Kurmenes pagasta meistars

2019. gada 11. janvāris 00:00

222

Lai arī mēs, kas sevi saucam par latviešiem, mēdzam kļūt nacionāli un uzskatām, ka mūsos rit 100% latviskas asinis, skaidrs, ka Latvijā bija, ir un turpinās nākt, dzimt citu tautību cilvēki. Viņi piešķir savu īpašo kolorītu, dažādo citkārt tik vienmuļi pelēko ikdienu. Pusstundas saruna ar Kurmenes pagasta pārvaldes komunālās saimniecības vadītāju Vasiliju Kozlanu to kārtējo reizi apstiprināja. Vasilijs janvāra sākumā svinēja 70. dzimšanas dienu. Bet tā īsti ukraiņu garā svinēšot vēlreiz — pavasarī.

Tēvu apcietina nepamatoti
Trešdien Kurmenes tautas namā bija Jaungada svinību pasākums senioriem. Ieradās arī Vasilijs. Šoreiz gan bez Otīlijas. Sieviņa pirms dažām dienām nejutusies labi, palikusi mājās. “Nolaupu” jubilāru no svinību galda, un atrodam klusu vietiņu tautas nama saimniecības telpās. Šī vide ir arī Vasilija ikdiena — visas tehniskās lietas, kas saistītas ar pagasta ikdienu, ir viņa pārziņā. Ja reiz vairāk nekā desmit gadu viņš ir šajā amatā, acīmredzot lieliski tiek galā ar darbiem.
Mudinu viņu atcerēties bērnību. Aizkarpati, Rietumukraina, Ivanofrankivskas apgabala Mikincu ciems. Tā ir vieta, kur sākās Vasilija dzīves stāsts. Ģimenē bija trīs brāļi, viņš — vecākais. Pēc 12 gadiem piedzima jaunākais brālis. Vidējais no brāļiem jau mūžībā.
Vecāki strādājuši kolhozā. “Dzīvojām ne pārāk bagāti. Tikai tāpēc, ka divus gadus pēc manas piedzimšanas tēvu apcietināja,” stāsta Vasilijs. Nekas jauns tam laikam: 58. pants — tautas ienaidnieks. Tēvam toreiz bija 26 gadi. Nesen atnācis no kara. Divas reizes bija ievainots. Piesprieda 15 gadus apcietinājumā, bet pēc sešiem gadiem izlaida. “Piedod, kļūdījāmies,” soģi tik vien pateikuši. Vēlāk gan noskaidrojusies patiesība. Izrādās, kāds kaimiņš tēvu bija nepatiesi apmelojis. “Finagent”, mūsdienās varētu saukt par nodokļu savācēju — tāds bijis tēva amats, bet to tīkojis kaimiņš. Tāpēc izdomājis melus, it kā tēvs palīdzot pretvalstiskajiem jeb nacionāli noskaņotajiem spēkiem, ēdinot tos. “Atvaino man, Roman, tāds laiks bija,” kaimiņš, satiekot tēvu, lūdzies piedošanu. “Laiks nav vainīgs, tas nemainās, cilvēki mainās,” atceroties šos notikumus, saka Vasilijs. To redzējis arī deviņdesmitajos gados, kad sabruka Padomju Savienība. Skolotāji, kuri agrāk bija, piemēram, pionieru vadītāji, un par jebko reliģisku vai uz karātavām būtu sūtījuši, pēkšņi paši kļuva par dedzīgiem ticīgajiem. Visi kā viens devās uz baznīcu. “Aicināja arī mani līdzi. Ko es viņiem atbildēju? Jūs ejiet, jums daudz grēku. Man nav ko nožēlot. Ļoti ticīgs neesmu, bet baznīcā eju. Arī nesen pareizticīgo Ziemassvētkos braucu uz Jaunjelgavu.”
Pasakaini liela pirmā alga
Atgriežamies pie Vasilija jaunības. Ukrainā pabeidzis zooveterināro tehnikumu, ieguvis feldšera diplomu. Diemžēl savā specialitātē nostrādājis vien trīs mēnešus. Iesaukts armijā. Dienējis Baikonurā. Jau tajā laikā Padomju Savienība no šīs vietas kosmosā sūtīja raķetes, bet Vasilijs turpināja Baikonuras kosmodroma apbūves darbus.
1970. gadā iestājies darbā rajona veterinārajā klīnikā. Algu solīja ne pārāk lielu — 90 rubļus. “Es tikko no armijas, gribas kādu meiteni uz kino, restorānu aizvest. Par tādu algu pāris pāru zeķu nopērc, un naudas vairs nav,” smejoties stāsta Vasilijs.
Tajā laikā viņa tēvs jau bija nosūtīts uz Latviju likvidēt 1964. un 1968. gada vētru postījumus mežā. Ģimene apmetās netālu no Taurkalnes. Solīja labu algu, un izrādās, nepiemānīja. Pirmajā mēnesī Vasilijs saņēmis 1100 rubļus. “Tas bija kas nenormāls, 11 reizes vairāk nekā pelnīju Ukrainā! Pat nezināju, kur tādu naudu likt. Iedomājies, cik zeķu pāru par to naudu varēja nopirkt!” saka jubilārs, un nu jau līdz asarām smejamies mēs abi.
Kāzas svin divreiz
Ar nākamajiem mēnešiem darba mežā kļuva mazāk, ziemā varēja izstrādāt vasarā nepieejamās platības purvainos apvidos. Nācās domāt, ko darīt tālāk, un Vasiliju uzrunāja Kurmenes puses kolhoza “Komjaunietis” priekšsēdētājs un inženieris. Sākumā lūguši vien palīdzēt, bet, redzot, ka labs strādnieks, piedāvāja palikt pastāvīgā darbā. Strādājis celtniecībā, un vairākas no tagad Kurmenē esošajām ēkām ir arī viņa roku darbs.
Stāstot par pasakaino algu, piemirsās kāds būtisks dzīves fakts. 1971. gadā Vasilijs iepazina divus gadus jaunāko Otīliju. Pēc diviem gadiem oficiāli iestājās kolhozā un tajā gadā arī svinēja kāzas. “Maziņa, melniem matiem. Ar viņu kopā bija ļoti labi. Pa pusei latviete, no tēva puses lietuviete,” atceras jubilārs. Kāzas Kurmenē bija klusas. Tāpēc, ka ne vietējais, viesu nebija pārāk daudz. Toties pēc gada Vasilija tēvs dzimtajā ciemā dēlam sarīkoja vēl vienas kāzas — ukraiņu garā, greznas un ar vērienu — trīssimt viesu, galdi, kas lūza no ēdieniem un dzērieniem. Svinēja trīs dienas.
“Komjaunietī” strādājis par kravas mašīnas šoferi, traktoristu ar zāles pļāvēju, kombainieri. “Bija ģimene, vajadzēja pelnīt naudu. Braucu komandējumos pa visu plašo Krieviju un ne tikai. Jauns cilvēks, patika romantika. Par labu darbu kolhozs piešķīra bezmaksas ekskursijas. Tāpēc braukts un redzēts daudz — toreizējā Ļeņingrada, Gruzija, Armēnija utt. Bet kopā ar sievu katru gadu atvaļinājumā devušies uz Vasilija dzimto pusi.
Kopdzīves sākumā gan plānojuši atgriezties Ukrainā. Tur tēvam palika divstāvu privātmāja. Tomēr šo nodomu nerealizēja. Piedzima trīs bērni, no kuriem viens gan nomira. Vasilijam un Otīlijai ir trīs mazdēli un viena mazmeita. Meita Romanija dzīvo Jaunjelgavā, savukārt dēls Viktors ir rīdzinieks.
Svinības būs arī pavasarī
Jubilārs teic, ka dzīvespriecīgs bijis vienmēr. Arī deviņdesmitajos gados, kad daudzām ģimenēm, arī viņa, neklājās viegli. Piedzīvoja lielo vilšanos, kad sakrātie 30 tūkstoši rubļu naudas reformas dēļ pārvērtās par summu, kas pielīdzināma vienas govs vērtībai. “Sieva, neuztraucies, nopelnīsim vēl,” viņš uzmundrinoši teicis. Darījis visu, ko vien pratis, arī krāsnis mūrējis.
No 2006. gada Vasilijs oficiāli pieņemts darbā pagasta komunālajā daļā. Citiem vārdiem sakot, kļuva par pagasta saimnieku. Līdz tam vien šad tad palīdzējis — vasarā zāli pļāvis un darījis citus sīkus darbus. “Kad pagasta priekšnieks piedāvājis uzņemties šos pienākumus, teicu — nezinu, paskatīšos, neko nesolu.”
Tā kā jubilārs dzīvo privātmājā, ikdienā tajā darba daudz. Vasarā laiku paņem kurināmā sagatavošana ziemai un sēņošana. Ziemā brīvais laiks tiek krustvārdu mīklām. Domājot par vecumdienām, laiku, kad pašam darbus padarīt būs grūtāk, nesen iegādājies dzīvokli Jaunjelgavā, pretī mājai, kurā dzīvo meita. “Kad kļūšu pavisam vecs, viņa varēs atnākt ciemos,” saka Vasilijs. Dzīvokļa remonts un labiekārtošana viņam arī bija labs brīvā laika kavēklis. “Ukrainis skatās, kur ir izdevība. Ja nav jēgas strādāt, gumiju nevilkšu,” viņš izmet kārtējo joku. Bet pilnīgi nopietni teic, ka, lai arī īstā dzimšanas diena bija janvāra sākumā, no sirds, ukraiņu garā to svinēs vēlreiz — pavasarī. “Tie būs īsti svētki. Kad izaugs zālīte, sabrauks bērni, mazbērni, visi te skraidīs, būs jautri!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Kurmenes pagasta meistars

Kategorijas