Ģimenē ir spēks un ticība

2019. gada 18. janvāris 00:00

Pirms nepilniem pieciem gadiem lietainā 27. augusta dienā Aizkrauklē zemessargu bataljona štāba pagalmā notika svinīgs pasākums, kurā sveica jauno bataljona komandieri Ingu Manfeldu. Lai arī ienācējs Aizkraukles pusē, viņš drīz vien iemantoja vietējo cilvēku simpātijas, bieži bija redzams publiskos pasākumos. Pieci gadi ir pietiekams laiks, lai cilvēku pieņemtu, jau sāktu uzskatīt par savējo. Tomēr Aizsardzības ministrijas noteikumi paredz vadošo speciālistu rotāciju un, visticamāk, šis ir pēdējais gads, kad Ingus vada Aizkrauklē bāzētos zemessargus.

Štābiņi kokos un mežu biezokņos
— Kas ir Ingus, un no kurienes viņš nāk?
— Dzimis esmu un līdz četru gadu vecumam dzīvoju Alūksnē, varētu teikt, esmu malēnietis. Vēlāk vecāki pārcēlās uz leišmali. Toreiz vēl sovhozu “Druvas” Rites pagastā, kas tagad ir Viesītes novadā. Tā ir mammas Birutas dzimtā puse. Viņas tēvs bija polis, vārdā Jānis. Tētis Rolands dzimis Rīgā, bet viņa vecāki nāk no Aizputes. Manfelds ir Aizputes pusē izplatīts uzvārds. No Manfeldiem manī laikam arī šaušanas gēns. Aizputē joprojām ik gadu notiek Arvīda Manfelda piemiņas kauss ložu šaušanā. Mans tēvs un arī es esam mednieki. Ieroči aizrāvuši arī manu dēlu.
Ritē dzīvoju līdz 18 gadu vecumam, kad aizgāju mācīties uz Rīgu. Mamma tur dzīvo joprojām, un bieži aizbraucu ciemos. Vēlāk, no 1999. gada beigām līdz pat 2010. gada aprīlim, dzīvoju un strādāju dzimtajā Alūksnē, tad dienests Rīgā, bet dzīvesvieta kopš tā laika ir Ikšķilē, kur jau mītu astoto gadu. No 2014. gada augusta esmu bataljona komandieris Aizkrauklē.
— Vēl nedaudz par bērnību...
— Ir man trīs gadus vecāks brālis, šobrīd dzīvo Alūksnē, bet, tāpat kā es, bērnībā vairāk dzīvojās pa Riti. Tēvam otrajā laulībā ir trīs dēli, mātei — viens. Tātad man ir vēl četri pusbrāļi. Kā jau bērniem laukos, vecāku saimniecībā bija govju ganīšana un ‘‘sēdēšana’’ biešu, kartupeļu vagās. Kad paaugos, atļāva strādāt lauku brigādē siena vākšanā, kartupeļu šķirošanā. Nepatika ravēt bietes, bet tas bija kā pienākums. Toreiz nebija pieņemts prātot — kāpēc tas man jādara? Neviens nesodītu, ja nedarītu, bet bija pienākuma apziņa. Tā vai nu ir, vai nav. Un jautājums — ko tev nozīmē vecāku teiktais vārds? Bija draugi, ar kuriem kopā spēlējāmies un ganos gājām, bet nevaru nosaukt vienu, ar kuru vienmēr un visur būtu bijis kopā.
— Katram no mums viss reiz ir pirmo reizi.
— Pirmā cigarete bija Druvās, tā ir apdzīvota vieta Rites pagastā, kaut kur aiz kaltēm. Neatceros, ar ko kopā to darīju, bet viens noteikti nebiju. Smēķēšana tolaik nepatika tikai mammām un tētiem, bet citādi desmitgadīgs puika smēķi uz ielas varēja jebkuram pajautāt. Īsts smēķētājs nekad neesmu bijis. Pirms apmēram 25 gadiem kādā Jaungada ballē salūza pēdējā cigarete un pie sevis noteicu: nu i labi, tad vairāk nesmēķēšu. No tā brīža to arī nedaru. Manā bērnībā kara spēles nebija modē, bet štābiņus būvējām — kokos un biezokņos. Dažos pat ierīkojām krāsniņu, varēja no mājām paņemtu maizīti uzcept. Skolas brīvlaikā televīzijā noskatījāmies “Kapteini Grantu meklējot” vai kādu citu filmu, ko rādīja rīta pusē, un pēc tam prom uz mežu. Vakarā, kad sāka gribēties ēst, gājām mājās. Darījām arī blēņas. No elektrības spuldžu patronām un gumijas cimda taisījām šaujamos. Šāvām ar aronijām. Druvās vakaros, kad kādā virtuvē gatavoja ēst, pa atvērtu logu aronija izšķīda pret griestiem.
