Iepazīsim Viesīti kopā!

2019. gada 13. janvāris 06:33

1140

Turpinot stāstīt par Viesīti, tās vēsturi, kopā izstaigāsim vairākas tūristiem interesantas vietas. Cerībā, ka lasītais mudinās vēlāk, sākoties siltākam laikam, doties uz bijušo Āžu miestu, lai visu tālāk aprakstīto, kā arī daudz cita skatīt pašiem.

Sūkni jauc ar luksoforu
Viesītes oficiālais nosaukums līdz 1926. gadam bija Āžu miests, lai gan šī vieta vēstures lapās pirmo reizi minēta 16. gadsimtā, kad te krustojās tirgotāju ceļi. “Mēs tagad Viesīti pozicionējam kā Sēlijas sirdi — pateicoties bijušajam depo, stacijai un ģeogrāfiskajam novietojumam — apmēram novada viducī,” stāsta Viesītes muzeja speciālists Jānis Dzimtais, ar kuru kopā dodamies pastaigā mazās pilsētiņas šaurajās ielās. Lai Sēlijas un Viesītes vārds skanētu arvien tālāk, nākamajā tūrisma sezonā būšot gatavi suvenīri un starp tiem arī 1999. gadā Sēlijas kongresā apstiprinātais sarkanbaltzaļais Sēlijas karogs.

Jānis to stāsta, kamēr no depo puses pa Annas Brodeles ielu ejam novada kultūras nama virzienā. Ejam gar kafejnīcu “Zaļā varde”, garām ēkai, kas padomju laikā bija dzelzceļa stacija. Ceļu turpinām pa Paula Stradiņa ielu, un te labajā pusē apskatāms šaursliežu dzelzceļa posms, kas brīnumainā kārtā saglabājies līdz mūsdienām. Mans gids ar lepnumu teic, ka Viesīte ir vienīgā vieta Latvijā, kur 600 mm šaurais dzelzceļa posms saglabājies tā darbības vietā. Tepat arī ūdenssūknis, no kura lokomotīvju katlus piepildīja ar darbināšanai nepieciešamo ūdeni. Attāli tas līdzinās luksoforam, un par tādu sūkni nosaucot ne mazums tūristu. Dzelzceļa ziedu gados netālu bija dzelzceļnieku ambulance un klubs, depo teritorijā bija izvietots arī specializētais Baltijas apgādes tīkla veikals. Jānis Dzimtais teic, ka bijušie dzelzceļa darbinieki savas atmiņas ļoti saista ar dzelzceļu un maz zināms par to, ko viņi darījuši pēc tam, kad beiguši šo darbu. Viņu personīgajā biogrāfijā tas vairs nav svarīgi.

Vārda devēji piedāvāja Jaunrīgu
Nonākot Viesītes centrā, iepretī kultūras namam, skatāmies uz pilsētas simbolu — āzi un zīlēm. Mans gids teic, ka tūristus aicinot pieskarties āža ragiem un kaut ko vēlēties. Ar agrāko Viesītes vārdu — Eķengrāvi jeb Āžu miestu — saistās arī kāda anekdote no dzīves. To zinot vai katrs vietējais. Reiz dzelzceļa dienesta vagonā uz Viesīti braukuši svarīgi kungi. Automātisko skaļruņu vietā nākamo staciju paziņoja pavadone. Viņa ienākusi vagoniņā un teikusi: “Kungi, Āži! Lūdzu, izkāpiet!” Sēdošie viņu rupji apsaukuši. Kad uzzinājuši, ka tas ir stacijas un pilsētas nosaukums, pavēlējuši, lai piešķir citu vārdu. Ja 1926. gadā vietai vēl bija miesta tiesības, pēc diviem gadiem no valdības jau atsūtīja rīkojumu par pilsētas tiesību piešķiršanu. Starp iedzīvotājiem bija balsošana arī par tīkamāko jauno vārdu. Variantu bijis daudz, tajā skaitā Ozolaine, kas skan latviski, spēcinoši. Eķengrāve tulkojumā no vācu valodas nozīmē “ozolu audze”. Tomēr šo ideju noraidīja. Bija variants Ķiksta — pēc netālu esošajām mājām. Kāds tirgotājs Vasermanis vēlējās saukt par Vasarārēm. Viena lieliska doma bija saukt par Jaunrīgu, jo netālu ir Jaunjelgava, un, pateicoties depo, šī vieta drīz vien varētu būt tik liela kā Rīga. Tomēr balsojumā pārsvars bija senajam baltu cilmes vārdam Viesīte. Netālu ir Viesītes ezers. Pilsētai deva jaunu vārdu, bet no vēlmes saukt par Ozolaini pilsētas ģerbonī saglabāja zīles.

