Vai katram Vecgada vakaram?

www.staburags.lv

2019. gada 18. janvāris 00:00

Vērtē Iveta Skaba, laikraksta “Staburags” korektore

Pērnā gada nogalē kinoteātros un citās filmu demonstrēšanas vietās skatītāju vērtējumam tika nodota romantiskā komēdija “Jaungada taksometrs”. Filmas režisors ir Māris Martinsons (viņš ir arī spēlfilmas “Maģiskais kimono” režisors). Vienā no decembra pēdējām dienām tā bija skatāma Aizkrauklē, un par skatītāju trūkumu nevarēja sūdzēties. Iespēja to noskatīties bija arī citos novados, vēl arvien tā ir kinoteātra “Citadele” Rīgā repertuārā.
Galvenais varonis ir taksometra vadītājs Andrejs (Lauris Reiniks), kura ģimenē izveidojusies tradīcija aizejošā gada pēdējā dienā sniegt taksometra pakalpojumus, un tam paredzēta automašīna Volga, ar kuru braukuši Andreja vectēvs un tēvs. Šķiet, mājās viņu neviens negaida, steigties nav, kur, ja nu nogurums. Lai arī liekas, kārtējais pasažieris būs pēdējais, ko Andrejs aizejošajā gadā vedīs, un tūdaļ varēs doties mājās, tik drīz viņš tomēr pie miera netiek. Mašīnas salonā viņš atrod iesaiņotu dāvanu un cenšas atcerēties pasažierus, kuri to varētu būt aizmirsuši. Darbā jānokļūst viņa kaimiņam policistam Garšiņam (Nauris Brikmanis), kuram allaž problēmas ar savu auto, visdrīzāk viņam tāda nemaz nav. Dažas stundas pirms pusnakts ļoti “aizņemts” ir Dzintars (Valdis Melderis), tādēļ taksis ļoti noder: viņam jāpagūst “aizlaist meitās”, t. i., jāieskrien pie Līgas (Dārta Dineviča), jāpārceļ uz citu dienu randiņš ar lielveikala infocentra darbinieci Aigu (Zane Dombrovska) un vēl laikā jāatgriežas mājās pie sievas (Dita Lūriņa-Egliena), lai kā kārtīgs vīrs Jauno gadu sagaidītu ģimenes lokā. Tad mašīnas salonā vārda tiešākajā nozīmē ieveļas Ziemassvētku vecis (Valters Krauze).
Skatoties filmu, liekas, visi varoņi aizejošā gada pēdējās stundās ir kaut kāda brīnuma gaidās. Un, ja labi padomā, tad brīnumi arī notiek. Kuram kas labāks, kuram sliktāks, bet notiek.
Filma uzņemta pagājušajā gadā — no marta līdz augustam, taču, neraugoties uz to, Vecgada noskaņu ir izdevies uzburt. Varētu pārmest filmas veidotājiem, ka kaut kādas sižeta līnijas ir kaut kur nošpikotas — krievu režisora Rjazanova leģendārajā kinolentē “Likteņa ironija jeb vieglu garu!” varoņiem bija tradīcija gada pēdējā dienā pērties pirtī.
Kinozinātniece Elīna Reitere raksta, ka taksometrs ir viena no kino standartsituācijām, līdzīgi kā “sieviete kāpņu galā” vai “varonis, kas skatās ārā pa logu”. Svarīgs ir tālākais — vai filma piedāvā nestandarta risinājumu vai tikai vāju nospiedumu no daudzkārt redzētā. Tas, protams, atkarīgs no scenārista un režisora. Kinokritiķe uzskata: ir viens brīdis filmā, kur tā savās attiecībās ar skatītāju “uzvedas” kā īsts kino — kad lēnīgais, kaut lādzīgais taksometra vadītājs Andrejs kādā brīdī izlīdz iereibušajam Ziemassvētku vecītim un aiziet viņa vietā izdalīt dāvanas. Kas tas par pasākumu, kādiem cilvēkiem — tas viss paliek aiz aizvērtajām durvīm, kuru priekšā stāv taksists Andrejs un pieklauvē. Visspēcīgākās emocijas kino biežāk izraisa lietas, kas netiek rādītas, bet notiek vien skatītāja galvā. Diemžēl norādes uz to, kas šajā īsajā epizodē varētu būt izlaists, režisors Māris Martinsons nepiedāvā. Gan jautājumi, gan atbildes jāmeklē pašiem. Un te arī jautājums — kam tas radījums sarkanajā kostīmā ar garo balto bārdu Jaungada naktī brauc izsniegt dāvanas. Kurš kad gaida Ziemassvētku vecīti, ir ideoloģisks jautājums, tāpat kā jautājums, kuri no gadskārtu svētkiem svarīgāki — Vecgada nakts vai Ziemassvētki. Latviešiem (par kuriem šī filma, šķiet, veidota, jo citu tautību pārstāvju uz ekrāna nav) dāvanas tagad ierasts saņemt Ziemassvētkos. Tradīcija ar Salaveci Jaungada naktī ir saglabājusies Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju vidū.
Man kā skatītājai vienalga, kam Salavecis izdala dāvanas. Domāju, svarīgāk, kā turpmāk iegrozīsies Andreja dzīve. Arī te izkristalizējas problēma, kas diemžēl pēdējos gados sabiedrībā izplešas ģeometriskajā progresijā. Mēs esam tā pārņemti ar sevi, ka nav laika otram cilvēkam. Liekas, viss tik vienkārši, saprotams pats par sevi, kā tas otrs var nesaprast, ko es gribu. Bet vai tu pateici, ko tu domā, jūti, gribi? Nu nē, viss taču tāpat skaidrs. Bet vai tu pateici? Pat Salavecim grūti atzīties, ka nepateica. Varbūt tā veidojas vientulības problēma, par kuru visbiežāk sākam domāt vēlā briedumā. Un nereti jau ir par vēlu, un apstiprinās sirmā dzīves patiesība — katrs ir pats savas laimes kalējs un likteņa lēmējs.
Pēc filmas skatītāji smaidīja. Sižets viegli uztverams, taču es to par komēdiju nesauktu. Domāju, publika (vismaz lielākā daļa) bija apmierināta, ka Andrejs beidzot no dzīves laimes akas būs izcēlis galveno laimestu un turpmāk viss būs labi. Apgalvot — patika, nepatika — tas ir tikpat kā nepateikt neko. Pārdomas filma raisīja, un tas ir svarīgi. Vai tā kļūs kārtējā “Likteņa ironija”? Diez vai. Vai es gribētu to skatīties katrā Vecgada vakarā? Varbūt vēl vienu reizi, lai pamanītu to, kas garām paskrēja neievērots, varbūt pēc gadiem 20, kavējoties atmiņās, kādi visi reiz bija jauni, skaisti, nu vairs tikai skaisti...
“Jaungada taksometrā” filmējušies arī Andris Bulis, Ieva Florence, Baiba Sipeniece-Gavare u. c. ◆
&bih=890#imgrc=xl4aILBdEet8yM:
Paraksts KADRS NO FILMAS “JAUNGADA TAKSOMETRS”. Publicitātes foto

Staburags.lv ARHĪVS

Vai katram Vecgada vakaram?

Kategorijas