Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 11. janvāris 00:00

(2. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
7. diena
Paliekam vēl vienu nakti viesnīciņā un sākam savu pirmo īsto “darba dienu”. Beidzot sākam piestrādāt pie mūsu lapas — pirmie iespaidi par Krieviju gūti, nu tikai jāsaliek kopā! Protams, video gatavošana paņem daudz laika un dažreiz ir pat nogurdinošs process, bet sešu stundu laikā esam sagatavojuši pirmo ceļojuma stāstu. Jau vakarpusē atalgojam sevi ar kārtīgu pastaigu pa Jaroslavļu. Pilsētiņa ir maza, tāpēc izstaigājam vietas, kur vēl nav būts. Tālāk no centra atklājas arī lieli rūpnīcu apgabali. Izrādās, tieši šajā pilsētā parādījās pirmā Krievijas tabakas rūpnīca — “Balkan Star”. 1900. gadā te tika uzbūvēta viena no pirmajām tramvaja līnijām. Jaroslavļa ir pilsēta, kur sāka ražot arī pirmos Krievijas dīzeļdzinējus, trolejbusus un kravas mašīnas. Un arī teātris — Volkova Drāmas teātris — bija pirmais Krievijā, atvērts 1750. gadā. Redz, kāda bagāta pilsēta!
Jūsmojam par katedrālēm. Žēl skatīties, ka dažas skaistās celtnes tiek aizmirstas. Kādai spožo kupolu katedrālei ķieģeļi no sienas krīt ārā, lai gan mums tā šķiet viena no skaistākajām. Sasniedzam vienu no vecākajiem parkiem pilsētā — Petropavlovskas parku, kas ir senā rūpnīcas teritorijā. Tas mūs pārsteidz — aizaudzis mežs, kam cauri vijas vien maza taciņa. Par parku mēs to nenosauktu. Turpat netālu ir pussabrucis stadions, kur mazi zēni sporto un kāds vīrietis gana kazas. Šī nomale ir pavisam citāda kā vakardien redzētā Jaroslavļa. Lai arī katedrāles ir visapkārt, tepat ir bedraini ceļi, pamesti veikali, krāsainas dēļu būdiņas un pāris vietējo ar sasistām mašīnām un skaļu mūziku tajās. Tieši šādus bijām iedomājušies Krievijas laukus. Un nu esam tos redzējuši.
Mūsu pastaiga nav gara — nospriežam, ka šādā parkā noteikti ar telti neriskētu palikt, un dodamies atpakaļ uz hosteli. Tur priekšā trīs strādnieki, kas te strādā. Viņi arī piedāvā iedzert šņabi. Arča paceļ vienu glāzīti, bet tas arī viss. Nav garšīgs. Vīri gan ir draudzīgi, un, lai arī pie katras hosteļa sienas piespraustas zīmes, ka par alkohola lietošanu šajā vietā ir milzīgi sodi, arī pats administrators tiek pie glāzītes.
Vīri pastāsta par savām ģimenēm un to, ka arī viņiem sanāk daudz paceļot pa Krieviju — strādājot celtniecībā, objekti ir visās valsts malās. Bet cilvēki? Katrā vietā citi, un katrā vietā ir gan labie, gan sliktie. To esot vērts atcerēties.
Rītdien esam nolēmuši atpūsties šajā burvīgajā pilsētā, kas ir atainota pat uz 1000 rubļu banknotes.
8. diena
Šodien vēl piemaksājam trīs eiro, lai noīrētu dzīvoklīti pilsētas centrā. Rīt dosimies atpakaļ uz Maskavu, bet šodien Jaroslavļā apskatām atrakciju parku.
Patiešām — tik daudz karuseļu! Nedaudz sarūsējuši, protams, bet visi darbojas! Septembra sākumā ienāk retais — jāsāk skolas un darba gaitas. Par katru no atrakcijām jāmaksā apmēram četri eiro. Mēs netērējamies un neriskējam sēsties noplukušajos “amerikāņu kalniņos”, bet gan priecājamies, ka kaut kas tāds tomēr ir tik iespējams! Skaistas skulptūras un otrādi apgriezta māja kā izstāžu zāle. Redz, ne tikai katedrāles ir tas, ko Jaroslavļā aplūkot! Šajā pilsētā ir arī neliels zoodārzs un milzīgs panorāmas rats. Arī galvenā gājēju iela ir pilna atpūtnieku — lielākoties tie ir vietējie. Vien aizvakar manījām kādu vāciešu grupu ieejam vienā no katedrālēm.
Cilvēki, ar kuriem runājam, mums vēl nav jautājuši neko par karu vai politiku. Vienu reizi ar Juriju sanāca skart šīs tēmas, un tad arī sapratām, ka tās nebūs piemērotākās. Patiesībā dažreiz tas šķiet tik absurdi, ka cilvēki strīdas par politiku — vai tiešām tas ir tas, kam vajadzētu ietekmēt savstarpējās attiecības?
Veikalā atrodam zirga gaļas konservus līdz ar daudziem citiem medījumu gaļas produktiem. Pelmeņu izvēle ir bagātīga, un, kā ierasts, noliecamies pret saldētavu un desmit minūtes pastāvam, līdz visi iespējamie pelmeņi izpētīti. Šī taču ir pelmeņu zeme — kāpēc gan to neizmantot! Dīvaini gan, ka te tos ēd ar sviestu. Sākam jau iepirkt visu tālajam ceļam līdz Krasnojarskai.
9. diena
Esam iegādājušies biļetes uz Maskavu. Vilcienā mūs uzrunā kāds vietējais, interesējoties par somām. Viņš, gluži kā citi, ir ļoti runātīgs un, uzzinājis, ka runājam krieviski, ik pa laiciņam mūs pabaksta un pajautā, vai drīkst ar mums parunāties. Viņam šķiet, ka visi Baltijā uzskata — krievi valkā vilnas cepures un dzer šņabi. Jautā, vai tā esot. Savi stereotipi jau ir. Aizrunājamies arī par Baikālu un uzzinām, ka tūrisma veikalos var iegādāties raķetes, kas atbaida lāčus, ja nu izdomājam gulēt teltī. Par to gan vēl jāpadomā. Mums saka, ka Baikāls esot neaprakstāmi skaists, bet jābūt uzmanīgam — Baikālam ir pašam sava dvēsele.
Pēc četrarpus stundu ilgā brauciena ierodamies Maskavā un paliekam ļoti tuvu centram, bet ar metro nebūtu problēmu nokļūt arī tālāk — transporta sistēma te ir vienreizēja! Krasas izmaiņas esot sākušās tieši pirms pieciem gadiem, kad pie varas nāca jaunais pilsētas mērs Sobjaņins. Pilsēta esot pārvērtusies — visi ir priecīgi, atvērti, un pati Maskava arī ārzemniekiem liekas viena no labākajām apmeklētajām pilsētām. Tāpēc arī mēs bijām pārsteigti — ja bijām dzirdējuši, ka Maskava ir pelēka un garlaicīga, tad, arvien ilgāk te uzturoties, to esam iemīlējuši. Šī ir tiešām skaista pilsēta! Un te ir tik daudz, ko darīt!
Tiekam izguldīti jaukā vienistabas dzīvoklītī vienā istabā ar namatēvu. Viņš stāsta, ka šāds dzīvoklis viņam izmaksā 350 eiro mēnesī. Dārgāki esot tuvāk Maskavas centram — arī 400 un 500 eiro mēnesī. Bet šīs cenas jau neliekas nemaz tik trakas — Rīgā taču ir līdzīgi!
Puisis mūs cienā ar banānu kokteili un atstāj vienus dzīvoklī, kamēr pats dodas uz baseinu. Solot atgriezties pusnaktī, lai kopā izlaistu apli pa izgaismoto Maskavu, viņš uztic mums dzīvokļa atslēgas. Cik sirsnīgi un jauki ir visi līdz šim satiktie cilvēki!
Desmitos mūsu jaunais draugs atgriežas no baseina un atkal nedaudz aprunājamies. Viņš stāsta, ka pirms diviem gadiem bijis Rīgā — viss licies tukšs, cilvēki nedaudz skumji. Katrā ziņā arī mēs pēc iepriekšējā ceļojuma sajutām atšķirību — likās, ka daudzi izbraukuši. Kopā pametam dzīvokli — Konstantīns ieplānojis uz stundiņu aizskriet pie draudzenes, kamēr mēs apskatām kādu, viņaprāt, burvīgu parku. Parks gan nav izgaismots, taču pastaiga ir jauka. Pats Konstantīns pie draudzenes paliek ilgāk un tikai vienos raksta un jautā, vai esam gatavi pabraukt pa Maskavu. It kā varētu, bet spēka un lielas gribēšanas vairs nav. Tā kaučsērferis izlemj palikt pie draudzenes un atlikt naksnīgās Maskavas apskati uz rītdienu. Savukārt mēs atkal paliekam savā dzīvoklītī.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas