēram miljons iedzīvotāju — otra lielākā pilsēta Sibīrijā pēc Novosibirskas.
Var just, ka esam Sibīrijā. Vairāk nekā 4 tūkstošus kilometru no siltās Maskavas — trīs diennakšu brauciens ar vilcienu vai četru stundu lidojums. Ārā ir astoņi grādi, un beidzot nākas izmantot arī visus džemperus.
Tur arī tiekamies ar mūsu jauno kaučsērferi Aleksu. Mums tiek uzticētas dzīvokļa atslēgas, laipni piedāvāts viss, kas vannasistabā un ledusskapī. Vakarā tiekamies ar viņa draugiem. Daudz runājam. Protams, ir tēmas, par kurām mēs izvairāmies runāt, jo cik cilvēku, tik viedokļu.
Šīsdienas atziņa: katrs savu viedokli ieguvis no pieredzes, līdz ar to nav vērts strīdēties — diviem cilvēkiem nekad nebūs vienādas pieredzes!
15. diena
Šodien mums paredzēta pastaigu diena. Ceļamies jau septiņos. Ārā viens grāds. Sibīrijā ir strauji mainīgais kontinentālais klimats — ja vienā dienā var būt plus 15 grādi, tad nākamajā mīnusi nav nekas nesaprotams.
Ar autobusu dodamies uz Stolbi Nacionālo parku, kas ir 10 kilometru no pilsētas.
Autobusā biļetes jāpērk pie konduktores, un te viņas tiešām ir visdažādākās. Brauciens vienmēr ir jautrs tieši šo sieviešu, kas pārdod biļetes, dēļ. Dažas uzkrāsojušās kā maskarādei, citas uzvilkušas augstpapēdenes, vilnas zeķes un īsu bruncīti. Bet visas kā viena kaut ko bubina pie sevis — redz, viens ne tur apsēdies, citam vēl jāpasaka, kad īstā pietura.
Drīz nokļūstam pie parka, patiesībā ceļa, kas ved uz parku. Līdz pašam parkam vēl septiņi kilometri augšup. Mugurā savilktas visas drēbes, kas somā, un vieglā riksītī pat kļūst karsti. Parks arvien tiek papildināts ar gājēju takām, atpūtas vietām un zīmēm. Patiesībā liekas, ka visa Krievija būvējas — vieni remontdarbi visapkārt!
Pirms parka ir vairākas brīdinājuma zīmes par lāčiem un ērcēm. Ja lācis manīts, parka darbinieki attiecīgās vietas marķē. Tos lāčus, kas jau ienākuši “cilvēku teritorijā”, piemēram, mašīnu stāvlaukumā, nākas nošaut. Arī pavasarī parks uz brīdi ir slēgts. Kad lāči mostas no ziemas miega, tie ir izsalkuši, tāpēc agresīvi un bīstami. Daži gājēji mūs apsteidz, kad apstājamies pie apkārt skrienošajām vāverēm un burundukiem. Katrā piektajā kokā sataisīti putnu būrīši un barotavas. Miskastes te nav, lai cilvēki nemestu atkritumus — citādi lāči tos var saost, un tad taču tiem nāktos mirt no lodes.
Septiņi kilometri augšup nav viegls ceļš, bet esam bez somām, tāpēc jau pusotrā stundā sasniedzam parka ieeju. Daudzi te skrien, vingro ierīkotajos āra trenažieros.
Stolbi Nacionālā parka platība ir 47 219 hektāri. Katru gadu šo parku apmeklē aptuveni 500 tūkstošu cilvēku.
Kas par pārsteigumu — sāk snigt sniegs! Ir 12. septembris.
Šo parku vēlējamies apskatīt tā skaisto akmens veidojumu dēļ. Gandrīz visām šī parka klintīm ir savs nosaukums. Pavisam to ir vairāk nekā 100, augstums sasniedz līdz 90 metriem.
Ap 20 tūkstošiem cilvēku brīvdienu laikā iziet taku, kuru no piecām esam izvēlējušies arī mēs. Trīs no takām ir domātas vecākiem cilvēkiem un bērniem. Mūsu izvēlētā taka ir 13 kilometru gara — tā esot pieredzējušiem gājējiem, tomēr nesagādājot pārāk daudz grūtību. Ir arī pēdējās pakāpes taka, kur dažus no tās posmiem iespējams veikt vien instruktora pavadībā.
Parks tiešām ir skaists. Klintis ieskāvuši koki, un apkārt dejo smalkas sniega pārsliņas. Cilvēku nav daudz, ir kluss, un viss mežs pieder mums! Daži akmens krāvumi atzīmēti pat kā piemiņas vietas. Daudzi riskējot gājuši bojā. Reti, bet esot bijuši nelaimes gadījumi arī ar lielākajiem meža iedzīvotājiem — lāčukiem.
Mēs gan nevienu lāci nesatiekam — tie laikam jau klāj gultiņu ziemas miegam. Trīspadsmit kilometru garā taka liekas pārāk īsa. Bet pastaiga ir vienreizīga!
Tepat mazā būdiņā nopērkam Sibīrijas tēju, kas garšo pavisam dīvaini, bet vismaz ļauj mums sasildīties. Galvenais visa ceļa laikā bija kustēties, bet ēdot taču nākas stāvēt, tad arī sals panāk! Tomēr forši, ka Krievijā jūtamies kā “savējie”. Ja tepat paēdam līdzpaņemtos makaronus, tas nav nekas dīvains. Neviens uz mums ar pirkstiem nerāda. Drīzāk piebiedrojas, uztverot mūs gluži kā vietējos, kas bauda dienu dabā.
Un tad septiņus kilometrus lejā no kalna.
Te visur ir tik daudz alus darītavu — nopērkam arī katrs pa atslodzes dzirai. Lejamais alus no rūpnīcas ir daudz lētāks nekā tas, kas nopērkams. Šī diena bija lieliska.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas