Maisi ar “mailītēm” — komentē Ināra Sudare, laikraksts "Staburags"

2019. gada 11. janvāris 09:23

221

Maisi ar “mailītēm” — komentē Ināra Sudare, laikraksts "Staburags"

Diskusiju sabiedrībā raisījusi daļa no pagājušā gadā nogalē publiskotajiem kādreizējās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb tā dēvētajiem “čekas maisiem”. Gatavošanās Ziemassvētkiem un Jaunā gada sagaidīšana saistās ar labestību, ziedošanu, gaišām domām, taču šis vairāk nekā 20 gadu “marinētais” “karstais kartupelis”, manuprāt, bija kā “valdības dāvana” svētku priekšvakarā, tiesa, ne visiem patīkama.

1991. gadā, atguvusi neatkarību, Latvija pārņēma par čeku dēvētās LPSR Valsts drošības komitejas dokumentus, arī slepeno aģentu jeb ziņotāju kartotēku. Cilvēku apziņā čeka uzskatīta par padomju represiju ļaunāko iemiesojumu, taču nepārprotami tās dokumentus gan nevajadzētu uztvert, jo tajos nokļuvuši arī cilvēki, kuriem ar to nav bijis nekādas saistības. LNT aptaujā, kurā piedalījušies cilvēki vecumā no 25 līdz 60 gadiem, 25 procenti uzskata, ka čekas maisos dokumenti ir īsti un tajos tiešām atrodami bijušie ziņotāji, taču lielākais vairums tam netic vai arī viņiem ir vienalga.

Kāds aizkrauklietis atcerējās, ka arī viņš savulaik uzaicināts uz pārrunām “baltajā namā”, kur vervētājs savu runu sācis ar slavas dziesmu, ka tādi cilvēki kā viņš — čakli un godprātīgi — vajadzīgi mūsu sabiedrībai, un aicinājis pārdomāt piedāvājumu sadarbībai ar Valsts drošības komiteju. Uzrunātais gan otrreiz neieradās uz pārrunām, bet kur garantija, ka arī viņš nevarētu būt čekas sarakstos, jo vervētājam taču arī kaut kā plāns bija jāpilda?

Pat VDK vadība atzīst, ka cilvēku par aģentu varēja reģistrēt, viņam pašam nemaz nezinot. Piemēram, kāds gulbenietis jutās pārsteigts, kad uzzināja, ka viņa vārds publiskots čekas aģentu sarakstā. Viņš ir viens no nedaudzajiem, kurš Latvijas brīvvalsts laikā tiesājās un atguva savu labo vārdu.

Manuprāt, tā, kā tiek publiskots šo maisu saturs, ir absolūti nepieņemami. Komisijai, kura izvērtēja to saturu, vajadzēja arī pievienot katra “stučītāja” nodarījumu. Daļa bija tādi, kuri gan, kādas koknesietes vārdiem runājot, “ziedoja savu parakstu, bet ne sirdi un godaprātu”. Piemēram, mans kolēģis kaimiņu novada laikrakstā atklāti pastāstīja, kā nokļuvis čekas maisā — vienkārši bija iespēja aizbraukt uz ASV. Un paraksts arī bija viss, ko izdarīja čekas labā. Un nez cik no mums, dzīvojot tajā laikā un saņemot šādu piedāvājumu, nebūtu darījuši tāpat?

VDK dokumenti liecina — no 1953. līdz 1987. gadam Latvijā tika savervēts gandrīz 23 000 aģentu. Taču vārdi kartotēkā ir zināmi tikai 4300 aģentiem, pārējiem — vien anonīmi segvārdi reģistrācijas žurnālos, bet kartītes ar īstajiem vārdiem — vai nu Maskavā, vai skurstenī. Publiskojot aģentu kartotēku, četras piektdaļas agrāko ziņotāju paliks neizgaismotas. Vai tas ir taisnīgi? “Lielās zivis” paliek ēnā, gaismā tiek izvilktas tikai “mailītes”. Turklāt par aģentiem līdz 1953. gadam VDK arhīvos vispār nav nekādu ziņu, bet tieši pirmajos okupācijas gados sadarbība ar čeku bija smagākā nodevība pret Latviju. Piemēram, palīdzība nacionālo partizānu tvarstīšanā.
Vai daļējs taisnīgums var būt taisnīgs? Tā vaicāja Mārtiņš Ķibilds LTV1 raidījumā “Atslēgas”, un šis jautājums ir pārdomu vērts. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Maisi ar “mailītēm” — komentē Ināra Sudare, laikraksts "Staburags"

Kategorijas