Pēc kareivja spriež par visu sistēmu
— Pēc skolas bija skaidrs, uz kuru pusi doties?
— Nebija tik vienkārši. 1993. gadā, kad pabeidzu 9. klasi, sovhozs bija izjucis, vecākiem ienākumi mazi, un bija skaidrs, ka jāmeklē skola, kurā maksā stipendiju. Vidusskola kā variants atkrita, tāpēc gāju uz Viesītes lauksaimniecības skolu, toreiz tur mācīja zemkopja arodu. Par militāro karjeru pat domas nebija. Tikai mācoties trešajā kursā, kad vasarā aizbraucu pie tēva, kopā sākām domāt, ko darīt tālāk. Tas bija laiks bez interneta, bez iespējas kaut ko ātri uzzināt. To, kas ir internets, pirmo reizi redzēju 1996. gadā, kad no lauksaimniecības skolas apmaiņas programmā biju Zviedrijā. Avīzes, žurnālus abonēt bija dārgi un aizbraukt uz Rīgu izstādi arī diezgan nereāli. Vienojāmies, ka jāmeklē augstskola, kurā mācības ir bez maksas, un tāda, kuru beidzot ir nodrošināts darbs. Bija divi varianti — Policijas vai Aizsardzības akadēmija. Policija mani pārāk neinteresēja.
Bet 1997. gadā sāku studijas un 1999. gada 20. novembrī, savā dzimšanas dienā, akadēmiju beidzu, saņemot pirmo virsnieka dienesta pakāpi — leitnants. Pēc mēneša mani norīkoja uz Alūksni mobilo strēlnieku bataljonu. Pirmajā Jaungadā, kā jau jauniņajam, bija jāstrādā, patrulēju pilsētā. Iepriekšējā dienā gan paspēju izbraukāt Ikšķili, sagaidīt Jauno gadu un astoņos no rīta biju Alūksnē.
— Kopš tā laika nav bijusi sajūta, ka militārā joma tomēr nav pareizā izvēle?
— Pamatīgus lūzuma brīžus neesmu pieredzējis. Varbūt akadēmijas laikā tāds velniņš manī iezagās. Kad jutos iztukšots — noskrējies, pārguris, bet atlika izgulēties, un no rīta ar svaigu galvu viss atkal bija savās vietās. Ar katru gadu, jaunu pieredzi apzinos atbildības sajūtu, uzvedības normas, ko paredz karavīra, virsnieka statuss. Reglamentā rakstīts, ka pēc indivīda uzvedības spriež ne tikai par karavīru, bet par visu sistēmu kopumā. Vai tā ir nasta? Es to tā neuztveru. Tie ir sīkumi, pie kuriem pierodi, sadzīvo un pat vari izmantot savā labā, tos izbaudot. Tajā brīdī, kad liekas, ka jāstrādā vairāk nekā citiem, paskatos uz ieguvumiem nākotnē, piemēram, agrāks pensionēšanās vecums. Ieguldot tagad vairāk laika, spēka valsts labā, zemapziņā domāju arī par savas ģimenes aizsardzību.
Nesēt bailes un šaubas
— Dienesta laikā ir būts arī militārajās misijās?
— Esmu bijis trijās — 2004. gadā četrus mēnešus Irākā, 2006. gadā sešus mēnešus Bosnijā un Hercegovinā un 2016. gadā septiņus mēnešus Afganistānā. Pēdējā profesionāli bija vissmagākā. Strādāju kopā ar zviedru karavīriem, biju padomdevējs vietējās policijas pulkvedim reģionālās koordinācijas centrā. Padomdevējs biju pirmo reizi. Ļoti daudz iemācījos, guvu daudz jaunu atziņu.
— Kāda ir sajūta, pēc militārās misijas atgriežoties mājās?
— Pie katra šāvienam līdzīga trokšņa zemē nekritu. Nevaru apgalvot, ka uz mani būtu izdarīts kāds šāviens, ne arī pats šāvu uz kādu. Kā vecākajam virsniekam atbildība ir par kareivju drošību un arī par nometnes iekšējo mikroklimatu. Kad cilvēki dzīvo pusgadu noslēgtā vidē, virsnieks ir tas, kurš rūpējas arī par emocionālo noskaņojumu nometnē. Jābūt augsti motivētam, tonusā, lai citos nesētu šaubas, bailes. Protams, ģimenes, mājās palikušie uztraucas, bet savējiem es vienmēr esmu teicis: padomājiet, tā ir ļoti droša vide — man pie sāna nepārtraukti ir pielādēts ierocis, viss apkārt notiekošais pastāvīgi tiek novērots, ir bruņota apsardze un patruļas, kas apbraukā apkārtni un pārbauda aizdomīgās vietas. Neapšaubāmi, risks ir. Ja esi ar ieroci, visdrīzāk, kāds pret mani arī var izmantot ieroci. Bet, ja ievēro noteikumus, nedara muļķības, neizaicina likteni, risks samazinās.
Katrā nedaudz egoisma
— Kā pašam izdodas palikt emocionāli stabilam?
— Mans pamats, uz ko paļaujos, ir mana ģimene. Tā dod man spēku, pārliecību par to, ko daru. Zinu, ka ģimenē viss ir kārtībā, ka ģimene mani atbalstīs, kad tas būs vajadzīgs. Uz šīm sajūtām paļaujos un varu mierīgi pildīt savus pienākumus. Ir pārliecība par to, ko daru, kāpēc to daru. Ja manām darbībām nebūtu mērķa, nebūtu virzības uz priekšu, tad kustība tikai kustības dēļ drīz vien apniktu.
— Tādā gadījumā nevarētu būt vientuļais vilks bez ģimenes.
— Īsti neticu tādiem. Cilvēkam kaut kur jāsmeļas spēks, un katram viņa ģimene var būt atšķirīga. Vienam tā ir sieva un bērni, citam trīs suņi, bet kaut kur tas pats vientuļais vilks savu pārliecību, motivāciju smeļas. Ja vienīgā motivācija ir godkāre, nauda, egoisms, tā nevar darboties ilgi. Egoistam gan ir jābūt, tikai, manuprāt, jāatceras viena svarīga lieta — ja izvēlies tāds būt, tad esi līdz galam, ja vēlies sasniegt virsotnes, šajā ceļā jābūt kādam, uz kuru atbalstīties. Jāspēj sev apkārt sapulcināt cilvēkus, kas nenodos. Katrā cilvēkā jābūt nedaudz no egoista, pretējā gadījumā savus mērķus viegli sajaukt ar cita izvirzītiem mērķiem. Esmu pārliecināts, ka to var attiecināt uz visām dzīves situācijām. Neticu tiem, kas saka, ka ziedo visu sevi kaut kam. Viss, ko es daru, ir ģimenes labā, bet saprotu, ka tā piepildu arī savu dzīvi. Savu jēgu, kāpēc vispār dzīvo.
Nevar būvēt uz “vienas kājas”
— Runājot par savu ģimeni, visticamāk, tā saistās ar sievieti. Bet vai tikai?
— Man personīgais uzskats, ka nekad nevajag būvēt kaut ko uz “vienas kājas”. Arī ģimenē nav tikai kaut kas viens, ap ko viss pārējais griežas. Tas ir dažādu cilvēku, tradīciju un citu lietu kopums, kas vieno. Te es nedomāju nukleāro ģimeni — sieva, divi bērni, suns, kaķis, zivtiņa un puķes. Man ģimene ir arī vecvecāki, kuri vairs nav dzīvi, bet joprojām kaut kādā veidā ir ģimenes sastāvdaļa. Tāpat vismaz divas reizes gadā aizbraucam pie viņiem, noliekam ziedus, sakopjam kapiņu vai kā citādi atceramies.
— Banālais teiciens — slikts ir tas karavīrs, kurš negrib būt ģenerālis.
— Visticamāk, šis gads man Aizkrauklē ir pēdējais. Pieci gadi ir optimālais laiks, pēc kura notiek rotācija. Neko konkrētāk pagaidām nevaru pateikt, kamēr nav saņemta pavēle par dienesta vietas maiņu. Katrā ziņā dienestu turpināšu un par došanos izdienas pensijā pat nedomāju.
— Par šajos piecos gados paveikto. Kas izdarīts un ko nebija laika paspēt?
— Milzu paldies jāsaka Aizkraukles novada pašvaldībai, kas principā atbalstīja visas manas iniciatīvas, sākot ar lekciju semināru 2015. gadā — pašvaldību vadītājiem un skolu direktoriem par situāciju Ukrainā. Izdevās iedibināt vairākas jaunas tradīcijas, kuru organizēšanā un nodrošināšanā sadarbojās Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, Valsts policija, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests un Zemessardze, tādas kā “Citāda ēnu diena”, Tēva dienas “Ģimeņu stafete”. Daudz esam iesaistījušies skolu ikdienā, un pat tiem, kas nepiedalās Ēnu dienā, ir iespēja iepazīt šos dienestus, piemēram, policijas darbu, vismaz to pusi, kas ietilpst interesantākajos pienākumos.
Projektā joprojām ir jaunās bataljona bāzes celtniecība Aizkrauklē, Jaunceltnes ielā 11. Tas ir netālu no uzņēmuma “AKZ”. Šobrīd ir noslēdzies konkurss par bāzes projekta izstrādi. Tā ka šis ir projekts, ko, visticamāk, turpinās īstenot nākamais bataljona komandieris. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ģimenē ir spēks un ticība

Kategorijas