“Lauva ziemā” — skaisti un skarbi

www.staburags.lv

2019. gada 11. janvāris 00:00

Iesaka Līga Patmalniece, žurnāliste

Neilgi pirms Ziemassvētkiem Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Aleksandra Morfova iestudējums “Lauva ziemā” — patīkams pārsteigums, īpaši jau tāpēc, ka pēdējos gados Dailes teātrī man tīkami iestudējumi kļuvuši par deficītu.
Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem Džeimsa Goldmena uzrakstītā luga allaž saglabājusi godpilnu vietu pasaules teātros un kino. Aktieriem tā paver iespēju veidot izcilus tēlus un apliecināt savu talantu. Pirmo reizi izrādi iestudēja Brodvejas teātrī 1966. gadā. Turpmākos gados tā uzvesta dažādos pasaules teātros un vairākkārt ekranizēta. Galvenās lomas spēlējuši tādi slaveni aktieri kā Ketrīna Hepberna, Glena Klouza, Inna Čurikova, Pīters O’Tūls, Entonijs Hopkinss, Dmitrijs Pevcovs.
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī (toreiz A. Upīša Akadēmiskajā drāmas teātrī) lugu iestudēja Mihails Kublinskis, lomas atveidoja Latvijas teātra zvaigznes Elza Radziņa, Lidija Freimane, Harijs Liepiņš, Ints Burāns un Lāsma Kugrēna.
Vēstījuma centrā ir Britānijas valdnieku pāra — karaļa Henrija II Plantageneta (Juris Žagars) un viņa nežēlastībā kritušās sievas Akvitānijas Eleonoras (Rēzija Kalniņa) — skaudrais stāsts, kurā cieši savijas mīla un naids. Un pāri visam cietsirdīgās spēles par varu: kuram no trim dēliem — Ričardam (Lauris Dzelzītis), Džefrijam (Artūrs Skrastiņš) vai Džonam (Toms Treinis) — atstāt mantojumā troni? Darbība noris 1183. gadā, bet, lūkojoties uz šo spēli un cīņu par varu, ir skaidrs, ka tas varētu norisināties jebkurā gadsimtā un valstī — arī šodien, jo cilvēku vājības nemainās.
Sazvērestība, meli, kaislība, naids. Neparedzamais un nestabilais kā sadzīves, tā dzīves pamats. Nodevība no ikviena, pat vistuvākā cilvēka, kurš varbūt pat tevi savā veidā, gan ļoti īpatnā, tomēr mīl. Dzīve, kurā jūties kā purvā — ne uz vienu nevar paļauties, nevar uzticēties. Izrāde iekļauj drāmu, traģēdiju un melno humoru, brīžiem atgādinot farsu. “Es zinu. Tu zini, ka es zinu. Es zinu, ka tu zini, ka es zinu. Mēs zinām, ka Henrijs zina, un Henrijs zina, ka mēs to zinām. Mēs esam zinoša ģimene,” — šis Artūra Skrastiņa teiktais lieliski atklāj ģimenē valdošās samudžinātās attiecības.
Jura Žagara un Rēzijas Kalniņas kopspēle valdzina — apbrīnojami patiesa. Žagara varoņa vēstījums par savām kaislībām, vēlmēm un gaidām no dzīves ir diezgan viegli uztverams — alkas pēc varas un vēl lielākas varas, bet nav iespējams saprast, ko īstenībā vēlas, jūt un domā karaliene. Rēzijas Kalniņas talants Eleonoras lomā atklājas no jauna, šī ir viena no izrādēm, kurā aktrisei ir ne tikai karalienes loma, bet viņa patiesi ir arī skatuves karaliene — majestātiska, apveltīta ar harismu un šarmu — izcila sieviete. Izjusts un dziļš tēlojums Laurim Dzelzītim, lieliski savās lomās arī Artūrs Skrastiņš un Gints Grūbe.
“Lauvas ziemā” ‘‘pēcgarša’’ man šķiet smeldzīga un melanholiska, taču noskatīties noteikti iesaku, jo ir tik daudz, ko baudīt — stāsts, scenogrāfija, izcilā aktieru spēle. Arī tēma mūžīgi aktuāla kā pirms gadsimtiem, tā tagad — cīņa par varu, vēlme būt mīlētam, mīlēt. Cik daudz spējam upurēt, lai uzliktu galvā kroni un valdītu? Vai būtu gatavi karot, nogalināt? Pašus tuvākos? Drīzāk drudžaina, ne smalka spriedze noslēguma ainā, kurā trīs karaļa dēli dunčiem rokās sagaida pagrabā savu tēvu — karali. Durt vai nedurt? ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Lauva ziemā” — skaisti un skarbi

Kategorijas