Māla ģerbonis un lustra no Līvāniem
Centrā esošo Viesītes kultūras pili sāka celt 1985. gadā, bet Atmodas laikā darbi apstājās un ēkas vienīgais iemītnieks bija dežurants jeb sargs, kas to pasargāja no izlaupīšanas. Jumts un citas vitāli svarīgas detaļas bija vietā, bet, piemēram, koncertzāle savu laiku gaidīja līdz 1995. gadam. Pirmā telpa, kuru sāka izmantot, bija sarīkojumu zāle, un pirmajā gadā te rīkoja Jaungada balli. Pēc padomju laika pilī investēti tikai pašvaldības līdzekļi. Ēkā līdz šim nav veikti citi remontdarbi, un tā līdz mūsdienām saglabājusi Atmodas laika interjeru, priekšmetus, mēbeles. Ēkas kopējā platība ir 5800 kvadrātmetri. Tajā ir 88 durvis, skatuves izmērs — ap 50 kvadrātmetru. Galvenajā zālē vieta ir ap 400 skatītājiem. Darbojas arī kinozāle, tradīciju zāle, deju zāle, vairākas mēģinājumu zāles. Ir divas grimētavas. Mūsdienās uz lielās skatuves notiek visa bijušā Jēkabpils rajona — tagad apriņķa — deju kolektīvu skates. Ēka ir tik liela, ka to uzkopj četras apkopējas. Te izvietots arī bērnu un jauniešu centrs un bibliotēka. Apbrīnas vērti ir vairāki šeit apskatāmie interjera priekšmeti. Tradīciju zālē aplūkojams Salas pagasta mākslinieces Guntas Briedes mālā veidots Latvijas ģerbonis, bet galvenajā zālē — Līvānu stikla rūpnīcā izgatavotā lustra, kas sastāv no tūkstošiem stikla gabaliņu. Jānis Dzimtais stāsta, ka tik grandioza būve kā Viesītes kultūras pils, pēc aknīstiešu nostāstiem, sākotnēji bijusi ieplānota Aknīstē, bet novirzīta uz Viesīti. Viesītieši tādiem stāstiem netic. Savukārt profesors Jānis Stradiņš šo ēku esot nodēvējis par Sēļu pili.

Desumāja bez desām
Peldu ielas 14. māju vietējie sauc par Desumāju. Ne tāpēc, ka te ražotu vai pārdotu desas. Māja ir gara — kā desa. Ejot bez gida, vien pabrīnītos par zaļi krāsotās koka mājas formu, pieciem skursteņiem tās jumtā. Stāvot Raiņa un Peldu ielas stūrī kopā ar Jāni Dzimto, viņa stāstījums liek darboties iztēlei. Mājā dzīvojuši pazīstamā mediķa Paula Stradiņa vecāki, kā arī viņš pats. Stradiņa tēvs Jānis bija galdnieks un atkarībā no rocības, iekrātās naudas periodiski piebūvēja klāt nākamos mājas metrus. Ģimenē bija četri bērni, un ar laiku visiem bija vieta zem viena jumta. Vienā mājas galā bija veikals un tējnīca.
To var saukt par romantiku, bet ikdienā viesītiešiem jāsamierinās ar daudzām citviet retāk sastopamām neērtībām. Piemēram, lielākajā daļā vecās apbūves joprojām ir sausā tualete, dažkārt pat atsevišķi no dzīvojamās mājas.

Senākā ēka — krogs
Brīvības, Amatnieku un Biržu ielas stūrī, vēsturiskajā Viesītes centrā, ir vecākā ēka pilsētā — 1840. gadā celtais krogs, kurš darbojās līdz pat Otrajam pasaules karam. Iepriekš krogs Viesītes apvidū bijis citviet, vairāk uz Sunākstes pusi. Pēc kara kroga ēkā ievācās ugunsdzēsēju depo, un tas tur atrodas līdz pat šai dienai. Arī padomju laikā vieta ap krogu bija Viesītes centrs. Tepat bija arī viesnīca un smalkākie veikali, tajā skaitā universālveikals “Augšzeme”. No centra Jēkabpils virzienā vedošā Biržu iela joprojām glabā seno bruģakmens segumu. Jānis teic, ka tā ir arī vienīgā iela Viesītē, kas nosaukta kādas apdzīvotas vietas vārdā. Nav te rodamas ne Rīgas, Neretas, Jēkabpils vai kādas citas.

“Kā Viesītes gidam man vērtīgs objekts ir padomju laikā izveidotā ēdnīca,” stāsta Jānis. Tā joprojām ir diezgan autentiska, un, pēc Zemgales Plānošanas reģiona pieminekļu aizsardzības pārvaldes pārstāves sacītā — kopš tiem laikiem mainījušies tikai krēsli. “Ēdnīca ir kā viens no vietējiem tūrisma objektiem. Biju pārsteigts, kad vēl nesen redzēju, kā ēdnīcas vadītāja rēķinot izmantoja skaitīkļus,” turpina Jānis. Pie sienām seni dekori, sienu, griestu dekoratīvajā apdarē redzami pirms 30 un vairāk gadiem izmantotie materiāli. “Vieniem tā ir atpalikšana no laika, bet otriem — nostalģija un vēsture. Vietējiem tā ir tikai ēdnīca, turklāt iecienīta, un šeit katru darbdienu pusdienlaikā ir rinda,” stāstījumu turpina mans gids. “Lai apliecinātu, ka Viesītē joprojām aktuāls ir dzelzceļa vārds, jāpiemin fakts, ka ēdnīcas vadītājas māte, bijusī dzelzceļa pavadone, ir viena no aktīvākajām dzelzceļa muzeja brīvprātīgajām.

Vazelīnu veda uz Rīgas labākajām aptiekām
Otra vietējo ikdienas nepieciešamība un vienlaikus tūrisma objekts ir viena no senākajām, joprojām strādājošajām aptiekām Latvijā. Kopš 1884. gada tā savu izvietojumu un funkcijas nav mainījusi. Tagad atrodas Brīvības ielā 2. Dibinātājs Kārlis Osterhofs pats arī dzīvojis šajā mājā un tepat izveidojis dārzu, kurā audzēja ārstniecības augus un uz vietas izgatavoja zāles. Arī pēc 135 gadiem, mūsdienās, līdzšinējā aptiekas vadītāja dzīvo šajā ēkā, un joprojām šeit uz vietas gatavo zāles. Par to, ka tas nav izdomājums, var pārliecināties, verot aptiekas durvis. Mēbeles — ozolkoka lete, zāļu skapji, grīdas segums, podiņu krāsns un interjera priekšmeti te tik tiešām izskatās kā no muzeja krājumiem ņemti. Mazā vēstures priekšmetu ekspozīcijā apskatāmi arī agrāk zāļu gatavošanā lietotie trauki un senie kases aparāti.
Aptiekas vadītāja Aina Pečauska te strādā jau 43 gadus. Padomju laikā aptieka bija Daugavpils aptieku pārvaldes paspārnē un tai bija piešķirts 63. numurs. Kopš 1993. gada aptieka bija pašvaldības uzņēmums. No 2001. gada kā privātuzņēmums nonāca Ainas Pečauskas pārziņā. Viņa stāsta, ka joprojām uz vietas gatavo dažādas ziedes, šķīdumus. Viesītes aptieka šajā ziņā neesot unikāla. Līdzīgu pakalpojumu sniedz arī Vecpilsētas aptieka Jēkabpilī. Senāk te gatavots izcils borvazelīns, kuru veda arī uz labākajām Rīgas aptiekām.
Kā katra sena ēka, arī aptiekas māja glabā nostāstus. Jānis Dzimtais teic, ka vēl pirmais vadītājs Kārlis Osterhofs Ziemassvētkos vietējiem bērniem devis dāvanas. Starp mazuļiem bijis arī kaimiņu puika Pauls Stradiņš. Pirms dāvanas saņemšanas viņš skaitījis dzejoli, un Kārlis, novērtējot viņu, teicis, ka dienās puika ar tik gaišu galvu būs liels vīrs, varbūt pat pagasta priekšnieks.

Gar “veselības pēdu” uz Mīlestības taku
Ne mazāk interesants fakts saistīts ar Brīvības ielas, kurā ir aptieka, vārdu. Latvijas laikā saukta par Neretas ielu, vēlāk pārdēvēta Brīvības vārdā, un to brīnumainā kārtā izdevās saglabāt arī padomju laikā.

Ejot kalnup pa Brīvības ielu, labajā pusē paveras bijusī Eķengrāves pagasta valdes māja. Tagad — Viesītes novada domes ēka. Tai pretī ir necila divstāvu māja, kuru stipri bojājis laika zobs. Tikai zinātājs ievēros pavisam mazu lodziņu ēkas kreisajā sānā — sienā, kurā nav neviena cita loga. Vācu okupācijas laikā caur šo lodziņu dalīja maizi.

Tepat netālu ir vēl viena ēka, Viesītes un Sēlijas vēstures glabātāja: Viesītes muzeja “Sēlija” filiāle — Paula Stradiņa skola, bijusī Eķengrāves pagasta skola. Ēka celta 1881. gadā. 1934. gadā uzbūvēts otrais stāvs. 20. — 30. gados te bija Viesītes sešklasīgā pamatskola. Kādu laiku te darbojās arī krievu skola, vēlāk bērnu un jauniešu centrs, līdz ēku nodeva lietošanā muzejam. Tās šībrīža uzdevums ir stāstīt par Paula Stradiņa dzimtu, kā arī Viesītes novada cilvēkiem. Muzeja pārziņā šī ēka ir tikai piecus gadus.
Netālu no ēkas ezera pusē izveidota “veselības pēda” — ārstniecības augu stādījumu dobes, kas veidotas cilvēka pēdas formā. Augi tajā stādīti pēc akupunktūras likumiem — katrs augs palīdz kādam konkrētam orgānam, kura darbību var stimulēt, attiecīgi iedarbojoties uz kādu punktu ausī. Tepat sākas arī pērn atklātā Mīlestība taka, kas aizved uz Mīlestības saliņu.

Bērni kļūst par ārstiem
Paula Stradiņa skolas telpu un eksponātu apskate var aizņemt vairākas stundas. Man tik daudz laika nebija, bet četrdesmit minūšu “skrējienā” laipni pavadīja muzeja krājumu glabātāja Valija Fišere un muzeja vadītāja Anda Sloga.

Kā pirmo apskatām telpu, veltītu novadnieka Paula Stradiņa ģimenei. Valija Fišere stāsta, ka sendienās, līdzīgi kā vairākiem viesītiešiem, arī Stradiņiem dzīvojamās mājas (iepriekš nosauktās Desumājas) vienā galā bija maza bodīte, kurā pārdeva dažādus sadzīves priekšmetus, piemēram, māla podus. Mūsdienās bodītes vietā ir palikuši vien pamati. Paula Stradiņa tēvs Jānis bijis prasmīgs amatnieks, namdaris, un runā, ka taisījis labus zārkus. No vietējo nostāstiem zināms, ka Viesītē Jānis Stradiņš uzbūvējis vismaz desmit mājas. Tēva vēlme bijusi, lai visi bērni iegūst augstāko izglītību un strādā par ārstiem. Principā tā arī noticis.

Tā kā sendienās starp bodītēm pastāvēja zināma konkurence, klientus nācās pievilināt un vecais Stradiņš izdomājis viltīgu veidu — apmeklētājus cienājis ar cukurgraudiem. Ne ar parastiem — virsū pilināja dažādas tinktūras. Mūsdienās tā kļuvusi par tradīciju, sagaidot muzeja viesus, un secen negāja arī “Staburagam”. No piparmētras, baldriāna, māteres un vilkābeles izvēlējos man mazāk zināmo — māteri.

Pīpe vispārējai anestēzijai
Kā jau muzejam pienākas, tas glabā daudzas personiskās lietas. Te gan profesora Paula Stradiņa darba portfelis, gan darbarīki. Starp tiem arī opija pīpe. To lietoja pirms operācijām kā vispārējās anestēzijas rīku. Pīpei ir trīs garas caurulītes, no kurām vienu lika pacienta mutē, ar otru regulēja ieelpojamā opija daudzumu. Te arī kāda viesītieša muzejam dāvināta zāļu pudelīšu kolekcija. Vairākas no tām ir aizlakotas un glabā zāles, kas gatavotas pirms simts gadiem.

Ne mazāk interesants ir fakts, ka divas Paula Stradiņa māsas — Minna un Anna — strādājušas Viesītes doktorātā un tā ēku cēlis tēvs. Viņam pieder arī ideja par bērnu sanatorijas atvēršanu Viesītē. Tā gan netika realizēta. Viena no telpām iekārtota kā Stradiņu ģimenes viesistaba. Te talkā nākusi sena fotogrāfija, kurā redzama istaba, kā tā izskatījās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Istabā uz sienas ir arī detalizēts Stradiņu dzimtaskoks. Tā kā ģimene ir liela, darbs pie tā izveides turpinās joprojām. Vecākais datējums kokā ir ar 1786. gadu, kad dokumentēts dzimtas sakņu sākums.

Drēbju birste no ērzeļa astes
Ēkas otrajā stāvā viena no istabām nosaukta par Stendera kabinetu. Stenderu var dēvēt par vietējo Leonardo da Vinči. Viņš pazīstams ne tikai ar “Bildu ābici”, bet reiz gatavojis lielus, ap metru diametrā globusus. Tie gan aplūkojami tikai fotogrāfijās, toties viesītieši lepojas ar ko citu — no Stendera rasējumiem mūsdienās izgatavotu, ar roku darbināmu veļasmašīnu. Tādas ne vien Latvijā, bet arī pasaulē ir tikai divas. Viena — Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, otra — Viesītē. Abu iekārtu izgatavošanu apmaksājusi Viesītes novada pašvaldība. Rīgā esošā ir tikai muzeja eksponāts, bet Viesītes mašīnu vasarā var darbināt, lai pārliecinātos par tās spēju drēbes tiešām izmazgāt. Ja mūsdienās mašīna ir tikai koka kubls ar tajā ievietotām lāpstiņām un rokturi, tad 1765. gadā, kad Stendera publikāciju nodrukāja kāda Jelgavas avīze, tas bija moderns tehnoloģiju sasniegums un atviegloja dzīvi daudzām saimniecēm, piemēram, tajā vienlaikus varēja mazgāt desmit kreklus. “Stendera kabinetā” ir arī citi unikāli priekšmeti. Piemēram, drēbju suka, kuras sari ņemti no ērzeļa astes. Ne parasta zirga. Kad Kārlis Ulmanis apmeklēja Viesīti, viņš kādai ģimenei dāvināja vaislas ērzeli un pāris buļļu. No ērzeļa astes astriem jaunais saimnieks pagatavojis šeit redzamo birsti. Otrajā stāvā kāda telpa iekārtota kā skolas klase, tāda, kādas tās bija vairumā Latvijas skolu ap četrdesmitajiem gadiem. Spalvaskāti, krīts, melnā tāfele, soli ar paceļamām galda virsmām. Te jebkurš interesents var ņemt papīra lapu, spalvaskātu, tintnīcu, sēsties solā un iemēģināt roku glītrakstīšanā.

Vasarā te kursēs elektrobānītis
Tā kā senāk Viesītē bija pat sava slimnīca ar dzemdību nodaļa, muzejā atvēlēta vieta arī šim faktam un vienkopus apskatāmi dažādi priekšmeti, tajā skaitā, šinas, kas lietotas gūžu lūzuma gadījumā, kā arī rīki, kas man saistās vairāk ne ar medicīnu, bet ar spīdzināšanu — kaulu zāģis, žokļu atvērējs, mēles fiksators, zobu knaibles u. c. Tepat arī priekšmeti no ginekoloģiskā kabineta. Pagājušā gada beigās ēkā atvēra telpu, kas veltīta Viesītes 90 gadu vēsturei, kā arī laika posmam, pirms šī vieta guva savu jauno vārdu. Te arī rokdarbu istaba, kurā viens no priekšmetiem ir adāmmašīna. Tā ir ir pilnā komplektācijā, un ļoti iespējams, ka tuvākajā nākotnē to iedarbinās, lai kaut ko noadītu.

Atvadoties no Viesītes un laipnajiem viesītiešiem, Jānis Dzimtais stāsta, ka šogad, sākoties tūrisma sezonai, Viesītē darbu sāks tā sauktais elekrobānītis — ar elektrību darbināms elektromobilis, kas iegādāts pirms trim mēnešiem, pāris reižu izmēģināts. Tajā ir 14 pasažieru vietas. Darbību plāno sākt maijā. Maršruts vedīs ne tikai pa depo teritoriju, bet arī Viesītes vecpilsētas ielās.
Tie, kuri uz Viesīti pošas tuvākajā laikā, iesaku apmeklēt Paula Stradiņa skolā līdz 21. janvārim skatāmo vēstures liecību kolekcionāra viesītieša Edgara Bindemaņa izstādi par Dziesmu svētkiem no to pirmsākumiem līdz 1945. gadam.

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

+ 3

Staburags.lv ARHĪVS

Iepazīsim Viesīti kopā!

Kategorijas