Koknesieši barikāžu laikā

2019. gada 18. janvāris 00:00

20. janvārī pirms 28 gadiem Rīgā norisinājās vieni no asiņainākajiem notikumiem mūsdienu Latvijas vēsturē. Vieni to sauc par varoņlaiku, citu viedoklis ir skeptisks, sakot, ka arī bez barikādēm notikumi būtu gājuši savu gaitu un rezultāts būtu tāds pats. Iepazīstot vēstures materiālus, tomēr nākas secināt, ka cilvēku dzīvībām, tam, ka toreiz cilvēki, pret ieročiem pretī liekot savu pliko dzīvību, tautas vienotību, tomēr pagrieza notikumu gaitu citās sliedēs.

Atskats to dienu notikumos
Pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas rīkojuma, Rīgas OMON vienība 1991. gada 1. janvārī ieņēma Preses namu, lai pārtrauktu Latvijas neatkarību atbalstošo izdevumu drukāšanu. 4. janvārī Rīgā ieradās PSRS Iekšlietu ministrijas speciālistu grupa ģenerālleitnanta V. Solodkova vadībā, lai pārtrauktu pretpadomju aktivitātes Latvijā. Ar formālo iemeslu nodrošināt ikgadējo iesaukumu PSRS bruņotajos spēkos PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs 7. janvārī izdeva pavēli nosūtīt uz Baltiju desanta karaspēka vienības. 8. janvārī Rīgā slepeni ieradās PSRS Aizsardzības ministrijas augstas amatpersonas.
Latvijas Republikas Augstākā Padome 8. janvārī pieņēma lēmumu “Par PSRS bruņoto spēku vienību nelikumīgu ievešanu Latvijā”. ASV valdība 9. janvārī sniedza paziņojumu, kurā nosodīja PSRS bruņoto spēku papildkontingenta ievešanu Baltijas valstīs. PSRS prezidents Mihails Gorbačovs 10. janvārī Lietuvas Republikas parlamentam nosūtīja ultimātu, kur pieprasa atcelt visus jaunpieņemtos konstitucionālos aktus. Rīgā notika nesankcionēts Interfrontes mītiņš, kas prasīja Ivara Godmaņa valdībai atkāpties, pēc mītiņa notika mēģinājums ielauzties Ministru Padomes ēkā. Pleskavas 76. gaisa desanta divīzijā tika izsludināta paaugstinātas gatavības situācija. 11. janvārī Esplanādes laukumā ap 6000 cilvēku piedalījās Latviešu sieviešu līgas protesta mītiņā pret Latvijas jauniešu iesaukšanu PSRS okupācijas karaspēkā. 12. janvārī Latvijas Tautas fronte izsludināja Vislatvijas manifestāciju nākamajā dienā, lai atbalstītu likumīgi ievēlēto valdību.
20. janvārī ap 100 000 demonstrantu Maskavā protestēja pret PSRS vardarbību Baltijas valstīs un prasīja M. Gorbačova, D. Jazova, B. Pugo un V. Krjučkova atkāpšanos saistībā ar 13. janvāra upuriem Viļņā. 20. janvāra vakarā OMON spēki uzbruka Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkai, kuras apsardze bija pastiprināta ar Bauskas rajona milicijas darbiniekiem. Uzbrukumā tika nogalināti Rīgas un ievainoti Bauskas rajona miliči. Pie Bastejkalna tika nogalināts arī kinooperators Andris Slapiņš un vidusskolēns Edijs Riekstiņš, nāvīgi ievainoja operatoru Gvido Zvaigzni. Apšaudē ievainoja arī vairākus barikāžu dalībniekus un Krievijas žurnālistu. Šo notikumu dalībnieki bija vairāki koknesieši.
Gatavi bloķēt tiltus
Jānis Rudaks deviņdesmitajos gados bija Latvijas Tautas frontes (LTF) Kokneses nodaļas vadītājs. Viņš stāsta, ka, darbojoties LTF rindās un barikāžu laikā, uz Rīgu devies bieži. “Pēc sanākšanas Daugavmalā nākamajā dienā devāmies uz nozīmēto objektu — Ministru padomi. Nekādas darbības tur vēl nenotika, cilvēki sāka pulcēties vēlāk. Mums līdzi bija pēc pasūtījuma noausts sarkanbaltsarkanais karogs. Ap pulksten desmitiem rītā pie mums iznāca kāds vīrs un jautāja, kuri var palikt vairākas dienas. Tā kā es nevarēju, tad iekšā mani neaicināja. Kopā ar citu LTF biedru Gunti Saukantu palikām ārā, atritinājām karogu un tā visu dienu nostāvējām. Vēlāk atbrauca kāds ansamblis no Cēsīm un dziedāja. Kopā ar mums bija koknesietis Viktors Krauklis, kurš rītos un vakaros ap pulksten septiņiem veda cilvēkus no Kokneses uz Rīgu un atpakaļ. Es vēlāk organizēju malkas vešanu uz Rīgu ugunskuriem, no Kokneses barikāžu dalībniekiem veda pusdienas. Uz Rīgu devās arī koknesietis Juris Petrovs, un Mazajā Pils ielā viņš novietoja meliorācijas traktoru. Biju Rīgā arī dienā, kad notika apšaude. Šāva ar trasējošajām lodēm, un tās lidoja garām Ministru padomes ēkai virzienā uz viesnīcu “Latvija.”” Jānis atceras arī vēlākos — augusta puča — notikumus. Arī tiem koknesieši gatavojušies, un šim nolūkam bija sagatavoti traktori. Ja no austrumiem tuvotos Krievijas militārās vienības, ar tehniku nobloķētu abus pār Pērses upi esošos tiltus. Lai laikus noreaģētu, Pļaviņās bija ziņnesis.
Steki no elektrības kabeļiem
Ministru padomes (MP) ēkā vairākas diennaktis pavadīja koknesietis Jānis Bērziņš. Viņš bija viens no retajiem, kurš apsargāja toreizējo Ministru padomes priekšsēdētāju Ivaru Godmani. “Tad, kad sākās juku laiki, biju Kokneses katlumājas vadītājs, un tur notika pirmās sanāksmes. Parasti kopā sanāca tikai pieci četri cilvēki, kuri zināja par notiekošo un uz kuriem varēja paļauties. Uzņēmos vadīt grupu, jo iepriekš biju guvis pieredzi apmācībās Kostromas apgabalā, kur dienēju raķešu pulkā. Pirmais darbs, ierodoties MP, bija pirmā stāva logu aizsegšana ar smilšu maisiem. Vēlāk ēkas sētas pusē, pagalmā, atradām kaudzi ar elektrības kabeļiem. Tos sagarināja īsos posmos. Tie bija kā tuvcīņas ieroči — steki, kurus varētu izmantot gadījumā, ja notiktu uzbrukums, ar tiem sistu tos, kas kāptu iekšā pa logiem. Stekus nebija vajadzības lietot. Man kā medniekam līdzi bija arī bise, bet pārējiem nerādīju. Kopumā no visiem MP apsargiem ieroči bija līdzi kādiem desmit, bet šo faktu turējām slepenībā, un ieročus lietotu tikai krīzes situācijā. Bija arī uzdevums 12 stundas dežurēt kādā ēkā iepretī MP. Novērojām apkārtni. Ja būtu pamanījuši ko aizdomīgu, par to nodotu ziņu pa rāciju citiem apsargiem. Bet galvenais uzdevums bija Ivara Godmaņa apsargāšana. Viņa kabinetā iekšā negājām, uzturējāmies gaitenī, bet, viņam iznākot, pavadījām, tajā skaitā kopā sēdējām pie pusdienu galda, paēdām un pēc tam pavadīju atpakaļ.” Atceroties gandrīz 30 gadu senos notikumus, Jānis Bērziņš teic, ka ir izcīnīta brīvība un tas ir ļoti daudz. Protams, daudz vēl darāmā, bet jādod iespēja jaunajiem cilvēkiem, lai viņi mācās, tajā skaitā ārzemēs, atgriežas Latvijā un darbojas politikā. Tas, ko vajadzēja darīt citādāk, konkrēti pateikt, ka tikai un vienīgi latviešu valoda ir lietojama šajā valstī un mācībām visās skolās jānotiek latviski. Nevis kā tagad, kā kaķi aiz astes velkot, kaut kad, pēc viena, diviem gadiem, to noteiks ar likumu.”
Vecāki palika Rīgā
Uz barikādēm devās arī koknesietis Henrihs Ločmelis. Rīgā viņš bija 19. janvārī. Nākamajā dienā tur ieradās arī viņa vecāki. “Tajā dienā sākās apšaudes. Zinu, ka mani epizodiski var redzēt kādā no Jura Podnieka tā laika dokumentālajām filmām. Esmu puisis zilā cepurītē pie veikala “Sakta”. Uzliktas austiņas, klausījos radio. Kopumā Rīgā pavadīju diennakti. Tolaik staigāju no Vecrīgas līdz Bastejkalnam, kinoteātrim “Rīga”, līdz Esplanādei. Ap MP bija sadzītas mašīnas, alejā kurināja ugunskurus. Noskaņojums bija pacilājošs, un nekas neliecināja, ka varētu notikt kāda nelaime. Spēlēja ģitāras, saksofonu. Tik pie MP varēja redzēt, ka apsargiem izsniedza gāzmaskas. Bailīgāk kļuva pēc apšaudes 20. janvārī, kad notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Es gan tad biju mājās, bet vecāki — Rīgā. Televīzijā rādīja, ka sākusies apšaude. Mobilo telefonu nebija, sazināties nevarējām. Es vēl iepriekšējā dienā viņiem stāstīju, cik Rīgā mierīgi, lai brauc droši.” Kādas ir pārdomas pēc 28 gadiem? Henrihs saka: “Ja man toreiz teiktu, ka vēlāk būs tā, kā ir tagad, neticētu. Toreiz domāju, ka viss sakārtosies, ka uzcelsim gluži vai ideālu valsti. Daudz no tā, kas senāk bija labs un pārmantojams mūsdienām, ir iznīcināts. Ne viss, kas vecs, ir slikts.”
Devās satikt dēlus
Koknesietis Pēteris Stuburs kopā ar Jāni Bērziņu pusotru nedēļu pavadīja MP. “Tas bija raibs un interesants laiks. Vakarā, kad sākās apšaude, man iepriekš bija norunāts randiņš ar dēliem. Viens bija pie televīzijas ēkas Zaķusalā, otrs — Vecrīgā, pie Jāņa vārtiem. Bija pulksten deviņi, kad saģērbies devos uz MP ārdurvju pusi. Sakās blīkšķināšanās, un tā nekur netiku. Protams, ka bija uztraukums. Sieva viena pati palikusi mājās, mēs, trīs vīri, Rīgā. MP bija izveidots štābs, kurā darbojos. Sazīmēju shēmas, kur kas ēkā ir, jo citādi nebija kārtības — kādi atbrauca, aizbrauca, neviens īsti nezināja, cik un kas, kur ēkā izvietoti. Es tad biju tas, kurš vadīja šo koordinācijas darbu. Pusotras nedēļas laikā mājās nebraucu, ēdām, gulējām uz vietas, krēslos. Par veselību toreiz neviens nedomāja. Labi, ka uz vietas bija televizors, kas nepārtraukti darbojās. Skatoties to, saņēmām informāciju no ārpuses. Uz vietas bija arī jaunjelgavietis Juris Vectirāns, kurš koordinēja apsardzes darbu. Ēkā bija izvietoti rezerves cilvēki, un viņš ik pa laikam tos kaut kur norīkoja.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Koknesieši barikāžu laikā

Kategorijas